Lai tiktu uz meditāciju Matrimandir vēderā, jābūt pie apmeklētāju centra 8:15. Ķeza tāda, ka velosipēdu īres punkts veras vaļā vien deviņos. Būs vien atkal jātiek uz priekšu ar tuktuka vai veiksmes palīdzību. Iesākumā nolemju dot iespēju veiksmei. Eju pa šoseju uz priekšu un gaidu, kas notiks. Ar vienu aci veros braucamajos un domāju, kurā vietā labāk sākt stopēt, gribu nonākt drusku mierīgākā posmā. Kolīdz nodomāju, ka varētu sākt, pamanu, ka mazu gabaliņu uz priekšu apstājies viens motociklists. “Grūti saprast, vai cilvēki pastaigājas vai grib tikt uz Aurovilas centru”, viņš nosaka. Jau pēc mirkļa lidojam uz priekšu. Aurovilietis izmet mazu līkumu un izsēdina mani tieši pie apmeklētāju centra vārtiem.
Gaidu kopā ar citiem ļaudīm, pamatā indiešiem. Tad mūs pa porcijām sasēdina autobusos un aizved līdz Martimandir ieejai. Tur jāatstāj visas mantas, ja tādas ir līdzi, šeit aizliegts arī fotografēt. Sākumā jāuzgaida netālu no ieejas, pēc tam vietas uzraugs pabrīdina, ka no šī brīža jāievēro pilnīgs klusums.
Pārceļamies gaidīt zem milzu banjana koka. Cik gudrs koks! Lai noturētu milzīgos zarus, kas ved paralēli zemei, koks pats izdzinis tādas kā gaisa saknes, tādus kā stumbrus, kas ieauguši zemē un kalpo kā dabiskas stutes. Milzīgā koka ēnā ir miers un klusums.
Pēc minūtēm piecpadsmit tiekam aicināti tālāk. Pirms došanās “bumbā”, jānovelk apavi, bet ieejot iekšā, jāuzvelk baltas zeķes, kuras tiek izsniegtas visiem apmeklētājiem. Laikam šie aprēķinājuši, ka izmazgāt zeķes ir prātīgāk, nekā iztīrīt ēkas baltos paklājus.
Lai nonāktu meditāciju telpā, jāiet pa lodes iekšpusē vedošiem vītņveida celiņiem. No sienām nāk viegli sārts apgaismojums, un kopumā ir sajūta, kas esmu nonākusi zinātniskās fantastikas filmā vai kosmosa kuģī.
Pirmais, kas pārsteidz, ieejot Matrimandir centrā, ir klusums. Ja kāds no meditētajiem nesagrozās vai nenoklepojas, ir pilnīgi kluss. Tādu klusumu esmu piedzīvojusi vienīgi alās. Telpa ir apaļa un pilnīgi balta – uz grīdas ir balts paklājs, pie sienām baltas marmora plāksnes. Kupola jumtā ir neliels apaļš caurums tieši centrā, no kura telpā nonāk viens vienīgs gaismas stars. Tas ielaužas tieši apjomīgās kristāla lodes vidū, kas stāv telpas centrā uz grīdas. Sirreāls skats. Mūsu meditācijai atvēlētais laiks ir aptuveni 10 līdz 15 minūtes. Tad ar gaismas signāliem tiek dota ziņa, ka laiks beidzies un jāatbrīvo vieta nākamajiem meditētājiem.
Pēc iziešanas no kupola brīdi paklīstu pa apkaimes dārzu, tad gribu ieiet vienā no “ziedlapiņām”, kurai katrai doti tādi nosaukumi kā, piemēram, pateicība, pazemība, drosme. Tomēr pie ieejas esošā meitene paskaidro, ka bez atsevišķas lapiņas iekšā nevar tikt. Lapiņas izsniedzot pie ieejas, bet šodien apmeklētāju laiks ir faktiski beidzies. Labi, piereģistrējos uz trešdienu un kāpju autobusā, kas nogādā līdz apmeklētāju centram.
Pagaidām man šeit viss ļoti patīk, izņemot visas tās trakās reģistrācijas un papīriņu sistēmas. Lai saprastu, kurā vietā un kurā laikā tiek izsniegta kura lapiņa, ir jābūt ļoti attapīgam vai ļoti veiksmīgam (kā man).
Stāvu un domāju, kā tikt atpakaļ. Ļaunākajā gadījumā ņemšu tuktuku, bet varbūt parādās kāda cita iespēja. Finālā sakooperējos ar vēl vienu importa meiteni, kas arī brauc uz to pašu rajonu, attiecīgi sadalām dārgās tuktuka izmaksas uz abām.
Pulkstenis ir jau teju 12 un nežēlīgi gribas ēst. No rīta atturējos no pārtikas uzņemšanas, lai sagatavotos meditācijai, tāpēc tagad vēders ir prioritāte. Pārtika, līdzīgi kā transports, Aurovilā ir dārgāka nekā “ārpusē”. Bet nav īstais brīdis cimperlēties – pasūtu vienu no indiešu pankūkām ar dārzeņiem, kafiju ar pienu un internetu. Punktiņu uz “i” uzlieku ar ceptuvē iegādātu siera kruasānu. Dārgs, bet pavisam gards prieks!
