Dāvanas

“Kaut kur uz pasaules ir jābūt vietai, kuru neviena nācija nevar pieteikt kā savu, kur visi labas gribas cilvēki ar patiesiem nodomiem varētu dzīvot kā pasaules pilsoņi un pakļauties tikai vienai vienīgai autoritātei – augtākajai patiesībai (..)” – tā sākas Mātes, Aurovilas radītājas, sapnis.

  1. gada 28. februārī, netālu no Pudučerī, klātesot 124 valstu un 23 Indijas štatu pārstāvjiem, notiek Aurovilas inaugurācijas ceremonija. Pēc aptuveni nedēļas tiks svinēta vietas 50 gadu pastāvēšanas jubileja. Kādreiz kailā zeme pārveidota zaļā teritorijā, kurā šobrīd dzīvo aptuveni 1800 pastāvīgie iedzīvotāji, notiek virkne pasākumu, meditāciju, darbnīcu un citu aktivitāšu.

No Pudučerī uz Aurovilu iet trīs autobusi dienā. Rīta busu esmu nogulējusi, bet līdz nākamajam jāgaida pāris stundas. Ar viesnīcas darbinieka palīdzību cenšos sazvanīt Aurovilas viesu servisu, bet neviens neatbild. Vakardien apvaicājos par palikšanas iespējām Aurovilas informācijas centrā Pudučerī, bet tās darbinieks tikai izteica minējumu, ka šobrīd palikšanu atrast būšot grūti, jo nākamā ir Mātes dzimšanas dienas nedēļa, kā arī notiek gatavošanās jubilejas svinībām. Naktsmāju izmaksas sākoties ar 500 rūpijām un varot sasniegt dažus tūkstošus.

Veļu somu plecos – braukšu uz dullo. Noķeru pirmo autobusu, kas brauc vajadzīgajā virzienā, gan jau izdomāšu kā no šosejas tikt līdz Aurovilai. Izkāpju no autobusa un nepaspēju apgriezties ap savu asi, kad kāds indiešu puisis uz motorollera vaicā, vai man vajagot nonākt Aurovilā. Viņš atvedis līdz pieturai draugu un tagad dodas atpakaļ. Lieliski.

Pa ceļam uzzinājis, ka man nav rezervēta palikšanas vieta, viņš pietur vietējā ceptuvē un apgalvo, ka, iespējams, šejienes cilvēki man varēšot palīdzēt. Nudien nesaprotu, kāds ceptuvei sakars ar viesnīcām, bet ļaujos. Un viss notiek. Beķerejas darbinieks brīdi runā pa telefonu, tad paziņo, ka esot viena brīva vieta kopmītnē “Youth camp”. Tā atrodas pavisam netālu. Izpalīdzīgais jaunietis no Keralas štata mani nogādā līdz durvīm.

_dsf3067

Brīdi nākas pagaidīt, bet tad parādās vietas administrators, kurš nāk klajā ar vēl labākām ziņām – esot pieejama arī vieta divvietīgā istabā. Tā maksā 350 rūpijas (5 eur). Kojas maksā 250 naudiņas, bet apstākļi istabā ir nesalīdzināmi labāki – nav jāguļ uz grīdas, pieejami plaukti, galds, sava teritorija. Iekārtojos istabā un priecīgā solī dodos uz Aurovilas informācijas centru. Esmu informēta, ka attālumi šeit ir diezgan lieli, tāpēc gribēju noīrēt velo, tomēr šodien īres punkts, kā pie svētdienas, ir slēgts.

Ā, vēl viens pārsteigums. Biji brīdināta, ka Aurovilā nekāda aizraušanās ar internetu nebūs. Drusku jau žēl, iekavēsies raksti un nevarēšu pateikt paldies vārdadienas sveicējiem. Pārsteigums, pārsteigums – mūsu palikšanas vietā ir lēnīgs, bet pavisam īsts internets!

