Ceļā uz Madurai

Sakrāmēju somu, apēdu brokastīs visus pārtikas krājumus un esmu gatava doties prom no Aurovilas. Vispār jau neesmu, bet jādodas ir, ja vien gribu vēl kaut ko no Indijas redzēt. Esmu sarunājusi, ka Tobiass mani aizvizinās līdz lielajam ceļam, no kurienes tālāk jau noķeršu autobusu. Varētu jau iet arī kājām, bet, ja reiz šāda brīnišķīga iespēja ir pieejama, kāpēc mocīties ar lielo somu.

Pie šosejas saku ardievas Tobiasam un kāpju pirmajā autobusā, kas kursē Pudučerī virzienā. Uz autoostu eju kājām, atvairot daudzos tuktuku piedāvājumus. Pusceļā jūtos sagurusi. Ieraugu bariņu kolektīvo takšu un apvaicājos, vai kāds no tiem nekursē uz autoostas pusi. Kā tad, ka kursē. 5 rūpijas un esmu klāt.

Tiešie autobusi uz Madurai, manu nākamo galamērķi, iet tikai naktī, tāpēc ceļu veikšu trīs pārbraucienos. Iesākumā jānonāk netālā pilsētā, kas ir tādas kā krustceles, pēc tam jāmēro ceļš uz man jau labi zināmo Tiručirupalli, no turienes bieži ejot busi uz Madurai.

Braucieni ir gari, bet jauki. Konduktori man abos garajos posmos piedāvā savu ekskluzīvo sēdekli priekšā, no turienes viss labi redzams un mazāk jūt grambas. Biju domājusi, ka Indijas autobusos parakstīt nevar, bet izrādās, ka tomēr var, ja labi pacenšas – uzcepu veselus divus ierakstus.

Ik pa laikam vietējie grib pakomunicēt. Īpaši izceļas trīs līdz acīm tērptas sešpadsmitgadnieces, kas brauc mājās no skolas. Zem atturīgā tērpa burtiski dzirksteļo ziņkārīgas pusaudzes. Viņas grib zināt, kā mani sauc, no kurienes esmu, ko daru Indijā, ar ko vispār nodarbojos, vai esmu precējusies un tamlīdzīgi. Viņu jautājumus gan ir grūti saprast, jo parasti daļēji uztveru informāciju no lūpu kustībām, bet šeit neko citu kā acis neredz. Vienu teikumu pārprasu vairākas reizes. Tad viņas visas korī paziņo “you are so beautiful”, man reāli sanāk smiekli. Es pat nevaru atbildēt ar to pašu. Un nezinu, vai tekstu, ka viņām ir skaistas acis, jaunietes uztvertu kā komplimentu. Bet tas ir vienīgais, ko varu novērtēt. Meitenes piekrīt kopīgam selfijam, ja vien derot ar visiem tērpiem. Pirms izkāpšanas aktīvākā no viņām vēl viegli iekniebj man vaigā, atkārtojot, ka es esot “so beautiful”.

img_0940

Pārkāpšanas punktos izloku kājas, apmeklēju labierīcības un atjaunoju pārtikas krājumus. Viss notiek jauki un civilizēti, tomēr dienas beigās mans dibens jūtas kā kvadrātsakne. Vairāk nekā astoņas stundas vidēji cietā beņķī nav baigais sapņu piedzīvojums.

Lai vai kā – vakarā esmu Madurai. Iesākumā nevaru atrast autobusa pieturu, tāpēc joka pēc apvaicājos, cik maksātu tuktuks līdz centram. 150 rūpijas. Labi, turpinu meklēt autobusu. Drīz vien tas atrodas un  aizvizinos līdz centram par 9 rūpijām. Pirmais uzdevums – naktsmāju atrašana – atkal izrādās grūtāks nekā man šķita. Iesākumā meklēju viesnīcu nomaļākā rajonā, cerot, ka tur būs lētāk, bet nevaru nevienu atrast. Tuvāk centrālajam templim tās parādās, bet visur cena ir no 800 – 900 rūpijām par nakti. Beigās atrodu vienu, kuru varu nokaulēt uz 650 naudiņām (9 eiro).

Templis ir vaļā vēl pusstundu, nolemju aši to apskatīt. Pie šī tempļa ieejas viss jāatstāj ārā – nedrīkst ienest ne somu, ne telefonu, ne fotoaparātu. Sieviete formā visus rūpīgi apčamda, liek man attaisīt jostas somiņu, lai pārliecinātos, ka tur ir tikai dokumenti, nevis telefons. Tomēr, kad nonāku tempļa centrālajā daļā – katram otrajam rokās ir telefons un visi bildē bez aizturēm. Kur viņi to telefonu iebāž, lai ienestu iekšā, nudien nesaprotu.

Pēkšņi jūtu, ka apkārt sākas rosība – pulcējas skatītāji, parādās tāda kā kariete ar dūmekļiem un ziediem apkārt. Izrādās, esmu ieradusies uz ikvakara tempļa aizvēršanas ceremoniju. Tā kā man nav fotografēšanas un filmēšanas ierīču, beidzot varu no malas noskatīties, cik briesmīgi izskatās, ka cilvēki nevis izjūt notiekošo, bet cenšas iekāpt gandrīz karietē, lai tiktu pie sava video. Pašā priekšā stāv apjomīgs ārzemju vīrs, aiz kura neko īpaši nevar redzēt. Es šovakar arī necenšos skatīties, paklausu Sitharta padomam un cenšos šāda veida ceremonijas izbaudīt aizvērtām acīm. Kāda cita ārzemju sieviete piebiksta kungam, ka viņš varētu pietupties vai kā citādi samazināties, jo citi neko neredz. Kungs tikai dusmīgi atrauc, ka nav viņa vaina, ka viņš ir liels, un nekust no vietas. Templis ir ideāla vieta, kur drusku pakašķēties. Atzīšos, ka man arī iesākumā bija pikts noskaņojums, ka nevarēšu jums neko no iekšpuses parādīt, bet tagad esmu priecīga par šo “mācību”. Man pašai arī biežāk vajadzētu skatīties uz pasauli ar savām acīm nevis caur foto skatlodziņu.

  1. gada 26. februāris, 109. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 9 eur

Proviants – 2 eur

Transports – 2 eur

Kopā – 13 eur

Bilance: – 342 eur

_dsf4133

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s