Mana depresija

Šis ieraksts varēja tapt pirms desmit gadiem un varēja tapt pēc desmit gadiem. Varēja netapt vispār. Bet, tā nu ir sagadījies, ka tas ir uzrakstījies tieši šobrīd, pārlidojumu laikā. Manam stāstam par depresiju būs četras daļas – iesākumā pastāstīšu par savu pieredzi, pēc tam sekos triloģija: kā nenonākt līdz depresijai; ko darīt, ja tomēr esat tur nonācis; kā rīkoties, ja depresijā ir tev tuvs cilvēks.

Šeit un katrā triloģijas ievadā uzsveru – tā ir tikai un vienīgi mana pieredze. Ieteikumi – manas pārdomas, nevis absolūta patiesība. Katrs gadījums ir individuāls un, ja es varētu dot tikai vienu padomu – nekautrējieties no šīs slimības un pēc iespējas laicīgāk meklējiet profesionāļu palīdzību. Bet šis stāsts ir no sērijas – ja nelīdzēs, tad nekaitēs!

***

Nekas nav nepatiesāks par mūsu atmiņām, kuras rokam un pārcilājam, atskatoties uz savu dzīvi. Melojot mēs apzināmies patiesības sagrozīšanu, taču, stāstot atmiņas, bieži vien pat paši neapzināmies to greizo un subjektīvo dabu. Daļa notikušā ir izdzisusi, daļu mūsu prāts ietinis nebijušā spožumā un vēl daļu pārveidojis pēc saviem ieskatiem. Tāpēc apgalvot, ka atcerēšos depresijas laiku ar milzīgu precizitāti un adekvātu notikušā secību, nudien nevaru. Viss šis laiks ir tādā lielā miglas mākonī tīts, no kura varu izvilkt vien sajūtas un pārdomas. Galu galā – mēs runājam par teju 20 gadus senu pagātni.

Viss sākās ar pārcentību un neapzināšanos, ka cilvēka spējām ir robežas. Studēju divās augstskolās, gāju autovadītāja kursos, dziedāju korī, darbojos korporācijā. Un tad, paralēli visam, uzņēmos pilnas slodzes darbu. Tagad šķiet tikai un vienīgi likumsakarīgi, ka kādā brīdī smadzenes uzcepās. Paralēli atbildīgajai dzīvei, nopietni pievērsos arī neatbildīgajai – visas nodarbes netraucēja sist kārtis līdz pieciem rītā draugu un Mekura sabiedrībā, iet uz ballītēm, apmeklēt koncertus. Lieki piebilst, ka tajā vecumā lielākā finanšu daļa tika tērēta “lietderīgi” – kurš pirks kilogramu siera, ja par to naudu sanāk pieci ali. Attiecīgi arī uzņemtā pārtika nebija ļoti veselīga un daudzveidīga. Īsāk sakot, bija labs fons, lai attīstītos kāda nejaucība.

Kārtīgu devu visai situācijai piedeva tā laika attiecību pārtraukšana, kuru pati veiksmīgi noorganizēju. Tāpēc atzīstu, ka biju pelnījusi visu, kas notika pēc tam. Kas tad notika? Iesākumā nekas īpašs. Centos kompensēt attiecību iztrūkumu ar strādāšanu un ballēšanos. Darba netrūka un, tā kā strādāju skaistumkopšanas nozares mārketingā, izklaides iespēju arī nē – katru nedēļu uz galda stāvēja ielūgumu kaudzīte uz dažādiem pasākumiem. Aptuveni pusgadu organisms izturēja, tad sāka sūtīt signālus, kurus es, protams, neuztvēru.

Pirmā parādījās trauksme, ko es centos apklusināt ar iedomātu brīvības sajūtu. Jāaizbrauc līdz Liepājai, tas nekas, ka darba dienas vakars. Kamēr esi ceļā, ir iluzora sajūta, ka viss notiek. Ierodies galā – tur nav labi, atkal klāt trauksme. Nevar ne mirkli nosēdēt mierā, visu laiku kaut kas jāpadara, kaut kur jāskrien.

Nākamais pagrieziena punkts, ko atceros, notika kādā sestdienā (protams, strādāju arī visas brīvdienas). Sēdēju viena pati birojā un skatījos datora ekrānā. Parasti man preses relīzes uzrakstīšana aizņemtu vienu līdz divas stundas, bet tajā dienā sēdēju jau trešo stundu, nevarot salikt kopā trīs teikumus. Pēc pāris dienām bija milzīgs pasākums, nebija kur sprukt. Toreiz piezvanīju pazīstamai modes žurnālistei, ar kuru sadarbojāmies pasākuma rīkošanā, un viņa šo darbu izdarīja manā vietā. Kā nebūt nolauzu pasākumu un pēc tam nolūzu pavisam.

