Plūsma

Pirms pieciem iededzu pieres lukturīti, atslēdzu velosipēdu un laižos tumsā. Apkaime vēl guļ, vien retās mājas priekšā kāds samiegojies indietis apdara rīta darbus. Krietnu laiku braucu pa ceļu viena. Sāku jau bažīties, vai tiešām neesmu neko sajaukusi un Aurovilas radītājas dzimšanas dienas meditācija ir no rīta. Nomierinos vien, kad garām uz moča patraucas divas meitenes baltos tērpos.

Tuvāk Matrimandir jau kļūst biezāks, ļaudis sarodas no visām pusēm. Sanākušie sapulcējas amfiteātrī, kura centrā aizdegtas svecītes un izklāti ziedu rotājumi. Ceturksni pirms sešiem sākas meditācija. Katrs pieslēdzas savā veidā, citi piedalās vienkārši vērojot notiekošo. Šoreiz arī drīkst fotografēt, tāpēc atļāvos aizlienēt pāris šodienas bildes vakardienas ierakstam.

Lēnam kļūst gaišāks, kādā brīdī ieskanas mūzika un Mātes lasījums (gandrīz uzrakstīju vārdi :)). Pārējā laikā ir klusums ar kukaiņu čirkstēšanu, putnu sakliegšanos un ļaužu klepošanu fonā. Kādā brīdī, kad atveru acis, pāri amfiteātrim pārlaižas liels putnu bars – pilnīgi bez skaņas. Teritorijā ielavījušies divi palieli suņi – viens melns, viens balts, abi spēlē sunīšus starp sēdošo cilvēku rindām.

Uz meditācijas beigām daļa cilvēku sāk staigāt apkārt, drusku kliedējot īpašo noskaņu. Drīz vien aust arī saule un pasākums ir galā. Es arī vēl brīdi uzkavējos, nofotografēju zelta bumbu tuvplānā, tad dodos atpakaļ uz viesnīcu brokastot.

Izdomāju, ka varētu atpakaļ braukt pa “šortkatu” – maps.me uzzīmē taisnāko ceļu pa mazajām taciņām. Iesākumā viss notiek brīnišķīgi. Braucu zaļo krūmu ielenkumā un priecājos par agro rītu. Līdz nonāku vietā, kur visi ceļi beidzas privātu māju pagalmos. Vienā pagalmā, mani ieraudzījis, aizmūk milzīgs pāvs (labi, ka vēl dziesmu nesāka), citā sagaida milzīgs suns, kas atnāk apsveicināties, ausis pieglaudis un asti pa zemi vicinādams. Pārējie suņi guļ un neceļ ne ausu, ka es stumdos pa viņu pagalmu turpu šurpu. Cilvēka, kam pajautāt ceļu – neviena. Jūtos kā tāds Palle.

Kad no kārtējās mājas krūmiem iztenterē milzīgs melns suns, nolemju nepārbaudīt visu apkaimes dukšu pacietību. Minos atpakaļ un atgriežos uz lielā ceļa. Bet, vēlēšanās – apskatīties kā cilvēki šeit dzīvo – netīšām ir piepildījusies.

Mājvietā uztaisu kafiju un tomātmaizes, sajaucu augļu miksli un paēdu kārtīgas brokastis. Man kompānijā ir meitene Feja no Ostinas. Saku viņai, ka šorīt tieši domāju par Ostinu, jo meditācijas laikā man priekšā sēdēja sirms vīrs, kas no muguras atgādināja Džimu, pie kā mēs kaučsērfojām Ostinā.

Pēc brokastīm uznāk Lielais Slinkums, tāpēc eju uz istabiņu atpūsties. Mana istabas biedrene – krieviete Olga – šodien pošas prom. Viņa krāmē čemodānu un aktīvi rosās, tāpēc pagulēt nesanāk, toties var parakstīt. Olgas čemodāns izskatās kā no ļaunas slimības piepampis. Citreiz nevaru vien beigt brīnīties, redzot, ko tik cilvēki nevadā līdzi. Olgas koferī, piemēram, dzīvo fēns, rokas blenderis un pāris kilogrami kosmētikas. Kārtīgi sasmejos, kad Olga man pavaicā, vai man netīšām neesot līdzi gludeklis.

“Visvairāk dzīvē man nepatīk sajūta, kad gribas vemt, bet otrā vietā ir čemodāna krāmēšana”, Olga pūš un elš, cenšoties aiztaisīt kofera rāvējslēdzēju. Viņa šo to no mantām izmet, es tieku pie divām jaunām lietām, ko stiept līdzi. Biju plānojusi iegādāties baltas jogas bikses, bet nevarēju atrast pareizo cenas, izmēra, dizaina kombināciju. Tagad, prombraucot, Olga man atdod divas savas bikses, kas der kā uzlietas.

Uzzinājusi, ka aprakstu blogā viņas pakošanos, Olga vaicā, vai es nevaru ierakstīt, ka viņa onlainā pasniedz krievu, angļu un franču valodu – mazums kādam interesē. Apsolos to izdarīt (done), ja kas – dodiet ziņu, iedošu Olgas kontaktus.

