Zilonis nav mājās

Šī būs mana pēdējā diena Aurovilā. Es melotu, ja teiktu, ka gribas prom. Negribas it nemaz. Teju viss, kas notiek Aurovilā, mani aizrauj un interesē. Te var apmeklēt jogas nodarbības un meditācijas, strādāt dārzā vai fermā, mācīties dejot, gleznot, dziedāt, apstrādāt koku vai mālu, pieteikties uz dažādām individuālām apmācībām. Var apmeklēt nodarbības vienu reizi un var tapt par mācekli uz vairākiem mēnešiem. Var pavadīt laiku bibliotēkā vai lasīt “mājās”. Arī lielākā daļa sastapto cilvēku ir ar līdzīgiem putniem, kas nav mazsvarīgi. Daudzas idejas, kas līdz šim ir dzīvojušas manā galvā, ir sastopamas dzīvē šeit, Aurovilā. Es negribu šo vietu idealizēt – arī šeit neiztiek bez strīdiem, zādzībām un citām dzīves ēnām. Tomēr kopumā šī ir viena no interesantākajām vietām, kur man ir iznācis pabūt. Vieta, kas ievelk. Ilze Apine, liels paldies par laiku Aurovilā.

_dsf4097

Pirms prombraukšanas gribu vēl atrisināt dažus praktiskas dabas jautājumus, piemēram, aizsūtīt pāris lietas uz Latviju. No valstīm, kur viesojos iepriekš, tas nebija izdarāms vispār vai arī sūtījums maksāja ārprāta naudu. Izšķiroju mantas, salieku somā sūtāmās un minos uz centrā esošo pastu. Pa ceļam man noplīst velosipēds, pakaļējais ritenis sāk strīķēties. Tomēr kā nebūt tieku līdz pastam. Tur strādājošais darbinieks mani “iepriecina”, sakot, ka šeit uz vietas nekādas iepakošanas iespējas nepastāvot. Uz pastu jānāk jau ar glīti noformētu paciņu – iesākumā mantām jābūt kartona iepakojumā, kuram pa virsu uzstiepts auduma slānis. Ar to nodarbojoties vietējie šuvēji. Kur atrodas tuvākais šūšanas punkts? Kuilapalayam. Tā ir tālīnā pilsētiņa, kur es dzīvoju. Pasts strādā līdz trijiem, šobrīd ir pusdivi. Neko, nospriežu, ka indiešu birokrātijas priekšā pat veiksme ir bezspēcīga, un minos atpakaļ.

Atdodu mantas šuvējam, aizminos līdz naktsmītnei, tieku pie cita velosipēda, tad minos vēlreiz uz centru. Desmit minūtes pirms nodaļas slēgšanas esmu klāt. Vēl jāizpilda pāris papīri un paciņa var ceļot uz Latviju.

Trijos sākās kulinārijas nodarbība netālajā Solitude fermā. Nokavēju izejvielu vākšanu dārzā, bet uz pašu “kulināriju” esmu klāt. Šodien fermas saimniece šveiciete Sāra māca pagatavot zaļo kokteili. Viņa samet blenderī visādus zaļumus, pievieno gabalu papaijas, saldētus banānus, kanēli, vaniļu un nedaudz ūdens. Tad viss tiek sablenderēts un veselības kokteilis gatavs. Pēc tam viņa ķeras pie salātu gatavošanas. Arī šeit galvenā doma ir līdzīga – sasmalcina visu, kas ir pie rokas – gurķus, zaļu papaiju, lapas, tomātus, ziedus, hibiskus. Toties “mērce ir vesela poēma”. Blenderī nonāk krietna deva viegli grauzdētu sezama sēklu, nedaudz zemesriekstu, gabaliņš papaijas, sinepju sēklas, gabaliņš gurķa, kripatiņa marinēta mango, pāris pipari, šķipsniņa kurkuma un sāls, neliela ķiploka daiviņa. Laikam tur piedalījās arī drusku ūdens. Var jau būt, ka kaut ko esmu aizmirsusi, bet arī šeit improvizācija neskādēs. Rezultāts ir pasakaini garšīgs – tā notiek, kad tikko ievāktas sastāvdaļas nonāk prasmīga pavāra pārziņā.

Atpakaļceļā vēl piestāju pie Tibetas paviljona un nobraucu gan Matrimandir bumbu. Vēl gribu aizbraukt līdz vietai, kur kartē iezīmēts tornis. Torņa gan tur vairs neesot, tas sabrucis pirms pāris gadiem, toties var aplūkot virkni namiņu, kas sabūvēti augušos un kritušos kokos.

