Joga, pica un mēness lāči

“Rokas izstiepjam upes virzienā, naba uz iekšu, turam pozīciju! Pieci, četri, trīs, divi, viens, atslābināmies!”. Dažreiz nav viegli izsekot mūsu laosiešu jogas pasniedzējas sacītajam. Angļu valodas akcents, vējš un citas āra skaņas, nepazīstama joga. Tomēr ir tik labi pēc ilgiem laikiem atkal izstaipīt vecos kaulus, ļaujoties skolotāja vadībai.

Dienā un naktī šeit darbojas kafejnīca, bet dažus rītus gaisu pieskandē jogotāji. Šorīt pārmaiņas pēc esmu piecēlusies nedaudz pēc sešiem. Tam ir divi iemelsi – jogas nodarbība un pilsētas dzīve rīta agrumā. Viens no skatiem, ko var vērot tikai ap saullēkta laiku, ir sena Luangprabangas tradīcija – žēlsirdības dāvanu došana mūkiem. Cilvēki sasēžas ielas malā un sniedz mūkiem nedaudz rīsus, augļus vai ko citu. Arī tūristi var sniegt šīs dāvanas, ievērojot uzvedības nosacījumus, tomēr piekrītu kādā blogā izlasītajam – ja vien neesi budists un šim procesam nav īpaša jēga, nav ko bāzties svešās tradīcijās. Pieklājīgākais veids ir vērot notiekošo no malas, netraucējot tā norisi. Tiesa gan daudzi tūristi (atvainojos, bet atkal jau pamatā ķīnieši) uzvedas kā īsti loši, bāžot kameras objektīvus mūkiem sejā un skrienot pakaļ procesijai, kas skaitās īpaši rupji.

Starp mūku vērošanu un jogu ir mazliet laika, to pavadu pastaigā pa pilsētu, pat tempļi rīta agrumā izskatās tādi kā atpūtušies. Pēc jogas ieturu brokastis, tad esmu gatava ekskursijai uz Kuang Si ūdenskritumu. Zinot, ka tas ir galvenais tūristu piesaistes objekts, brīdi šaubījos, vai man vajadzētu doties to lūkoties, bet finālā tomēr nolēmu to izdarīt. Un labi, ka tā! Lai arī vieta ir tūristu un tirgotāju pilna, ūdenskritums ir apskates vērts. Un ap to ir daudz pastaigu takas, kurās citu cilvēku klātbūtni nemaz nemana.

Ūdenskrituma pakājē sūtu paldies Birutai Murelei. Kad man uznāk melnie brīži un šķiet, ka manis darītajam nav nekādas jēgas, vienmēr atceros, ka caur šo ceļošanas-rakstīšanas darbošanos esmu iepazinusi virkni īpašu cilvēku. Kā, piemēram, Birutu. Ja citiem pensijas vecuma cilvēkiem būtu kaut puse Birutas dzīves spara! Savā laikā viņa apceļojusi arī šo pusi, īpašā atmiņā palicis Ankorvats un Luangprabanga, tāpēc sveicieni tieši no šejienes. Biruta ceļo joprojām un viņai piemīt īpašā spēja pārvērst lietas, kuras citi uzskata par ārā metamām, mākslā. Birutas mājās radošums glūn ko katras pažobeles, bet dārzs līkst ziedu kupenās. Un visam pa vidu pati runātīgā Biruta! Mīļš paldies, Biruta, par ceļamaizi!

_dsf7738

Lai tiktu ūdenskrituma augšā, jākāpj pa taku, kas ir tik stāva, ka vietām jātēlo Mauglis un jāpieturas pie liānām. Tomēr kāpiens ir to vērts – augšā valda pavisam cits noskaņojums. Ūdens ir tik rāms un mierīgs, nekas neliecina, ka pavisam drīz tas lēks no klints lejā. Pie pašas krituma malas ir neliels paaugstinājums, no kura var ieskatīties ūdenskritumā.

Šeit iepazīstos ar Juvareku no Indijas, jeb kā viņa pati sevi dēvē – Reku. Braucām uz šejieni vienā busiņā, bet līdz šim nebija iznācis aprunāties. Tagad, lēnā garā kāpjot no kalna lejup, ir iespēja iztaujāt Reku par Indiju, kas ir viena no iespējamajām valstīm, kur es varētu nobeigt šo ceļojumu. Viņa ir no Indijas dienvidiem un apgalvo, ka tur ceļot esot daudz drošāk un tīkamāk nekā ziemeļos. Visvairāk Reka iesaka izvairīties no Deli, to esmu dzirdējusi arī no citiem ceļotājiem. “Deli tevi apčakarēs tādā veidā, kādi tev pat sapņos nav rādījušies,” Reka smejas, sakot, ka indieši no dienvidiem nav īpaši augstās domās par saviem ziemeļu tautiešiem.

_dsf7794

Ieturam kopā pusdienas un atgriežamies ūdenskrituma apkaimē, kur var apskatīt Āzijas melnos jeb mēness lāčus. Lāču medības Laosā ir aizliegtas, tomēr joprojām tiek piekoptas un šeit dzīvojošie lāči lielākoties ir izglābti no mednieku ķetnām. Vairāk par šo tēmu var palasīt šeit.

Atceļā uz Luangprabangu jūtu, ka acis krīt ciet. Agrā rīta celšanās un aktīvā kāpelēšana ir izsmēlusi visu enerģiju, kas steigšus jāatjauno miegā. Aizeju nosnausties uz pāris stundām, tad jau klāt vakariņu laiks.

Šovakar man ir doma aiziet skaistās atvadu vakariņās no Laosas. Esmu mazliet pikta uz sevi, ka nepajautāju Rekas kontaktus, tagad būs jāiet vakariņās vienai. Bet brīdī, kad izeju no hosteļa, garām soļo… Reka! Izstāstu viņai savus vakariņu nodomus, un Reka ir gatava pievienoties.

Divreiz nedēļā – otrdienās un piektdienās – pilsētas nomalē darbojas restorāns “Slepenā pica”, kur īsts itālis cep pavisam īstas picas. Tā kā vietu man ieteica cits itālis, tad ir pamats aizdomām, ka pica tur tik tiešām laba.

Ceļš uz restorānu gan ir diezgan tumšs un drūms, es jau sāku šaubīties par informācijas patiesumu, kad ceļa galā parādās gaiša vieta – esam atradušas restorānu. Tas ir ļaužu pilns un saimnieks nespēj vien šaut krāsnī apaļos mīklas plāceņus. Prieks nav lēts, tāpēc pasūtām uz abām vienu picu, izmērs izskatās divām personām pietiekošs. Jā, šī ir pavisam īsta pica ar īstu sieru. Arī siers ir to produktu kategorijā, kas man dikti pietrūkst šajā ceļojumā. Nekas, aizbraukšu mājās, saēdīšos visādas zortes! Finālā palutinu sevi ar kārtīgu tiramisu, tas arī garšo pasakaini. Paldies, Laosa, tu biji īpaša!

2017. gada 17. janvāris, 69. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 4 eur

Proviants – 12 eur

Atrakcijas – 12 eur

Kopā – 30 eur

Bilance: – 284 eur

One response to “Joga, pica un mēness lāči

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s