“Vēāēēāūūūūmjāuuuuu”, “Āņņņūūūģģūūūmjāāāāu”, “Whtfmjāāāāāāu” – zem mūsu bungalo visi vietējie ciema kaķi sapulcējušies uz gada kopsapulci. Brīžam šķiet, ka tur tiek mocīts zīdainis, brīžam rodas sajūta, ka kādu galē nost. Ciešos minūtes divdesmit, tad neizturu. Paņemu no vannasistabas spaini ar ūdeni, izeju uz balkona un gāžu visu lejā zaļajās lapās. Nezinu, vai kādam brēcējam arī tika, bet ķepas un astes pajuka uz visām pusēm, un beidzot iestājās naktsmiers.
Kad no rīta prasu istabas biedriem par vakardienas koncertu, šie tikai rausta plecus, neko nav dzirdējuši. Droši vien tā atšķiras visu dienu bumbulējuša cilvēka miegs no tādu, kas dienu pavadījuši pārgājienā.
Atvadoties no Muang Ngoi, brokastīs pagaršojam slaveno banānu pankūku. Kā jau viss, ko gatavo restorāna Vita saimniece, tā garšo lieliski. Pa šīm dienām izmēģinājām vairākas ciemata ēstuves, tomēr visbiežāk iegriezāmies pie Vitas. Restorāna iekārtojums īpaši neizceļas ar mājīgumu, toties ēdiens te ir lielisks. Vakar saimniece mums uzsauca paštecinātu lao lao, bet šorīt pēc brokastīm izsniedz katram divus banānus no pašas dārza.
Sakāpjam laivā, ar skumjiem skatieniem pavadām Muang Ngoi un līdz Nong Khiaw, no kurienes tālāk jau var pārvietoties ar zemes transportu, braucam klusēdami. Pārējie paliek vienu nakti Nong Khiaw, es dodos pa taisno uz Luangprabangu, jo gribu pavadīt pilsētā vismaz vēl vienu pilnu dienu. Pateicamies cits citam par kopā pavadīto laiku un es, iepriekš nokaulējusi cenu uz pusi, lecu tuktukā uz autoostu. Citā situācijā ietu kājām, bet Sjūzija brīdina, ka tā var nokavēt autobusu.
Esmu nedaudz nobažījusies par autobusa biļetes cenu, jo Muang Ngoi nav bankomāta, bet skaidrā nauda ir faktiski izbeigusies. Pēdējās dienas ciemā centos dzīvot dikti taupīgi, lai pietiek atpakaļceļa biļetei. Kad tā iegādāta, manā rīcībā paliek nepilni divi dolāri. Bet galvenais tikt līdz Luangprabangai, tur varēs tikt pie naudas. Vispār jau dikti nepatīkami vērsties pie bankomāta pāris dienas pirms valsts pamešanas, bet neko darīt. Šādiem gadījumiem gudri paturēt dažas dolāru vai eiro banknotes.
Brīžos, kad autobuss pārāk traki nekratās, turpinu lasīt Straumēnus. Man ceļojot švaki veicas ar lasīšanu, jo viss “brīvais laiks” aiziet rakstīšanai, bet ir tik labi peldēt dzimtās valodas vārdu straumē. Jāteic gan, ka diezgan bieži sastopu vārdus, kuru nozīmi es nezinu vai varu tikai minēt. Radās doma, ka mājās būs jāpievēršas vecvārdu izprašanai. Īpaši nežēlīgi ir lasīt vietas, kur tiek aprakstītas svētku maltītes Straumēnos. Ķiršu ievārījums, kā man to tagad gribētos. Iedomājos mājās plauktiņu, kur šis stāv (pērn laukos bija izcila ķiršu raža), gandrīz vai esmu gatava teleportēties. Vai krējumu, sasodīts, tas man pietrūkt vienmēr un visur!