Pēc aptuveni stundas gājiena man ir mēle pār pleciem. Ik pa laikam piestāj tuktuki, bet ar tiem nedraudzējos, jo esmu dzirdējusi, ka šie prasa traku naudu. Kad ieraugu tuvojamies maziņu transporta līdzekli ar uzrakstu “Aurovilas pilsētas transports”, pamāju šim, lai apstājas. Uzzinājis, ka gribu tikt uz informācijas centru, šoferis aicina sēsties brīvajā vietā viņam blakus. Aizmugurē jau sēd divas francūzietes. Iesākumā viņš aizvizina dāmas līdz viņu viesnīcai. Izkāpjot šīs iedot šoferim diezgan prāvu naudas summu. Kad tiekam līdz netālajam infocentram, prasu, cik esmu parādā. Necik.

Infocentrā iepazīstos ar stāstu par vietas izveidi, tās idejisko Māti un viņas iedvesmotāju un garīgo partneri Sri Aurobindo. Kad stāvu rindā, lai uzdotu mani interesējošo jautājumu, dzirdu, ka puisis pirms manis prasa, kā var tikt iekšā kaut kādā vietā. Darbinieks atbild, ka tur varot doties tikai meditēt, nevis vienkārši skatīties riņķī. Hmm, nez kas tā par vietu. Drīz pamanu arī plakātu, kurš vēsta par Matrimandir, Aurovilas centrālo lodi, kurā var tikt iekšā tikai ar īpašām atļaujām. Tās izsniedz divas stundas dienā blakus ēkā. Šobrīd ir tieši viens no izsniegšanas laikiem.

Pie biroja esošā tāfele vēsta, ka tuvākais brīvais meditācijas laiks ir nākamo ceturtdien. Esmu paredzējuši šeit palikt dienas četras, ceturtdienas rīts vēl der. Ar pirms manis rindā esošajiem indiešu jauniešiem atļauju izsniedzēja runā stingri. Kad pienāk mana kārta, viņa ir laipnības kalngals. Saku, ka vēlos rezervēt iespējami tuvāko meditācijas laiku, kas ir ceturtdien. Sāku jau aizpildīt pieteikuma formu, kad darbiniece precizē, vai esmu viena. Jā. Tas es jūs varu ielikt uz rītdienu.

Saņemu ieejas karti un turpinu iepazīties ar Mātes paustajiem uzskatiem. Izpētu arī šejienes notikumu kalendāru, vienlaikus notiek tik daudzi pasākumi un aktivitātes. Viens no galvenajiem pasākumiem būs Mātes dzimšanas dienai veltītā rīta meditācija 21. februārī. Lai uz to nonāktu, atkal jāsaņem ieejas karte. Tā tiek izsniegta šodien un rīt divas stundas dienā. Variet minēt, vai šobrīd ir tieši TĀS stundas. Protams. Tieku pie vēl vienas ieejas kartes.

Tā, lūk, man visu dienu nāk dāvanas. Tāda vārdadiena, nenopriecāties! Nolemju arī pati pielikt pirkstu dāvanu jautājumā – uzdāvinu sev vārdadienā grāmatu par dziedinošo jogu, kā arī baltu peņuāru, lai ir kas piedienīgs meditācijām. Skaidrs jau, ka galvenajam smukumam “jānāk no iekšām”, bet citreiz ārējais skaistums palīdz noskaņoties iekšējam.

Kad informācija un emocijas ir sasniegušas zināmu līmeni, saprotu, ka jāiet izstaigāties. Nevaru izlemt, vai vajadzētu centrālo bumbu Matrimandir apskatīt jau šodien no ārpuses, vai pietaupīt visu pārsteigumu rītdienai. Kad eju gar Matrimandir, jautājums atrisinās pats no sevis. Lai tiktu teritorijā, atkal ir vajadzīgs “papīrītis”, kura gan man nav. Skaidrs, tātad rīt.

Turpinu ceļu. Vienā brīdī man blakus apstājas indietis uz moča un saka, ka viņš šeit esot viens pats un meklējot kādu, ar ko iedzert kafiju, vai es nevēloties sastādīt kompāniju. Kāpēc ne. Atbildu, ka esmu ceļā uz mākslas festivālu, gan jau tur arī kafiju došot. Tā nu atkal tieku aizvizināta līdz kārotajam galamērķim.

