Neraugoties uz agro rītu, visi autobusa gaidītāji ir satupuši ēnā. Ap cukurniedru sulas mašīnas rotējošo daļu aptītais zvārgulis izdod monotonas skaņas, vilinot ļaudis nogaršot saldo dzērienu. Avīžu vīrs žāvājas, pa retam iemainīdams pāris rūpijas pret kādu no apdrukātajiem papīra gabaliem. Apkārt klīst izkāmējuši suni un formīgas govis. Kāds sarkans un sagrabējis autobuss iebrauc stacijā, kāds dodas ceļā. Apkārtējie ļaudis un konduktors zina, ka gaidu autobusu uz Adžantas alām un katru reizi, kad jauns transporta līdzeklis tuvojas, atbild uz manu jautājošo skatienu ar noliedzošu galvas žestu. Jāteic, ka pa šīm nedēļām esmu iemācījusies atpazīt lielāko daļu no indiešu galvas šūpojumiem. Trakākais, ka es tagad daru tāpat. Gan jau paies zināms laiks, kamēr tikšu vaļā no šī jocīgā paraduma.
Beidzot konduktors dod zīmi, ka ieradies īstais buss. Ar grūtībām tieku pie pēdējās brīvās vietas pēdējā rindā, i tad vēl man viena veča kaut ko uzšņāc. Pāris stundas pavadu kratoties pa ceļiem, līdz aptuveni kilometru no man nepieciešamās vietas autobuss apstājas – viņam ir pusdienu pauze. Ehh. Labi, kāpju ārā un, noskaidrojusi, kuri ir neasākie “pelmeņi”, noloku vienu kaudzīti. Sazināties ar ēdinātājiem man palīdz kāds vīrs sarkanā kreklā. Viņš arī vaicā, vai es vēlos kafiju. Jā, melnu un bez cukura. A nav. Nu nekas, drīz autobuss sāk kustēt un esmu klāt.
Ceļa malā par godu alām un to apmeklētajiem, izveidojies mazs būdiņu komplekss, kas tirgo suvenīrus un piedāvā paēst. Mani pārtver kāds vīrs dzeltenā kreklā, piedāvājot atstāt viņa veikalā lielo mugursomu, jo pie alām to nebūšot kur likt. Varētu pat būt, ka viņš nemānās. Esmu tikko nolikusi somu, kad ierodas arī ēstuvē satiktais vīrs sarkanajā kreklā, izrādās abi ir brāļi. Viņš aicina mani uz brīdi piesēst un atnes melnu kafiju. Saprotu, ka viss ir komerciāliem diegiem šūts, bet tāpat laipni.
Tālāk kāpju “shuttle” autobusā, jo līdz alām ir 4 km. Šeit beidzot var redzēt vairāk nekā pāris ārzemniekus kopā – alas ir iecienīts apmeklējuma objekts. Adžanta komplekss ir upes krastā, pakavveida līkumā klintī izgrebtas alas, kopskaitā 30. Daļa no tām izveidotas 2. gadsimtā p.m.ē., kā arī šīs ēras pirmajā gadsimtā. Otrais grebšanas vilnis bijis 5. un 6. gadsimtā. Alas ir slavenas dēļ to īpatnās atrašanās vietas, skulptūrām un grebumiem, bet visvairāk – sienu zīmējumiem. Uz šejieni plūst gan vietējie, gan ārvalstu tūristi, var redzēt arī mūkus klīstam, kas atbraukuši Budu lūkoties. Viens no viņiem, mūks no Jangonas, ziņkārīgi vēršas pie manis, kad bildēju paldies Gunitai Aizstrautai. Gunita man sūtīja marta puķes, kuras nebija sanācis agrāk saņemt. Uz manu e-pastu, ka sāku justies neērti, ka mani atbalsta vairākkārtīgi, Gunita atbildēja – ja esot neērti, jānopērk platākas bikses. Jāteic, ka ja vēl ilgāk uzkavēšos Indijā un turpināšu rīt šejienes mīklas izstrādājumus, šis joks varētu pārtapt dzīves īstenībā. Īsāk sakot – lielais paldies, Gunita!
Lēnītēm izstaigāju visas alas, druku paūjinu tukšākajās no tām – atbalss ir fantastiska. Alās uzturēties ir patīkami, bet ārā gan var dabūt galu no karstuma. Esmu tik pateicīga suvenīru veikala brāļiem, kas deva padomu palikt sandalēs, kad gribēju pārvilkt kedas. Pie katra akmens tempļa apavi jāvelk nost, es būtu izbesījusies ne pa jokam, šņorējot kedas vaļā un ciet.
Pēcpusdienā alas ir izstaigātas, dodos pēc lielās somas. Šoreiz pat esmu gatava kaut ko nopirkt par godu laipnajai un izpalīdzīgajai attieksmei, bet, iegājusi veikalā, brāļus vairs nesastopu, bet viņu darbinieki ir pilnīgi neieinteresēti, tāpēc pametu veikalu, neko neiegādājusies.
Alās pārmiju pāris vārdus ar spāņu meiteni Džaju, tagad iegadāmies kopā uz lielā ceļa un ķeram autobusu uz Aurangabandas pilsētu. Pēc brītiņa pat tiekam pie sēdēšanas, tavu laimi. Tomēr tā drīz izbeidzas – autobusam kaut kas noplīst un mūs izsēdina pusceļā, citā autoostā. Tur mēs kā tāds spiets sekojam līdzi konduktoram, kurš cenšas izdomāt, kā visus pasažierus nogādāt līdz mērķim. Pie viena no autobusiem viņam sanāk saķeršanās ar citu konduktoru, kurš nav ar mieru uzņemt jau samaksājušos pasažierus. Beidzot tomēr kāds buss atrodas. Tas gan ir piebāzts, mēs ar Džeju ieriktējamies uz motora pārsega blakus šoferim.