Atpūtusies un pārlaidusi dienas vidus karstumu, atkal kāpju zirgā. Šodien beidzot esmu apņēmības pilna atrast viena jogas festivāla atrašanās vietu. Tas esot Aurovilas tuvumā, bet precīzu norises vietu man neviens nemāk norādīt. Pēc stundas brauciena esmu pareizajā vietā, bet līdz aktivitātēm, kurās var piedalīties publika (tas ir – es) vēl atlikušas vēl divas stundas. Gabaliņu tālāk kartē atzīmēta vieta “Sadhanas mežs”, aizbraukšu to apskatīt.

Ceļš līdz mežam nav nekāds gludais – jāšķērso liela šoseja, tad krietns gabals jāminas pa smilšainu ceļu. Pie šosejas maksas ceļa posteņiem pamanu vienu ārzemju puisi, sasveicināmies ar mājieniem. Kad piebraucu pie Sadhanas meža, arī viņš pieripo – kāds labvēlis apžēlojies un atvedis puisi ar lielo mugursomu līdz šejienei.

Jaunietis no Izraēlas ir ieradies uz šejieni strādāt par brīvprātīgo, es izmantoju izdevību un arī noklausos stāstu par šo vietu un brīvprātīgo pienākumiem. Kādā brīdī administratore vaicā, cik mums ir gadu. Puisis atbild, ka 25, es saku, ka 40. Izrādās, ka šeit no 40 gadu vecuma sākas privilēģijas – nav noteikts minimālais palikšanas laiks (pārējiem tās ir 28 dienas), pienākas sava būdiņa un tamlīdzīgi. Tad nu gan atzīstos, ka man ir 39 ar pusi. Uz ātru roku izsaku priekšlikumu – ja viņi man atļautu palikt vienu nedēļu, neraugoties uz nepilniem 40, tad es arī varētu šeit pastrādāt. Meitene sazvana kādu Augstāku Personu, bet tā atbild, ka, ja vien man neesot kāds ļoti pamatots iemesls, kāpēc es nevaru palikt ilgāk, tad tā tomēr nevarēšot. Nekāda cita iemesla, kā vien vēlme atlikušajā laikā redzēt Indiju, man nav, tāpēc izstaigāju šejienes ēkas un apkaimi, atvados un dodos uz jogas pasākumu.

Nonāku tur pāris minūtes pirms nodarbības sākuma. Iesākumā netīšām ieklīstu pie kaut kādiem kaujas mākslas speciālistiem, bet ātri apjaušu savu kļūdīšanos un nonāku uz jumta, kur notiek meditācija. Šī, iespējams, ir jaukākā no šeit piedzīvotajām, jo pārējo laikā biju tā pārņemta ar ārējiem apstākļiem, ka iekšpusei palika maz uzmanības.

Pēc meditācijas sākas koncerts. Noskaņa jauka, bet pati mūzika mani pārāk neaizrauj, kā arī gribas nonākt drusku tuvāk naktsmājām, kamēr nav galīga nakts. Apsveru domu atpakaļceļā apmeklēt filmu, kura sākas astoņos vakarā – šurpceļā pamanīju plakātu ceļa malā. Lai gan pie āra restorāna pieripoju dažas minūtes pēc astoņiem, nekas nav sācies un arī netaisās. Ieskatos ēdienkartē, sabīstos no cenām un nolemju piesēst un pagaidīt, kad sāksies filma – ja patiks, palikšu un varbūt pat kaut ko apēdīšu, ja nē, meklēšu citu vakariņu vietu.

Pēkšņi jūtu, ka man kāds tuvojas no muguras. Vakardienas meitene no jūras. Tagad atminos arī viņas vārdu – Klēra. Ņemot vērā to, cik daudz restorānu ir Aurovilā un to, ka viņai teorētiski joprojām bija jābūt pie jūras, esam ne pa jokam pārsteigtas un priecīgas par atkalredzēšanos.

_dsf3246

Filma nesākas vēl kādu pusstundu un saku, kā ir – ja šeit nebūtu Klēras, es nebūtu sagaidījusi filmu. Bet Klērai šeit bija jābūt, lai es to noskatītos. Neesmu droša, ka pareizi atceros filmas nosaukumu, šķiet, tas bija “Shift”. Pati filma tāda nekāda, lai pat neteiktu, ka draņķīga. Bet tās saturs bija kaut kas tāds, ko tieši man tieši šajā brīdī vajadzēja dzirdēt. Pāris teikumos rezumējot saturu – mums jāpārstāj saspringti organizēt sava dzīve, bet gan jāpaļaujas, ka viss tiks iedots tieši tajā brīdī, kad mums tas būs nepieciešams. Viss, kas mums jādara – ir jādzīvo dzīve, ar entuziasmu realizējot savu sūtību, liekot pie malas ego. Piemēram, katru dienu jāizdara kaut kas tāds, kas padarītu labāku otra dzīvi. Atkal jau – nekas īpaši jauns, bet veids un brīdis, kādā tas atnāca, bija pareizais. Mans laiks Aurovilā tam ir brīnišķīgs apliecinājums – viss notiek pats no sevis, tikai jāpieslēdzas plūsmai.

  1. gada 21. februāris, 104. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 5 eur

Proviants –  4 eur

Transports – 1 eur

Kopā – 10 eur

Bilance: – 388 eur

One response to “Plūsma

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s