Pēdējā diena ar putniem

Šodien ir mana pēdējā diena Deli un mana pēdējā diena šajā ceļojumā. Aizkuļos ar autobusu un rikšu līdz tuvākajai metro stacijai, tieku pie biļetes un braucu uz Deli “Vecrīgu”. Šis metro nav tik smalks kā lidostas līnijā, bet tāpat gana mūsdienīgs. Joki sākas pēc izkāpšanas. Lai tiktu laukā no metro, jāvirzās kopā ar kārtīgu pūli, kas cenšas izspraukties cauri izejas vārtiņiem. Augšā situācija nav labāka. Šaurās ielas ir tirgotāju, gājēju un lūdzēju pilnas, visiem pa vidu cenšas iespraukties kāds transporta līdzeklis. Šī ir viena no retajām reizēm, kad drošības nolūkos pārlieku mugursomu uz vēdera.

Kolīdz esmu tikusi nedaudz “brīvākos ūdeņos”, mani apstāj rikšu un takšu vadītāji – “madam, madam – spice market, mosque, Red fort”. Pēdējais man patiešām ir vajadzīgs, bet līdz tam jāsoļo vien nepilns kilometrs, tāpēc nesēžos nevienās “kamanās”, bet turpinu ceļu kājām. Arī lielāku ielu malās tirgotāju netrūkst, bet īpaši jāuzmanās no vīriem un sievām, kas ašā solī pārvietojas ar milzu saiņiem uz galvas. Tā kā lielākā daļa indiešu ir augumā mazāki par mani, tad regulāri acu līmenī izpeld kāda kaste, avīžu kaudze, drēbju sainis, no kuriem veikli jāizvairās.

Lai tiktu iekšā Unesco sarakstā iekļautajā Sarkanajā fortā, jāiegādājas biļete. Pie lodziņa, uz kura stāv rakstīts “sieviešu kase”, stāv prāva rinda. Iestājos tajā. Drīz vien pamanu, ka man aiz muguras nostājas kāds ārzemju kungs, kuram paskaidroju, ka viņam jādodas uz citu rindu. Kāds cits jauks cilvēks, savukārt,  paskaidro mums abiem, ka ārzemniekiem ir vēl cita rinda. Kā ierasts, mums noplēš 500 rūpijas jeb 7 eiro (vietējiem, laikam tās bija 35), un varam doties iekšā. Deli pie daudziem objektiem – metro, lielveikaliem, vēsturiskām ēkām – jāiziet drošības kontrole. Arī šeit kundze baltos cimdos parakņājas pa manu somu, nosvēta ar skeneri ķermeni un varu doties iekšā.

Šodien ir brīvdiena, un vairums apmeklētāju ir vietējie, kas atnākuši taisīt selfijus, paēst pusdienas zālītē un pamaigoties klusākā vietā. Viss kā pie cilvēkiem. Lēnām staigāju pa plašo teritoriju un cenšos izvairīties no tiešas saules. Šajās dienās Deli tika solīti aptuveni 40 grādi. Nezinu, vai šodien ir visi 40, bet ir nežēlīgi karsti. Līdz ar to arī iztvaiko daļa prieka un intereses par apkārt redzamo – gribas sēdēt ēnā un nekustēties.

Pēc forta apmeklējuma dodos uz Jama Masjid mošeju, kas ir viena no lielākajām Indijā. Pie ieejas man sanāk saķeršanās ar vienu no sargiem. Ieeja mošejā ir bez maksas, bet par fotografēšanu, apžēliņ, jāšķiras no 300 rūpijām (vairāk nekā 4 eiro). Lieki piebilst, ka mošejā, tāpat kā tempļos, visi vietējie knipsējas atspērušies. Saku, ka nefotografēšu un dodos tālāk. Šis nostājas man priekšā un prasa parādīt somu, vai tur neesot fotoaparāts. Saku, ka tas tur ir, bet somu viņam netaisos rādīt. Lai nesot fotoaparātu uz mašīnu. Nav man mašīnas. Nu tad uz viesnīcu. Atbildu, ka dzīvoju netālu no lidostas (kas ir ļoti tālu no šejienes). Nē, nekur es neiešot. Pasperu soli sāņus un eju tālāk. Esmu jau iekšā, kad šis mani sagrābj aiz rokas. Apkārtējie, redzēdami, ka notiek kašķis, grib saprast iemeslu. Sapratuši to, viņi pasaka, ka sargs ir ideJots un viņš neapmierināts man pamet garu ķiteli, ar ko piesegties, un varu doties tālāk.