Džejai jau ir istaba Aurangabandā, man tā vēl jāmeklē. Jokus mīlot, aizsūtu divus dīvānpieprasījumus. Pirmais tiek aši apstiprināts, bet pēc īsas saziņas noprotu, ka otrā galā ir personāžs ar putniem, tāpēc vizīti atceļu. Burtiski desmit minūtes pirms ierašanās mērķī arī otrs pieprasījums apstiprinās, tur viss ir kārtībā. Kenietis Džošua dzīvo netālu no Taj Mahal kopijas, sarunājam satikties pie tās.
Izejot no autoostas, man uzklūp rikšas šoferi. Cenšos no šiem tikt vaļā, kamēr saprotu, kurā virzienā man jādodas. Uz ielas ceļu policists man prasa, vai viss esot kārtībā. Saku, ka jā un pie reizes apvaicājos, cik maksātu rikša līdz Tadžmahala kopijai. 30 rūpijas. Izdzirdot šo ciparu, rikšas šoferi saviebjas un pazūd. “Mem, tikai mieru”, policists aptur rikšu un liek mani aizvest uz mērķi par norādīto cenu. Par šo servisu man jāsamaksā ar selfiju kopā ar policistiem.
Ieeja Tadžmahala kopijā vietējiem maksā 15 rūpijas, bet ārzemniekiem, tavu brīnumu, 200. Bet, tā kā oriģinālu šoreiz neredzēšu, nolemju apskatīt vismaz šo versiju. Pārvietoties nav viegli – teju visi, kas mani pamana, grib taisīt selfijus. Divatā, trijatā, ar visu ģimeni. Cenšos būt pieklājīga un bildējos kā primadonna.
Līdz ar krēslu izeju no objekta un aizsūtu ziņu Džošuā, ka esmu savācama. Nav atbildes. Ne uz īsziņu, ne kaučsērfingā. Telefons grasās mirt, bet biļešu pārdevēji atsakās to pieņemt uzlādēšanai (arī lielo somu viņi negribēja ņemt, bet to vēl var saprast). Sēžu tumsiņā, kaujos ar odiem un domāju, kas nogājis greizi. Esmu jau paspējusi nogarlaikoties, kad ar milzīgu atvainošanos parādās Džošua. Viņš, izrādās, aizmirsis telefonu universitātē, bet, kad braucis tam pakaļ, iestāde jau bijusi slēgta. Savukārt, motorolleris šobrīd tiek remontēts, tāpēc nav varējis šeit atkļūt ātrāk. Saku, ka viss ir labi, esam atradušies.
Aizejam ar kājām līdz moto darbnīcai, meistars kā reizi beidz savus darbus un varam doties tālāk. Atmaksājot Džošua par uzņemšanu, uzaicinu viņu vakariņās. Izrādās, arī manam namatēvam negaršo asi ēdieni, tāpēc piebāzējamies vietējā ķīniešu ēstūzī. Ēdiens ir pasakaini garšīgs, relatīvi lēts un porcijas ir milzīgas. Pieēdam pilnus vēderus un paņemam pārpalikumus brokastīm.
Džošua izstāsta par savu nokļūšanu Indijā. Viņš ļoti gribējis studēt žurnālistiku, bet viņa ģimenei nav bijuši līdzekļi. Beigās kāds no brālēniem, redzēdams, ka Džošua nav pierunājams militārista karjerai, apžēlojies un nolēmis apmaksāt viņa studijas. Izrādījies, ka Indijā studēt ir daudz lētāk nekā Kenijā, tāpēc Džošua piekritis avantūrai. Ieradies Indijā ar 271 dolāru un kopš tā laika pagājuši deviņi gadi. Šobrīd viņš noslēdz savu phd grādu un gatavojas atgriezties mājās. Lai arī apguvis vietējo valodu, viņš Indijā nejūtas labi. Indieši esot izteikti rasisti – bez iemesla metot ar akmeņiem, izsakot aizkarošas piezīmes. Katru gadu Indijā tiek nolinčots kāds students no Āfrikas. Par šo viņš neesot varējis arī klusēt savā runā, kad viņam bijusi iespēja uzstādies Kenijas prezidenta klātbūtnē, vēstniecības organizētā pasākumā. “Vēstniecībā man aizliedza par to runāt, bet es tāpat pateicu. Ja es būtu klusējis, nevarētu mierīgi gulēt”, Džošua piesit pie sirds. Paēduši dodamies uz pilsētas nomali, kur vienā no namiņiem Džošua dzīvo kopā ar vēl vienu studentu no Kenijas. Pa ceļam visi skatās uz mums kā uz melnbaltu brīnumu, izskan arī piezīmes par “interesantu kombināciju”. Es lielākoties neesmu priecīga par uzmanību, ko saņemu kā “baltā meitene”, bet varu iedomāties, ka tas ir daudz vieglāk nekā būt “melnajam puisim” Indijā.
2017. gada 21. marts, 132. diena
Izdevumi:
Transports – 3 eur
Proviants – 5 eur
Atrakcijas – 10 eur
Kopā – 18 eur
Bilance: – 189 eur