Tulznas un šamanis

Priecīgi minos pa ceļu uz centru, kad mani aptur ceļu policists. Sāku jau galvā pārcilāt, ko es varētu būt pārkāpusi, kad viņš pienāk pie manis un pārceļ priekšējā groziņā esošās mugursomas lences pāri stūres rāmim. Policists paskaidro, ka piesardzība jāievēro un, ka katru dienu atgadoties ķeza, ka šādi vizinātas somas tiekot paķertas un nozagtas. Apsolos turpmāk labāk pieskatīt somas pārvadāšanas apstākļus un minos tālāk.

Šorīt esam sarunājušas ar Feju satikties pie fermas ieejas, kas atrodas otrā Aurovilas galā. Nelielā ferma pieder indiešu mātei un meitai, Feja viņiem palīdz jau krietnu laiku. Tā kā man arī sakārojās “iebāzt pirkstus zemē”, tad palūdzu atļauju pievienoties.

Jā, vakardiena gan paritēja tādos miera vējos – apmeklēju papīra lampu fabrīķi viesnīcas kaimiņos un aizminos līdz vienai jogas nodarbībai. Pārējo laiku pavadīju atpūšoties un lasot. Man šķiet, ka šobrīd mana lielākā dzīves privilēģija ir nevis ceļošana, bet gan iespēja ieklausīties savās sajūtās un rīkoties tām atbilstoši.

Feja iepazīstina mani ar vēl pāris brīvprātīgajiem un saimnieci Indru. Fejai uz mirkli jāaizbrauc citur, bet pirms tam viņa prasa, vai drīkst izmantot labierīcības. Indra ar nopietnu seju atbild, ka nē – vispirms esot jādodas atpakaļ uz apmeklētāju centru, tur jāpiesaka vizīte, tad jāizņem atļauja, tad gan varēšot. Ar šo teikumu saimniece zibenīgi iekaro manas simpātijas.

Dārzā gan mani neviens tā uzreiz nelaiž, šodien steidzamāks darbs esot sagrābt sētsvidu, savācot izkaisīto sienu un sabirušās lapas – šāds mikslis tiek izmantots izravēto dobju mulčēšanai, lai pasargātu zemi no straujas izžūšanas. Ķeros krāt ar prieku un entuziasmu – tik labi darīt ko noderīgu. Savācu ar lāpstu govju mēslus, tad salasu žagarus, ierīkoju maisu plastmasas atkritumiem – esmu pilnībā noskaņota padarīt šo pagalmu par tīrāko kaktu Indijā. Viss būtu labi, ja pēc trīs stundu aktīvas grābšanas manas baltroča plaukstiņas nesāktu lūgties, ka šodienai pietiks. Citiem vārdiem sakot – man ir tulznas. Tomēr darbu negribas atstāt pusdarītu, tāpēc iemanos turēt grābekli citā satvērienā un kā nebūt pieveicu pagalmu. Tad parādās Feja un paņem mani savā komandā – saliekam sagrābto mulču ap tikko izravētajiem gurķiem. Drīz vien klāt ir pusdienlaiks. Tiekam pie Indras gatavotā ēdiena – rīsiem, vistas mērces, sautētiem dārzeņiem un svaigiem salātiem.

_dsf3353

 

Pēc pusdienām, atvadījusies no pārējiem, dodos atpakaļ. Pa ceļam izpētu šejienes bambusu centru, kur no bambusiem tiek gatavoti mūzikas instrumenti, rotas lietas, trauki, mēbeles, māju konstrukcijas un kas tik vēl nē. Šveicietis Kriss ir sarunājis šeit padarboties, viņu interesē bambusa izmantošana celtniecībā. Es gan saprotu, ka klasiskais koks mani valdzina krietni vairāk. Iegriežos arī kaimiņu galdniecībā, viņi arī ļauj visu apskatīt un vēl pacienā ar tēju, bet pirkstus “zāģī iebāzt” gan neļauj.