Atceros, ka gulēju dzīvoklī vairākas dienas no vietas – neko neēdot, neko nedarot. Viņa bija klāt. Nebija pat nekādas īpašas sajūtas, vien fizisks akmens uz sirds. Tas tiešām tur bija. Nācās paziņot darbā, ka esmu izbeigusies.

Labu gribot, viņi ieteica uz brīdi pārcelties uz Tvaika ielu. Aizbraucu uz slimnīcu, mani uzņēma bez iebildēm. Nonācu tajā pusē durvīm, kur nav rokturu. Brīdī, kad mani iekārtoja palātā, māsiņa prasīja atdot mobilo telefonu. Teicu, ka to nu gan gribētos paturēt. “Vai, meitiņ, to jums pavisam drīz nozags”, māsiņa novilka. Iespējams, visiem būtu bijis labāk un lētāk, ja es tur būtu palikusi. Bet tai brīdī man smadzenēs ieslēdzās kaut kāds trauksmes signāls – es šeit nepalikšu. Sazvanīju darbu, izskaidroju situāciju un apsolīju ārstēties citiem līdzekļiem. Mani izlaida un es aizbraucu mājās.

Piezvanīju mammai un beidzot izstāstīju visu, kā ir. Ko būtu vajadzējis izdarīt krietni agrāk. Un no tā brīža sākās mans ārstēšanās un atlabšanas laiks. Nonācu Neirožu klīnikā Dzintaros, kur tiek stacionēti vieglāka rakstura gadījumi bez agresijas pazīmēm (pie kādiem tiku uzskatīts arī es). Man diagnosticēja izsīkuma depresiju. Tā ir laikus nepamanīta izdegšanas sindroma nākamā stadija.

Dzēru zāles, gāju uz zemūdens masāžu, apmeklēju vingrošanu, runājos ar psihoterapeitu. Ja visu laiku nebūtu bijusi sajūta, ka galva ir kā ar vati piebāzta, varētu pat teikt, ka tas bija patīkami pavadīts laiks. Diezgan nozīmīga bija komunikācija ar citiem slimniekiem – tomēr patīkami, ka neesi viens pats ar putniem.

Pēc laiciņa pārcēlos uz mājām un kādu laiku dzīvoju vecāku maizē un uzraudzībā. Pirms pāreju pie atveseļošanās sadaļas, ļaujiet īsi pastāstīt par slimības sajūtām. Manā gadījumā tā bija pilnīga vienaldzība pret notiekošo. Pret pilnīgi visu. Ja man ļautu, es dienām vārtītos pa gultu un nedarītu pilnīgi neko. Man nevienā brīdī neparādījās suicidālas tieksmes, agresija vai citas emocijas. Pilnīga vienaldzība. Nākamā lieta – nespēja pieņemt lēmumus un izdarīt izvēles. Es, kas pirms dažiem mēnešiem koordinēju pasākumu ar 70 žurnālistu apmeklējumu, tagad stundu varēju skatīties uz zeķēm, nevarot izlemt, kuras no tām šodien vilkt. Un no šīs nevarēšanas nonākt trauksmē un izmisumā līdz asarām. Pilnīga panika bija aizbraukt uz Rīgu. Satrauca gan atrašanās cilvēku pilnā vietā, bet visvairāk doma, ka satikšu kādu pazīstamo, kas paprasīs, kā man iet. Izskatās, ka tolaik esmu slimojusi ar “ko citi par mani padomās” pārākajā pakāpē. Tas, ka citiem, vismaz lielākajai daļai, ir vai nu pie kājas, vai nu viņi ir gatavi ar sapratni pieņemt tavu situāciju, apjautu krietni vēlāk.

Pats šausmīgākais visā slimības laikā bija doma par to, ka tu nekad nebūsi vesels. Nevarēsi strādāt savā profesijā, nevarēsi dzīvot patstāvīgu dzīvi. Šīs bažas apstiprināja māsiņa Dzintaros, kas pasniedza vingrošanu, “vāāāj, kādi tik sabiedrībā zināmi cilvēki te pie mums nav bijuši. Vāāāj, jūs jau nekad nebūsiet pilnīgi veseli, vāāāj..”.

Tālāk notika visas tās lietas, kuras aprakstu triloģijas otrajā sadaļā, par to, kas darāms, ja esi depresijā. Mamma katru dienu uzdeva mazu darbiņu, ko ar piespiešanos paveicu, ļāva man runāt un neuzmācās ar liekām pamācībām. Viņa arī bija mana saikne ar ārpasauli, kārtojot sadzīves jautājumus. Joprojām nezinu, vai un kā es būtu izkūlusies, ja man nebūtu bijis tik gudrs un pacietīgs cilvēks blakus. Paldies, mammu. Arī pārējie palīdzēja, tomēr lāča smagumu iznesa tieši viņa.