Festivālā notiek tirdziņš, iet vaļā mūzika, notiek ēšana. Paņemam tēju un kafiju, un apsēžamies aprunāties. Siva ir medicīnas students, kas piecus gadus mācījies par ķirurgu, bet šobrīd paņēmis pauzi uz gadu, lai pētītu ceļus, kā cilvēkiem veseļoties bez ķirurģiskas iejaukšanās. Viņš ir pārsteigts, ka vēlos uzzināt par šo tēmu sīkāk un visu laiku pateicas. Sivas “lekcijas” būtība ir sekojoša – mūsu ķermeni veido šūnas, no kurām veidojas audi, tālāk orgāni un to sistēmas. Katra slimība iesākumā sākas šūnu līmenī, tāpēc mums vajag panākt tik vien to, kā uzturēt veselas šūnas un nodrošināt, lai tās atjaunojas ik pēc septiņām dienām, kā tas pienākas. Siva apgalvo, ka šobrīd viņš nonācis pie sekojošā – lai uzturētu šūnu veselību, nepieciešams sekojošais. 40% ietekme esot skābeklim un saulei, 30% mediācijai, 27% ūdenim un 3% pārtikai. Tas nenozīmē, ka puse diena jāstāv saulē un jāizdzer spainis ūdens. Visi šie faktori notiek it kā paši no sevis, ja dzīvojam apzināti. Vēl būtiska esot asinsrites sistēmas darbība, kas palīdz nodrošināt vielu apriti organismā. Kad asinsvadi vairs nav tik veikli kā jaunībā, labākais palīgs esot ādā iemasēta kokosriekstu eļļa.

Pabeidzis savu stāstu, viņš paspiež man roku, vēlreiz apliecina, cik patīkami esot bijis iepazīties, izdzer pēdējo kafijas malciņu un pazūd tāpat kā parādījies.

Pārceļos kopā ar savu pusizdzerto tējas krūzi tuvāk skatuvei un baudu muzikālos priekšnesumus. Pēc tam apskatu arī šejienes tirdziņu. Ļoti interesanta ir bodīte, kur no dažādiem atkritumiem, pārsvarā papīra, top sadzīvē noderīgi priekšmeti un smukumlietas. Neredzēta lieta ir mazgājamas auduma paketes, kas varētu būt risinājums visām tām sievietēm, kas pārdzīvo dabai nodarīto piesārņojumu mēnešreižu laikā.

_dsf3095

Saprotu, ka pa gaismu vairs līdz savai naktsmītnei netikšu, tāpēc palūdzu skaņu vīriem atļauju piesprausties elektrības kontaktam, lai uzlādētu telefonu. Lai tiktu mājās, vajadzēs gaismu un karti. Biju cerējusi, ka pie koncerta norises vietas gaidīs tuktuki, kurus varēs nokaulēt, tomēr tur neviena nav. Labi, sāku soļot kājām. Pēc vairāk nekā pusstundas esmu pie apmeklētāju centra, kur beidzot ieraugu tuktuku. Bet viņš par vedumu grib 150 rūpijas, tā ir standartcena no šejienes līdz manam rajonam. Daudz. Ceru noķert kādu citu transportu uz lielā ceļa. Tomēr tas ir tumšs un kluss, garām traucas vien moči un reti auto. Tumsā soļot ar visu telefonu nav visai patīkami. Domāju pie sevis, ka esmu izsmēlusi šodienas dāsno likteņa labvēlību. Un arī to, ka dažkārt nevajag būt “kapeiku p-jam”. 150 rūpijas ir 2 eiro. Man priekšā vēl 4 kilometri tumsas un suņu. Brīdī, kad pie apvāršņa parādās dzeltenais pestītājs, kāpju iekšā un pēc minūtēm desmit esmu gaismā un drošībā.

Iesākumā internets nedarbojas, bet beigās tomēr apžēlojas un ļauj man gremdēties jūsu vārdadienas sveicienu jūrā. Paldies par sveicieniem, paldies par dienu!

  1. gada 19. februāris, 102. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 5 eur

Proviants –  2 eur

Transports – 2 eur

Atrakcijas – 3 eur

Kopā – 12 eur

Bilance: – 400 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s