Brokastis atkal ieturu kopā ar amerikāņu Feju un mums pievienojas šveicietis Kriss. Labā sabiedrībā sarunas raisās un laiks pazūd. Kad attopos, ir jau bez divdesmit minūtēm deviņi, bet man deviņos jābūt pie Matrimandir – esmu rezervējusi meditāciju ziedlapiņā. Lecu uz riteņa un aši minos turp. Galā nonāku ar desmit minūšu nokavēšanos, vismaz tā man šķiet. Bet, izrādās, esmu nevērīgi piefiksējusi laiku un šeit man jābūt vien desmitos.
Ielecu autobusā, kas dodas uz Apmeklētāju centru, gribu tur noskaidrot pāris jautājumus. Piebraucot mani brīdina, ka nākamais autobuss atpakaļ iešot pēc desmit minūtēm. Kad tās ir pagājušas, eju uz pieturas vietu, bet autobuss jau esot prom. Kopš vakardienas joprojām esmu tādā puseiforijā un pie sevis nodomāju: “vai cik jauki, autobuss aizgājis”. Un sāku soļot uz bumbu kājām. Tas tik tiešām ir jauki, jo, pirmkārt, pa ceļam var iepazīties ar Mātes dotajiem nosaukumiem katrai no 12 Matrimandir ziedlapiņām un tām atbilstošajām puķēm. Otrkārt, man kompānijā uzrodas franču kungs, ar kuru sākam tērzēt. Viņš man pastāsta par Aurovilai līdzīgu kopienu, kas dzīvo Skotijā un arī par šo vietu tās pirmsākumos. Pirmo reizi Mišels Aurovilā ciemojies pirms 35 gadiem – no Matrimandir esot bijis redzams vien karkass. Bet visvairāk viņš ir pārsteigts par to, cik ātri aug koki. Tolaik šeit esot bijusi kaila zeme, ar dažiem kokiem, bet tagad visa apkaime ir zaļa.
Pie Matrimandir izvēlamies katrs savu ziedlapiņu un dodamies meditēt. Es velku uz dullo un tieku pie “vienlīdzības”. Ieejot ziedlapiņā, tu iesākumā nonāc nelielā koridorā, uzvelc baltās zeķes un tad tiec ievests mazā bumbā. Grīda un sēžamie arī šeit ir balti, bet bumbas iekšpuse ir atbilstošās ziedlapiņas krāsā. Manējā ir zili violeta. Pie sienas karājas izgaismots ornaments. Šeit nav gluži tik kluss kā lielajā bumbā, bet atmosfēra ir diezgan mierīga.
Kad laiks ir beidzies, ziedlapiņas uzraugs dod ziņu, un mēs dodamies uz iekšējo kambari, kur jau sabiju aizvakar. Viss joprojām izskatās pēc kosmosa kuģa, bet šoreiz jau var visu apbrīnot ar mierīgāku prātu. Arī pati meditācija šķiet (vai arī ir) garāka un mierpilnāka. Kad iepriekšējo reizi salīdzināju būšanu šajā īpašajā telpā ar būšanu alā, es tai brīdī “nesavilku kopā”, ka kādreiz taču cilvēki devās uz alām meditēt. Visticamāk, miera un klusuma dēļ, kādu citur nesastapt. Nolemju Latvijā ielīst kādā alā un pamēģināt tur pameditēt.
Kad dodos laukā no Matrimandir, priekšā stāv brokastu biedrs Kriss. Viņš Aurovilā sastapis vienu vietējo šveicieti, kas pazīst ļaudis un apkaimi. Viņi plāno doties pusdienās un aicina mani pievienoties. Šoreiz dodamies uz vietu, kur piedāvā tikai indiešu ēdienus, beidzot izmēģinu vienu no šejienes slavenajiem ēdieniem – brijani. Tās pamats ir rīsi, vēl piedalās vista un plašs garšvielu klāsts. Garšo labi. Īpaši priecājos par mērcīti, kas nāk komplektā. Esmu to jau ēdusi vairākas reizes – tie ir sīpoli ar kaut ko krējumam līdzīgu. Bet sīpoli laikam pirms tam ir noplaucēti vai kā citādāk apstrādāti, jo nav tik dusmīgi kā parastie.
Pateicos par pusdienām un kompāniju, un dodos tālāk. Iegriežos Union paviljonā, kur var aplūkot mākslas darbu izstādi un milzīgu koka galdu. Japāņu mākslinieks George Nakashima izveidojis sešus šādus galdus – katram kontinentam pa vienam. Āzijai veltītais ir šis. Pie tā notiek dziedējošas miera meditācijas un dažādi pasākumi, kas veicina mieru un cilvēcību.
Netālu atrodas Āfrikas paviljons un man šķiet, ka tur varēšu dabūt kafiju, kas šorīt izpalika. Izrādās, ka viņi nepiedāvā ne ēdienus, ne dzērienus. Bet paši darbinieki šobrīd pusdieno un viens no viņiem esot sev kā reizi pagatavojis kafiju. Viņš ielej man pusi krūzītes no savējās – tā ir divtik garšīga kafija!
Pēčāk aplūkoju fotogrāfiju izstādi, kurā figūras no tempļiem papildinātas ar kādu upanišadu vai citu spārnotu tekstu. Tad netīšām nonāku nelielā bibliotēkā, pēc tam tikpat netīšām iemaldos pastā. Noskaidroju, ka šeit pat kaut ko var nosūtīt uz Latviju, kas no iepriekšējām valstīm bija neiespējami vai nenormāli dārgi, tuvākajās dienās izveikšu mantu revīziju. Pastkastītes šeit ir burvīgas. Nu kur vēl tu vari nosūtīt vēstuli Radošumam, Disciplīnai vai Vienkāršībai.
Līdz nodarbībai, kuru esmu iecerējusi apmeklēt vakarā, vēl ir pāris stundas, tās pavadu šejienes lielākajā bibliotēkā, lasot Mātes stāstus – tieku līdz trešdaļai, bet tad mani izmet, jo ēka tiek slēgta jau puspiecos vakarā. Vēl atliek laiks tējai un tad jau “vakar klāt”.
Šodien Union paviljonā notiek pasākums, kas saucās peldēšanās skaņās jeb skaņu vanna. Visi atnākušie apguļas uz paklājiņiem un aizver acis. Tad mūziķu grupa centrā atskaņo visdažādākos instrumentus, daži no viņiem staigā apkārt un piegādā skaņu tieši līdz ausīm. Stundu apkārt čivina putni, līst lietus, šalc jūra, trako vētra, šķind zobeni, burbuļo strauti, žūžo vējš – katrs šajās skaņās sadzirdēs ko savu. Kad pasākums noslēdzies, sanākuši ar interesi izpēta plašo instrumentu klāstu, kas tiek lietoti skaņu radīšanā. Jāteic, ka šī ir ļoti iecienīta aktivitāte, nelielajā zālē bijām kādi simts peldētāji.
- gada 22. februāris, 105. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 5 eur
Proviants – 2 eur
Atrakcijas – 4 eur
Kopā – 11 eur
Bilance: – 379 eur