Staigāju un skatos apkārt, kad dažas meitenes kautrīgi palūdz uztaisīt kopīgu selfiju. Labi, piekrītu. To pamana arī citi un tagad man jāknipsējas vēl ar kaudzi ļaužu. Pēc kādas desmitās bildes atvainojos un saku, ka nu jau pietiks. Jūtos atstrādājusi pāris kadrus, kurus noknipsēju par spīti niknajam sargonkulim. Kad esmu beigusi mošejas vizīti, mirkli apsēžos uz kāpnēm, lai nofiksētu šīs milzīgās pilsētas mirkļa sajūtas.

Pie mošejas vārtiem satieku Šatruganu – teiksim tā, vēstuļu draugu no Deli. Līdz pēdējām brīdim nebiju droša, ka satiksimies dzīvē – ja Neradžs šodien būtu izdomājis sastādīt man kompāniju, tad es, protams, ar citiem cilvēkiem nekādus “randiņus” nebūtu runājusi, bet tā kā līdz vakaram esmu brīvsolī, tad man ir iespēja pirms aizbraukšanas pakomunicēt vēl ar kādu vietējo.

Šatrugans atzīst, ka nekad nav bijis šajā mošejā un pat šajā reģionā, lai gan Deli dzīvo jau piecus gadus. Viņš zibenīgi izsauc taksi caur Uber aplikāciju un grib pēc iespējas ātrāk tikt prom no šīs vietas. Esmu novērojusi, ka indieši, kas ir sasnieguši zināmu labklājību, ļoti nelabprāt pārvietojas ar sabiedrisko transportu. Droši vien, ka viņiem, atšķirībā no manis, tā nav nekāda eksotika, gan jau paspējuši savulaik izspaidīties un ir priecīgi, ka var no drūzmas tagad izvairīties.

Uzzinājis, ka neesmu ēdusi pusdienas, Šatrugans pie katra stenda uzskata par vajadzīgu kaut ko nopirkt – ananāsa gabaliņus, saldējumu, kokosriekstus. Indieši, tāpat kā mammas, ļoti satraucas, ja kāds nav paēdis. Kad esam nonākuši galā, sākam ar vietējās ēstuves apmeklējumu, kur man jānogaršo visādi ziemeļu Indijas ēdieni, kuri nav asi. Viens garšo tā ne visai, bet pārējie ir tīri nekas. Kad esmu pieēdusies tā, ka bail celties kājās, Šatrugans beidzot ir apmierināts.

Viņš ir laipni pieteicies arī asistēt manam iepirkšanās procesam – esmu nolēmusi sameklēt šo to mājiniekiem. Man jau šķita, ka māku tīri labi kaulēties, bet Šatrugans ņemas tā, ka man neērti kļūst un gribas viņu atturēt, sakot, ka nosauktā cena ir ok. Kad pārdevējs nepiekrīt zemākai cenai, viņš ceremoniāli atsakās no izvēlētā un stumj mani uz nākamā tirgotāja pusi. Pēc stundas esmu tikusi pie vairuma meklēto preču un jūtos sagurusi no drūzmas. Iepirkšanās nekad nav bijusi mana stihija. Pateicos Šatruganam par palīdzību un lecu karietē uz māju pusi.