Kādā jaukā dienā, pēc aptuveni pusgada, viena draudzene piedāvāja man nelielu darbiņu. Joprojām nezinu, vai viņa zināja, ka esmu auzās vai nē. Katrā ziņā – lielais paldies! Uzņēmos to ar bažām, bet, kad biju paveikusi, visiem rezultāts patika un man tika piedāvāts pastāvīgs darbs. Pieņēmu to un, sapratusi, ka varu atkal strādāt, atgriezos arī iepriekšējā darba vietā.

Viss būtu labi, ja vien man nebūtu talants iekāpt vienā upē divreiz. Parādījās attiecības, kurās man nācās uzturēt vīrieti (never again), kā rezultātā vienā brīdī strādāju trijos darbos. Bum! Pēc pavisam īsa laiciņa atkal attapos bedres dibenā. Bet šoreiz es zināju, kur ir mala, un izrāpšanās notika jau nedaudz vieglāk.

Jau biju tikusi uz pekām un atkal dzīvoju patstāvīgi, kad kādu dienu, kad stāvēju Rīgā uz ielas un gaidīju miskastes mašīnu (nez tā joprojām notiek?), garām gāja draudzene un sākām runāties. Izrādās, viņi šobrīd meklē cilvēku, kas varētu darboties ar tekstiem, vai es negribot pamēģināt.

Pamēģināju. Sanāca. Pēc neilga laika mani atrada hedhanteri un piedāvāja citu, daudz labāk apmaksātu darbu. Pastrādāju citā vietā un tad pamanīju piedāvājumu strādāt par sabiedrisko attiecību speciālistu toreiz labi atzītā kompānijā – Kalnozols celtniecība. Izturēju nopietnu konkursu un četras darba intervijas, sāku strādāt būvniecībā. Joprojām uzskatu to par vienu no visinteresantākajām nozarēm, es burtiski iemīlējos betona markās, armatūras stieņos un veidā, kā no nekā parādās skaistas un modernas ēkas. Mans pirmais projekts bija Rimi biroja un noliktavas ēkas apzaļumošanas preses pasākums. Mani fascinēja šis objekts un toreiz pat sapņos nerādījās, ka tā būs mana nākamā darbavieta.

Pēc gadiem trim Kalnozolā sākās jokaini notikumi, masveidā tika atlaisti darbinieki, arī ilggadēji. Mani arī atlaida, kas tolaik ļoti sāpēja, jo strādāju ar visu iespējamo atdevi un tiešām mīlēju savu darbu. Bet, šeit ir vietā klasiskais teiciens, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Jau pēc nedēļas sāku strādāt Rimi, kur iesākumā tiku pieaicināta aizvietot dekrētā esošu cilvēku sabiedriskajās attiecībās, bet pēc laiciņa man tika uzticēta mārketinga un sabiedrisko attiecību vadība.

Varbūt esat aizdomājušies – kāds sakars raksta tēmai ar manu CV izklāstīšanu. Pavisam vienkārši. Es esmu apliecinājums, ka cilvēks, kurš ir slimojis ar depresiju, var izveseļoties un darīt nopietnus darbus ar augstu stresa līmeni.

Recidīvi? Vairs neviens. Vienīgā reize, kad pietuvojos slimības stāvoklim, bija reize, kad nopietni notikumi darbā sakrita ar papildus pienākumiem privātajā sfērā. Sajuzdama, kas notiek, aizgāju pie sava vadītāja un teicu, ka man nepieciešams steidzams ārpus kārtas atvaļinājums, paskaidrojot slimības vēsturi. To es nekavējoties saņēmu, nedēļu vai drusku vairāk aizbraucu ceļojumā vai pagājos gar jūru (vairs neatceros īsti), bet pēc tam atgriezos ar skaidru galvu un varēju turpināt darboties.

Rimi nostrādāju septiņus gadus, tad šķīros, lai piepildītu savas dzīves sapni un ceļotu. Pēcāk mans stresa līmenis ir ticis pārbaudīts vēl divos sabiedrisko attiecību projektos, kurus esmu uzņēmusies ceļošanas starplaikos. Nopietnākais no tiem – darbs pie eiro ieviešanas projekta, kurā esošos piedzīvojumus no sirds izpratīs vien tajā iesaistītie. Katrā ziņā – stresa latiņa šajā laikā tika pacelta vēl kārtu augstāk.

Tagad turpinu ceļot un kaļu plānus nākotnei. Vai depresija mani apciemos atkal? Domāju, ka nē. Mēs esam pietiekami labi pazīstamas, lai mierīgi līdzās pastāvētu. Tomēr drošs par šīs slimības neierašanos nevar būt neviens. Arī tu.

Depresijas triloģija:

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s