Luangprabamgas autoostā citi importa ļaudis piedāvā man pievienoties tuktukā, ko šie jau nokaulējuši. Labi, piemetu savus pēdējos 10 000 kipus (1,2 USD) un braucam uz centru. Biju domājusi palikt hostelī, no kura pametu Laungprabangu, tomēr viens no jauniešiem zina vietu centrā par zemāku cenu ar visām brokastīm, nolemju sekot viņam. Vieta diemžēl ir pilna, bet man ar lielo somu negribas nekur slāt, tāpēc apmetos pabriesmīga izskata hostelī pāris kvartālus tālāk.
Nolikusi somu, eju atrisināt saimnieciskos jautājumus (nauda, paēst un tā), tad pastaigājos pa ielām un īsi pirms saulrieta uztraušos pilsētas vidū esošajā kalnā, kur sēž Budas un paveras panorāma. Vakara saulē iznāk smukas bildes, dzīve ir skaista. Līdz brīdim, kad aizstaigājusi līdz kafejnīcai upes krastā, ķeros pie bilžu pārdzīšanas datorā. Mana SD karte Numero 2, ir pagalam. Ielieku to atpakaļ fotoaparātā, arī šis ar to negrib draudzēties. Fāk, rīt ieplānots brauciens uz ūdenskritumu, kur es tagad nakts vidū jaunu SD karti izraušu. Un, protams, šodienas bildes arī žēl.
Drusku pūcīgā noskaņojumā soļoju hosteļa virzienā, kad nolemju izmēģināt laimi tirgū, kur pāris stendi vēl vaļā. Jā, vienā no tām ieraugu SD kartes. Vienīgā bēda, pārdevēja grib nereāli daudz naudas. Paeksperimentēju ar dažādām kartes versijām, līdz saprotu, ka šoreiz pie vainas ir mazā kartīte, kas iet iekšā lielajā. Mazā ir lētāka, nokaulēju to līdz 8 USD (tāpat šausmīgi dārgi) un sajūtos drusku labāk, ka problēma atrisināta. Vispār, tieši tagad rakstot, sapratu, ka esmu “ģerevņa”. Man taču somā ir iepriekšējā saplīsusī SD karte, kurai ir nojukusi lielā daļa, bet mazā karte darbojas. Ehh.
Hostelī ierodos tieši laikā, lai sastaptu istabas biedrus, kas pošas vakaram. Divi no viņiem ir no Kanādas pilsētas Vinipegas un, uzzinot, ka esmu tur bijusi, viņiem rodas tikai viens jautājums: “Kāpēc?”. Atbildu, ka man arī ir tieši tāds pats jautājums. Bet, protams, pēc tam paskaidroju par braucienu no Kvebekas līdz Aļaskai.
Drīz vien esmu palikusi istabiņā viena un varu nodoties saviem rakstu darbiem. Nu arī tie ir galā, vienīgi par šodienas bildēm joprojām bēda. Ieskatam varu piedāvāt viens trīs miglas bildes no telefona un to, kā izskatās mana istabiņa. Šovakar sajutos kā kārtības kalngals. Un šāda sajūta mani nepiemeklē bieži.
2017. gada 16. janvāris, 68. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 5 eur
Proviants – 7 eur
Transports – 10 eur
Atrakcijas – 2 eur
Citi – 8 eur
Kopā – 32 eur
Bilance: – 274 eur
Agnese
Man kā negadījās, bet gadījās arī problēma ar datu nesēju – neatceros – laikam fleš atmiņa tā bija vai kas, bet ar ļoti vērtīgām bild’m no Indijas, Taizemes un Laosas, kuras nudien zaudēt negribējās un tieši Luang Prabangā atradu meistaru – tur ir servisi, kas tieši ar to nodarbojas un viņš man atrestaurēja tās bildes- pilnīgā bardakā, bet galvenais, ka ir! 😉 Pakalpojums, protams, nav par brīvu, bet visas celojuma bildes pazaudēt…
Anita
Vinnijs Pūks – vai zini par godu kurai pilsētai lācītis dabūja vārdu? Vinnipegai!!!
http://www.whiteriver.ca/article/winnie-the-pooh-white-river-ontario-6.asp