Atgriežos mājās, ieeju dušā un esmu gatava vakara cēlienam. Šodien ir jogas festivāla noslēguma diena, tāpēc nospriežu, ka tur notiks kas interesants. Kad ierodos uz sešiem – laiku, kad parasti notiek meditācija – tā tur nenotiek vis, toties var paklausīties piecās dziedošās daiļavās. Nākamie uzstājas kaut kādi muzikanti ar dejošanas – vingrošanas elementiem, pēc tam asinis uzsit bunģieri.

Sāk satumst un top redzams, ka ļaudis kaut kam gatavojas. Izrādās – ceremoniālam gājienam. Iesākumā visi aizsoļo līdz lielajam ceļam, lai no turienes uzsāktu procesiju. Iesākumā iet bungu sitēji, tad seko šamanis un centrālā meitene ar uguņiem rokās, pēc tam nāk skaistules gaišos tērpos ar degošiem vaska trauciņiem un ziedu kompozīcijām. Procesija atgriežas pagalmā un noliek ziedus un sveces centrālajā notikumu norises vietā.

Kad visi ieņēmuši vietas (man paveicas un tieku apsēsties uz tepiķīša pašā priekšā), turpinās priekšnesumi. Pirmais ir teatralizēts uzvedums. Ja pirms tam viena meitenes nebūtu izstāstījusi leģendu, nudien nebūtu ne mazākās nojausmas par notiekošo. Bet arī tagad ir grūti sasaistīt pārsvarā pa riņķī staigājošo vīrieti ar tikko dzirdēto varoņeposu. Ik pa laikam viņš palēkā vai padarbojas ar kādiem rīkiem, bet par īpaši spraigi notikumu pavērsieni šeit nav vērojami. Kad viņš ir savu veicis, nāk bungotāju un dejotāju ansamblis. Tie puiši gan ir fantastiski. Brīžam visi ķeras pie sitamajiem instrumentiem, bet brīžiem daži paliek ritmu sist, bet lielākā daļa metas dejā ar dažādiem palīginstrumentiem – koka vālītēm, mietiem, tamburīniem.

Nākamā sadaļa ir pati dīvainākā. Šamanis apsēžas pie tāda kā altārīša un darbojas ar kvēpekļiem, mētā pa gaisu ziedus, bārsta visādas vielas. Viss būtu jauki, ja viņš to nedarītu…. stundu. Man blakus sēž britu jaunietis Teilors, ik pa laikam vismaz varam apmainīties ar kādu joku par šo tēmu. Noslēgumā šamaņa uzmanības centrā ir milzīgs “zupas katls”, kurā iemērkts ziediem rotāts zobens un visādi citi labumi. Kad “zupa gatava”, šamanis iesākumā izzvejo visu cieto frakciju un tad sāk šļakstīt ārā šķidrumu. Diemžēl par ātru izslēdzu filmēšanas režīmu un palaižu garām, kā šis kā dulls ārdās ar to zupu un beigās lepni apgriež otrādi tukšo katlu. Puspagalms pludo ar sarkanīgu šķidrumu – šamanis savu ir paveicis.

_dsf3807

Tad aši tiek savākts “kaujas lauks”, lai dotu vietu vakara naglai – senās Kalaripayattu cīņas mākslas paraugdemonstrējumiem. Kad briti pārņēmuši Indiju, tā tikusi aizliegta, bet tās praktizētāji apcietināti. Nu jau kādu laiku šī cīņas māksla atkal tiek praktizēta.

Šamanis ir arī apšļakstījis ar savu zupu blakus saliktos cīņas instrumentus, tāpēc tagad bars indiešu tos cenšas nosusināt. “This is so Indian”, smaida Teilors. Kad pagalms sakopts un ieroči sausi, var sākties priekšnesums. Puiši un meitenes demonstrē neticamu ķermeņa veiklību un lokanību, cīnās ar kokiem un metāla priekšmetiem. Kulminācija ir deja-cīņa ar lokaniem gariem zobeniem Urumi – zemes lido pa gaisu no zobenu šķēlieniem un puišu lēcieniem.

