Slapjā svētība

Esmu spontāni rezervējusi ekskursiju uz Rameshwaram, Indijas malu, kas ir vistuvāk Šrilankai – līdz tuvējai kaimiņvalsts salai ir vien nieka 50 kilometri. Šī vieta, kurā atrodas iespaidīgs templis, līdztekus Varanasi, tiek uzskatīta par īpaši svētu.

Biju pārliecināta, ka busā būšu kopā ar citiem ārzemniekiem, bet, kad iekāpju salonā, samulstu – atkal esmu vienīgā importa meitene, pārējie ir vietējie ļaudis. Sākumā izskatās, ka brīvu vietu nav, bet tad veči pakaļējā beņķī sabīdās, un man atrodas brīvs sēdeklis.

Parasti apstāšanās pauzes man ne visai patīk, bet šorīt esmu pagalam priecīga, kad šoferis pietur vienā no ceļmalas kafejnīcām. Neesmu ēdusi brokastis un ir pēdējais brīdis to mainīt. Iecērtu vienu rīta dosu un uzreiz sajūtos labāk. Nu jau esmu nogaršojusi visus Dienvidindijas plāceņus un man ir savs tops.

  1. Barrota
  2. Čapati
  3. Dosa
  4. Buri

Vienīgie mīklas izstrādājumi, kas man patiešām negaršo, ir Idly. Katram no plāceņu veidiem ir savs ēšanas laiks, piemēram, manas iecienītās barrotas no rītiem reti kur cep. Dosas gan var dabūt vienmēr un visur, gardākā ir gī sviesta dosa.

Kad ierodamies galā, visiem atņem 100 rūpijas par templī veicamo daršanu. Īsti nezinu, kas notiks, bet sekoju pārējiem un ļaujos notikumiem. Šajā templī ne tikai notiek stāvēšana rindā pie kādas no dievību skulptūrām, kur var saņemt svētību, bet visi virzās pa tempļa teritoriju un ļaujas ūdens priekiem. Pie akām stāv vīri ar nelieliem spainīšiem un velk ārā svēto ūdeni. Tad katrs var saņemt slapjumu pēc vēlmēm un nopelniem. Citi vēlas saņemt uz galvas visu spaiņa saturu, citi iztiek ar dažām šlakatām uz galvas. Ja reiz esmu šeit, arī ļaujos ūdens procedūrai vieglā formātā. Tā kā akas ir kādas divdesmit, tad pasākuma beigās tāpat jūtos gana slapja un svēta. Droši vien tāpēc, ka esmu kopā ar indiešu grupu, šodien drīkstu iet visur, kur iet pārējie. Ceļabiedri arī pieskata mani pēc pilnas programmas, lai es nekur nenoklīstu un tiktu pie visa veida svētībām.

Īpašu šefību par mani uzņēmusies blakus sēdošā onkuļu biedrība – pa ceļam viņi mani cienāja ar lipīgām konfektēm un par pusdienām samaksā tik veikli un kolektīvi, ka man nepaliek ne mazākās cerības uz norēķināšanos.

_dsf4187

Pēc tempļa apmeklējuma visi dodamies uz okeāna krastu, kur ir iespēja iemērkties ūdenī pavisam. Daudzi to arī dara, bet mūsējie tomēr šo atrakciju laiž garām. Ceļabiedri apsēžas rindā uz vienas maliņas un skatās uz okeānu. No muguras veikli pielavās kaza un skatās uz sēdētājiem. Mirklis veiklības – kaza piebāž purnu pie ziedu rotas vienas sievietes matos – un, pirms viņa ir attapusies, kompozīcija žigli pazūd kazas vēderā. Bilde miglaina, bet kaza pieķerta “notikuma vietā”.

_dsf4173

Vēl piestājam pie pāris citiem tempļiem, Hanumana statujas un peldošajiem akmeņiem, no kuriem būvēts mītiskais tilts no Indijas un Lanku. Pēdējā pietura ir tieši aiz zīmes “apstāties aizliegts”, lai varam nofotografēt skatus, kas paveras no augstā tilta, kas savieno Pamban salu ar sauszemi. Īpašs objekts ir blakus esošais dzelzceļa tilts, kurš tiek pacelts gaisā, kad jādod ceļš kādam prāvākam peldlīdzeklim.

Atpakaļceļā sūtu paldies Antrai Fogelei no mūsu mīlīgā busiņa un dažiem ceļabiedriem – dzīve tiešām ir daudz krāšņāka, ja ļaujamies tās pavērsieniem. Paldies!

img_0952

Tumsiņā nonākam atpakaļ Madurai, atvados un dodos uz savu viesnīcu. Esmu noskaņojusies šovakar vēl aiziet līdz templim un pameditēt – Sithards ieteicis vienu īpaši jaudīgu vietu templī. Atstāju visas mantas, ieeju dušā un uzvelku baltu kreklu. Iegājusi templī, vairākkārt apvaicājos apsargiem, kur lai atrod norādīto vietu. Pēdējiem šo jautājumu vaicāju pāris sargiem tempļa iekšienē. Kamēr viņi burto manu lapiņu, pienāk viens puisis un prasa, kā var palīdzēt. Parādu viņam uz lapiņas rakstīto. Jā, vietu viņš zinot, bet tur drīkst iet tikai indusi, bet viņš var parādīt tuvāko vietu, kur drīkst atrasties arī parastie mirstīgie. Tā kā man nav pulkstenis, viņš apsola atnākt un pabrīdināt, kad tuvosies tempļa slēgšanas laiks. Apsēžos meditēt. Kādu laiku viss notiek labi, līdz brīdim, kad parādās VIŅI. Nē, nē, man nerādās gari vai vīzijas, bet odi ir pamanījušies mani atrast arī šeit. Kādu brīdi vēl cenšos paralēli meditēt un gaiņāt odus, bet gluži nopietns šis pasākums nav. Pirms jaunieša mani atrod tempļa sargi un palūdz atstāt šīs viesmīlīgās telpas.

Promejot vēlreiz uzskrienu virsū izpalīdzīgajam jaunietim, kurš šeit strādā par gidu. Kamēr viņa grupa vēro tempļa slēgšanas ceremoniju, ko redzēju jau vakar, mēs nedaudz aprunājamies. Finālā viņš saka, ka rītdienas pirmā puse viņam esot brīva, ja es vēloties, viņš varot parādīt dažus objektus. “Kā gids vai kā draugs?”, drošības pēc precizēju. Kā draugs. Nu labi, tad līdz rītam.

  1. gada 27. februāris, 110. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 9 eur

Proviants – 2 eur

Atrakcijas – 7 eur

Kopā – 18 eur

Bilance: – 340 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s