Mirkli atpūšos, tad eju noīrēt braucamo. Velosipēds uz visu dienu maksā vien 40 rūpijas (puseiro), kas, salīdzinoši ar tuktuka cenu, ir teju par velti. Nolīgstu braucamo uz atlikušo dienas daļu un nākamajām divām dienām. Iesākumā aizbraucu līdz veikalam un nopērku baterijas pieres lukturim, kas man būs nepieciešams rīt no rīta, kad braukšu uz meditāciju pirms saullēkta. Arī turpmākajos vakaros tā lieta noderēs.
Pēc tam iešaujas prātā doma aizbraukt līdz netālajam Indijas okeānam. Izeju uz pludmali atrodu bez problemām, vien tā nav tāda, kādu iedomājos. Krasta dzīvi no ūdens šķir akmeņu krāvums, bet šaurā smilšu josla ir irdena un piedrazota. Gabaliņu tālāk var tikt pie ūdens, sāku stumt braucamo tajā virzienā. Kad esmu jau teju galā, pamanu vienā no zvejas tīklu nojumēm importa meiteni sēžam. Redzot manu nosvīdušo ģīmi, viņa aicina pievienoties un atvilkt elpu. Amerikāniete piekopj nomada dzīvesveidu jau septiņus gadus, šobrīd ceļo kopā ar indiešu draugu. Uzzinājusi, ka esmu no Latvijas, viņa man par pārsteigumu paziņo, ka visi sastaptie latvieši esot bijuši baigi feinie ļaudis. Pārsteigums nespējas faktā, ka latvieši var būt forši, bet gan apstāklī, ka man nav jāskaidro, kas ir Latvija. Pamatā letiņus meitene satikusi Rainbow sanākšanās – alternatīvos pasākumos, kas notiekot visur pasaulē.
Apvienojot manā somā esošos Indijas riekstus un banānus ar amerikānietes kakao pupiņām un augļiem, kuru nosaukumu aizmirsu, tāpat kā meitenes vārdu, tiekam pie šokolādei līdzīgas masas – garšo lieliski, vien smiltis drusku čirkst starp zobiem.
Stāstu par vakardienas negaidīto tikšanos ar indiešu ķirurgu un saņemu apstiprinājumu, ka kokosriekstu eļļa esot īsts brīnums. Jātiek tikai pie auksti spiestas versijas, to varot lietot no “iekšiņas un āriņas”.
Lai gan meitene ir pats prieka iemiesojums, vakardienas notikumi nav bijuši diez ko jauki. Abi nakšņojuši pludmalē, kad viņa pamodusies no tā, ka pa viņu mantām rokas piedzēries indietis. Viņš aizbēdzis ar naudu, fotoaparātu un pats galvenais – cieto disku, kurā atradies četru gadu darbs – izejmateriāli filmai par Indiju, pie kuras draugs strādājis. Šobrīd meitene stāsta visiem vietējiem indiešiem, cik ļoti svarīgi viņiem ir atgūt cieto disku u, ka tam nav īpašas materiālās vērtības. Viņa cer, ka izdosies to atgūt. Saule sāk laisties uz rietu, un es pošos uz māju pusi. Labi, ka pirms aizbraukšanas ienāk prātā apvaicāties, vai šiem ir kaut kādas finanses izdzīvošanai. Jā, jā, puisis kā reizi aizgājis nokārtot pārskaitījumu, kuram drīzumā jāpienāk. Jā, bet šobrīd. Nūūūū…. Skaidrs. Atstāju jauniešiem nelielu pabalstu, lai šiem nav tritoni pa krūmiem jāķer.
Atgriezusies Aurovilā, piestāju pie veikaliņa, kas tirgo visādus smāķus, un apvaicājos pēc auksti spiestas kokosriekstu eļļas. Kā tad, esot – tepat ciemā spiesta, eko-šmeko produkts. Sarunāju pēc eļļas piebraukt rīt, lai meitene var to iepildīt plastmasas pudelē. Tāpat jau stiepiens būs jautrs, bet vēl stikla taru galīgi negribas apkārt vazāt. Uzreiz nopērku citronzāles smērīti, kas palīdzot atbaidīt odus. Jāteic, ka mūsu naktsmītnes istabā gan šos nevajag baidīt, jo mums ir fantastiski labi sieti – pagājušajā naktī neviens ods dzīvi netraucēja. Bet gan jau vēl sanāks ar šiem sazināties.
Esmu nobriedusi vakariņām, bet izdomāju, ka varētu būt lētāk paēst, nopērkot pārtiku veikalā. Domāts – darīts! Iegādājos maizi, sviestu, tomātus, sīpolus un jogurtu. Vakariņās tieku pie tomātmaizēm un jogurta ar augļiem un slavenajām auzu pārslām. Ņammm!
Man par lielu pārsteigumu, esmu teju vienīgā, kas šeit medī internetu. Jau vakar reģistrācijas telpā bija patukšs, bet šovakar vispār esmu viena pati. Atzīšos, ka jau pagarināju palikšanu par divām dienām. Man ir aizdomas, ka es šeit nedaudz iesprūdīšu. Vēl arī apsveru domu paņemt rakstīšanas pauzi, lai paliek vairāk laika lasīšanai, darbnīcām, meditācijām un citām jaukām lietām. Redzēsim!
- gada 20. februāris, 103. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 5 eur
Proviants – 4 eur
Transports – 1 eur
Citi – 8 eur
Kopā – 18 eur
Bilance: – 398 eur