Neradžs ir labi atpūties un gatavs vakara cēlienam. Man arī jāsaņemas. Gan tāpēc, ka gribu būt pieklājīgs ciemiņš, gan tāpēc, ka negribu savu pēdējo vakaru Deli pavadīt guļot. Nolieku saiņus, ieeju dušā un sāku justies pēc cilvēka.

Pirms iziešanas mēs atkal kādu stundu nopļāpājam uz balkona, Neradžs ir ļoti interesants sarunu biedrs. Tad seko lūgsna mašīnā, pāris centimetru brauciens uz priekšu un mēs laižam dzīvē. Šoreiz braucam pa ātrgaitas šoseju kādu gabaliņu ārpus Deli, lai apmeklētu vienu no piepilsētām. Tur mēs dodamies paēst uz vakar satikto draugu restorānu. Draugi gan nav uz vietas, bet Neradžs pazīst kroga vadītāju un apkalpojošo personālu, tāpēc tiekam pie izciliem ēdieniem un dzērieniem. Receptes ir šejienes vadītāja izdomātas un viņš ziņkārīgi stāv blakus galdiņam un grib dzirdēt mūsu domas par uz vīna bāzes gatavoto kokteili un savīto dārzeņu picu. Neskopojos ar komplimentiem un tie nav teikti pieklājības pēc. Kad esam paēduši, rēķinā ietverta vien puse no pasūtījuma, dažreiz šejienieši ir tīrie jaukumiņi.

Pēc īsa pārbrauciena griežam iekšā moderno māju rajonā ar uzrakstu “Cybercity” – lielajā debesskrāpju kompleksā strādājot 25 000 cilvēku. Šis ir restorānu, bāru un klubu rajons. Izstaigājam kompleksu un dodamies piesēst uz vienu alu. Neradžs mani ieved savā mīļākajā klubā – tas patiešām ir fantastiski izveidots – zaļa terase, koka dizains, pareizs apgaismojums. Bet. Šeit dārd tik skaļa mūzika un priecājas tik daudz cilvēku, ka es izmūku ārā pēc pāris minūtēm. Tur man nav jākliedz, lai paskaidrotu, ka skaļu mūziku varu paciest tikai ļoti retos gadījumos un šis vakars nav viens no tiem. Tāpēc izvēlamies mierīgāku klubu, kur var sarunāties nekliedzot. Pie sevis priecājos, ka paspējam iztukšot tikai vienu alu, tad vieta tiek slēgta. Es jau krietnu brīdi cenšos atklāti nežāvāties, bet neko nevaru padarīt – nogurums ir drausmīgs. Laikam arī Neradžs ir sapratis, ka nekāds kluba zaķis no manis nesanāks, un lēnītēm stūrējam māju virzienā.

Esmu nogurusi ne tikai fiziski, bet arī mentāli – no rīta redzētā nabadzība vecpilsētā un ultra modernais spožums vakarā. Visi Indija ir pretstatu pilna, bet Deli tie ir vēl koncentrētāki.

Nu tā, mana pēdējā ceļojuma diena ir galā, rīt uz mājām. Ar nelielu ceļošanu laikā un telpā sūtu paldies Līgai Šīronai par šodienu. Līga man vēlēja ceļotprieku (joprojām ir) un sastapšanos ar kādu pūcīti. Ja līdz šim esat ievērojuši pūces bloga bildēs, tad ziniet, ka tās ir sveicieni mammai, kura ir gudra kā pūce un, ja jau mēs visi esam ar putniem, tad mamma noteikti ir ar pūcēm. Bet, pūces valdzina ne vienu vien, kā esmu ievērojusi. Šī laika pūce dzīvo Neradža mājās un man izdevās ieskaidrot saimniekam, ka Līga noteikti jāraksta ar garo “ī”, citādi var sanākt kāda liga, savukārt, Neradžam izdevās pierunāt pūci nobildēties. Paldies, Līga! Rīt tiekamies Rīgā!

  1. gada 25. marts, 136. diena

Izdevumi:

Transports – 2 eur

Proviants – 7 eur

Atrakcijas – 7 eur

Kopā – 16 eur

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s