Ar tumsu atgriežos naktsmītnē un atsvaidzinos vakara sadaļai. Lielu plānu man nav, bet domāju aizdoties līdz vienai no kafejnīcām un paēst atvadu vakariņas. Foajē atrodu Tobisu un Sithartu dzeram kafiju. Tā kā vakar bija tumšs, vēlreiz stādos priekšā Sithardam kā trakā būtne no vakardienas, īsumā paskaidrojot lietas apstākļus. Puiši plāno doties uz Pudučerī, lai apmeklētu Ganeša templi un paēstu vakariņas. Uzzinājuši, ka man nekas dižs nav ieplānots, viņi aicina pievienoties. Ar prieku!

Tobiass ir aizņēmies motorolleri no sava istabas biedra, es pievienojos Sithardam, jo vairāk uzticos vietējo braukšanas prasmēm. Ne velti. Viņš vada milzīgo braucamo ar mākslinieka virtuozitāti, visā satiksmes burzmā jūtos drošāk nekā mājās uz dīvāna.

Ganeša templī ik pa laikam dzīvo arī īsts zilonis, bet šodien viņš “nav mājās”. Toties te ir simtiem Ganeša skulptūru un attēlu. Nostājamies rindā uz altāri un arī es pa burzmu tieku pie sava pirmā punkta uz pieres. Izstaigājuši templi, apsēžamies maliņā un brīdi parunājam un paklusējam. Sithards ir īsta zināšanu krātuve, tāda maza Indijas enciklopēdija, kurai var sēdēt blakus un aprunāties.

Pēc tam dodamies vakariņās. Sitharda izvēlētā ēstuve ir faktiski blakus vietai, kur es ēdu aso picu. Tikai šeit ēdiens ir piecas reizes lētāks un tikpat reizes garšīgāks. Paēduši aizbraucam līdz okeānam – pasēdēt un parunāties. Runā gan pamatā puiši, viņi abi ir no vienas dimensijas, es varu tikai klausīties atvērtu muti un prātu. Tobiass, kā jau vācietis, savu pausto informāciju vienmēr cenšas papildināt ar atsaucēm uz zinātniskiem eksperimentiem, Sithards balstās savā pieredzē. Bet būtībā abi runā par vienu un to pašu. Viņi iepazinās Feisbukā pirms gadiem trim kādā no domubiedru grupām, kopš tā laika Sithards ir aicinājis Tobiasu uz Aurovilu. Beidzot viņš ir šeit un abi var apmainīties domām klātienē. Punktu vakaram pieliekam ar saldējumu, Sithards zina vietas. Kamēr sēžam ceļmalā un mielojamies, pienāk viena sieviete gados un prasa naudu, kā jau viņi te mēdz darīt. Tobiass arī iedod naudu, kā arī vienu no savām gliemežvāku fosilijām, tās viņš šovakar dāļā uz visām pusēm. Sithards spēj vien skaidrot cilvēkiem, ka mazais nieciņš ir kādus 60 miljonus gadus vecs un ir diezgan vērtīgs.

Atvadāmies no Sitharta, kurš dzīvo Pudučerī, un kopā ar Tobiasu dodamies atpakaļ. Mūs atkal aptur policija, bet, neko nepaprasījuši, ļauj doties tālāk. Tobiass nav tik veikls šoferis kā vietējie, bet kopumā arī brauc neslikti. Tagad arī ielas ir patukšas un tiekam atpakaļ bez problēmām. Atkal nemanot ir viens naktī. Aurovila un šeit satiktie cilvēki, man jūsu pietrūks.

  1. gada 25. februāris, 108. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 5 eur

Proviants – 4 eur

Atrakcijas – 1 eur

Kopā – 10 eur

Bilance: – 349 eur

2 responses to “Zilonis nav mājās

  1. O jā, pasta sistēma Indijā rullē! Ieskaitot aizzīmogošanas veidu. Tas ir izdomāts, lai pasargātu no mantu pazušanas no pakas. Tomēr tas nepalīdz… jo mēdz pazust visa paka. Vienkārši nesasniedz galamēŗki – tāpēc uzmanīgi. Es 2 pakas sūtīju no Indijas. Pirmā aizgāja, otrā pazuda tulkojumā… Trešo sūtīju no Taizemes.
    Taizemē ir pat cilvēki (falangi), kas sūta pakas no Chian Mai uz Bangkokas lidostu, lai nav plecos jānes…

  2. Ehhh….. man arī pietrūks Tavi stāsti par Aurovilu. Tā ir maģiska vieta par kuru top maģiski, ļoti gaiši stāsti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s