Noslēgumā vēlreiz plāniņa vidū iznāk šamanis un dejotājs – briesmonis, kas greznojies sarkanā tērpā un sarkanās sejas vidū bola baltos acu ābolus uz visām pusēm. Tā viņš kādu laiku staigā un dejo pa pagalmu, kura vidū deg uguns, ik pa laikam dejā tiek iesaistīta arī publika. Pēc īpaši trakas dejas viņš atkrīt ar muguru pret skatītājiem un kaut ko runā. Pieņemu, ka tiek uzskatīts, ka caur viņu runā kāds 18. gadsimta gars, ko viņš te centās pieaicināt. Tad visi, kas vēlas, var iet klāt un saņemt svētību.

Ar šo arī vakara oficiālā daļa ir galā un ļaudis sāk izklīst. Es arī gribu gulēt, bet drusku bail vienai tumsā veikt garo atpakaļceļu. Ieraugu vācieti Tobiasu, kas arī paliek mūsu naktsmītnē, un prasu, ar kādu transporta līdzekli viņš šurp nokļuvis. Ja viņš atbraucis ar motorolleri, tad nekas nesanāks, bet – ja ar velo, tad varētu braukt kopā. Izrādās, viņš atnācis kājām. Izstāstu viņam savu bēdu un saku – ja viņš neiebilstu, es labprāt atpakaļceļu mērotu kopā, stumjot velo. Jā, nekādu problēmu. Pēc brīža mums pievienojas rumānietis Gabriels, arī putns no mūsu viesnīcas. Viņš esot ar velo un Tobiass saka, lai mēs braucot kopā, bet viņu, iespējams, mājās aizvedīs indiešu draugs Sikhards ar motociklu. Izklausās labi.

Bet tad puiši sāk runāties. Pēc nepilnas stundas esmu jau gandrīz gatava doties viena, tomēr doma par suņiem attur. Tad mums pievienojas arī Sikhards un puiši grib atrast klusu kaktiņu, kur uzpīpot. Izrādās – Indija nav vis veselīgo cilvēku zeme, kā man šķita – šeit vienkārši ir aizliegts smēķēt publiskās vietās.

Labi, vismaz kaut kāda kustība. Izejam no ašrama teritorijas un apsēžamies mežmalā uz četriem lieliem akmeņiem. Kad pīpes beigušas dūmot, Gabriels sāk spēlēt flautu. Horizonta pamali apspīd mēness sirpis, plivinās daži gaiši mākonīši, uz kuru fona izceļas tumši zaļas palmu aprises. Par spīti sagurumam, atzīstu, ka šis ir viens no Ze(n) Momentiem. Kas performance ir beigusies, pulkstenis ir pusdivi naktī. Tad Gabriels paziņo, ka tagad tomēr varētu atgriezties ašramā un vēl pavakarēt. Es kāpju uz velo un paziņoju, ka nākamreiz būtu jauki, ja viņi ar šādu informāciju padalītos pirms pusotras stundas, kopš sāku gaidīt kopā došanās kompāniju. Un minos projām. Šie no mugurpuses sauc, lai apstājos, bet es minos tālāk – šobrīd esmu dusmīga.

Pie vārtiem mani panāk Tobiass uz velo. Šis paņēmis Gabriela braucamo, kuru vēlāk mājās aizvedīs Sikhards. Sākam mīties pa tumšo un kluso ceļu. Visi guļ, arī suņi un govis. Dažs duksis mums uzrej, bet nekas vairāk nenotiek. Kad esam nonākuši mūsu galā, kur viss ir apgaismots, es atviegloti uzelpoju. Ha. Tieši šeit mums nesas virsū suņi. Tobiass džentelmeniski palaiž mani pa priekšu, pats samazina ātrumu un “paņem suņus uz sevi”. Pēc tam viņš atzīst, ka Gabriela padoms, riet suņiem pretī, esot darbojies, viss kārtībā. Kad iebraucam mūsu pagalmā, saku Tobiasam, ka esmu ļoti pateicīga, ka viņš tomēr mēroja šo ceļu kopā ar mani. “My pleasure”, viņš paklanās un beidzot dodamies pie miera.

  1. gada 23. un 24. februāris, 106. un 107. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 10 eur

Proviants –  3 eur

Atrakcijas – 4 eur

Kopā – 18 eur

Bilance: – 359 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s