Lidostu stress un izdevumi

Šorīt izguļos kārtīgi, lai būtu spēks izturēt pārlidojumus un jaunu valsti – šodien atvados no Laosas un ceru iepazīties ar Mjanmu. Rīta cēliens paiet aprakstot vakardienu, tad dodos pusdienās ar francūzieti Džūliju, kura pēc vairākām dienām ziloņu sabiedrībā ir atgriezusies Luangprabangā. Apēdu nūdeļu zupu, tad iztērēju pēdējo Laosas naudu kūkās un esmu gatava pamest šo valsti. Novēlam viena otrai patīkamu lidošanu (Džūlija šodien laižas uz mājām) un dodamies uz lidostu.

_dsf7812

Uz turieni mani nogādā hosteļa saimnieks ar 1962. gada vāģi bez durvīm. Kolorīts ir gan vāģis, gan tā vadītājs, gan pats brauciens. Man klēpī sēž saimnieka meita, kas visu laiku grib knipsēt apkaimi ar manu fotoaparātu vai arī spiest mašīnas tauri, kuras poga atrodas pie ātrumkloķa. Ja kādreiz iegadāties Luangprabangā – iesaku palikt pie šīs malaiziešu ģimenes, kurai pieder Wat That Guesthouse – tā atrodas pašā centrā, gulta četrvietīgā istabiņā maksā vien 35 kipus (~4 USD) ar visām brokastīm un karsto ūdeni.

_dsf7841

Lidojamam esmu jau reģistrējusies internetā, tāpēc brīdī, kad pases pārbaudītāja mani sūta atpakaļ uz reģistrācijas galdiņu, esmu nepatīkami pārsteigta. “Viņa droši vien cenšas pateikt, ka tava mugursoma ir pārāk liela”, savu versiju izsaka blakus stāvoša importa meitene. Nezinu par lielumu, bet smagāka par noteiktajiem rokas bagāžas 7 kg tā ir noteikti. Ar zināmām bažām aizeju līdz reģistrācijai, bet viņi tikai izsniedz iekāpšanas karti, lai varu iziet pasu kontroli. Ne somu nosver, ne ko aizrāda. Fū.

No Laosas mani izlaiž bez liekām diskusijām un naudas prasīšanas. Šķiet, robežas šķērsošana lidostās ir civilizētāka nekā uz zemes pārejām. Nākamais pārbaudījums ir iziet drošības kontroli. Manā rokas bagāžā atrodas pusizdzerta lielā ūdens pudele (par ko esmu aizmirsusi), izmērus pārsniedzošas šampūna, kondicioniera un pretiedeguma krēma pudeles, visādas zāles un lapas tējai, kā arī nazis. Esmu nolēmusi riskēt un pamēģināt iznest šo visu cauri drošības kontrolei. Atņems – atņems. Cenšos noslēpt pārsteigumu, kad mana soma bez aizķeršanās šķērso detektoru. Ja Bangkokā nevajadzēs iziet atkārtotu kontroli, varēšu visu mantību paturēt (kas būtu tik jauki), ja vajadzēs – neko darīt, vismaz būšu mēģinājusi.

Līdz manai lidmašīnai vēl atlikusi pusotra stunda, šķiet, šis varētu būt labs brīdis atskatīties uz līdzšinējiem izdevumiem. Pirmkārt, vēlreiz paskaidrošu, ko nozīmē “bilance” dienas ieraksta beigās. Katrai dienai plānotie izdevumi ir 20 eiro. Ja iztērēju vairāk, diena noslēdzas ar mīnusiem, ja ietaupu – ar plusiem. Bilance ir kopīgais ietaupījums vai pārtēriņš kopš ceļojuma sākuma. Ja ir vēlme noskaidrot, cik pavisam iztērēts konkrētā ceļojuma laikā, dienu skaits jāpareizina ar 20 eiro un tad jāatņem vai jāpieskaita bilance. Ja raugāmies uz vakardienas cipariem, tad 69 dienās ir pārtērēti 284 eiro, tātad 69 x 20 + 284 = 1664 eiro, tik daudz naudas ir iztērēts šajā ceļojumā. Dienā tie ir 24 eiro, kas ir par 4 eiro dienā vairāk nekā plānots. Šeit ir ietveri pilnīgi visi izdevumi, izņemot aviobiļeti no Latvijas.

Ja skatāmies uz cipariem pa valstīm, tad tie ir sekojoši.

Taizemē pavadītas 15 dienas, iztērēti 476 eiro jeb 32 eiro dienā.

Kambodžā pavadītas 25 dienas, iztērēti 605 eiro jeb 24 eiro dienā.

Laosā pavadītas 29 dienas, iztērēti 583 eiro jeb 20 eiro dienā.

Secinājumi.

  • Jo ilgāk iznāk uzturēties vienā valstī (īpaši – vienā palikšanas vietā), jo mazāki izdevumi. Skaties kā gribi, pārvietošanās, īpaši starp valstīm (vīzas, transports), maksā. Ceļojot ilgāku laiku noteiktā reģionā, tiek attīstītas iemaņas tajā ietaupīt.
  • Ja izdodas atrast kādu, ar ko dalīt ceļošanas izdevumus, var būtiski ietaupīt. Laosā esmu iekļāvusies budžetā, lielā mērā pateicoties Martinam, jo izdevās ieekonomēt naktsmītņu un transporta izdevumus.
  • Āzija vairs nav pavisam lēta. Protams, šejienes cenas nevar salīdzināt ar veco Eiropu, Ziemeļameriku vai Austrāliju, tomēr gluži par sviestmaizi arī nepaceļosi. Lai arī ārpus mājas var diezgan lēti paēst, pārtika veikalos ir ļoti dārga un iespēja gatavot hosteļos faktiski neeksistē.
  • Visvairāk var ietaupīt uz organizētām ekskursijām, cenšoties nonākt apskates vietās saviem spēkiem – ejot kājām, īrējot motorolleri vai velosipēdu, grupā nolīgstot šoferi.
  • Pieredze maksā. Ir reizes un situācijas, kad jāizšķiras starp ietaupīšanu vai pieredzes iegūšanu. Jā, var vienmēr izvēlēties vislētāko ēdienu vai izlaist apskates objektus un atrakcijas ar ieejas maksām, bet, manuprāt, tā tiek zaudēta daļa ceļošanas burvības. Un es nekad neesmu slēpusi, ka mans budžets ir relatīvi liels. Protams, tas nav salīdzināms ar izmaksām, ko parasti tērē cilvēki, kas dodas divu nedēļu atvaļinājumā (jo īpaši “bagāto valstu” tūristi), tomēr zinu daudzus ceļotājus, kas prot iztikt ar stipri mazākiem izdevumiem nekā es.

Šodienas izdevumi pavisam sabojās statistiku, jo mans lidojums no Luangprabangas uz Jangonu maksā 109 eiro.

Ar nelielu nokavēšanos klāt ir lidmašīna, lidojums norit mierīgi, un pēc stundas un divdesmit minūtēm nolaižamies Bangkokā. Man līdz nākamajam lidojumam uz Jangonu ir gandrīz trīs stundas, laiks kā jūra. Tomēr jūra izžūst acumirklī, kad man starptautisko transfēru centrā paziņo, ka, lai nokļūtu uz nākamo lidojumu, man jāiziet no lidostas un tajā jāatgriežas. Tas, protams, būtu vienkārši nepatīkami, ja vien man nebūtu arī jākārto vīza. Cenšos diskutēt ar darbinieci, ka tas izklausās pēc diezgan ačgārnas kārtības – tranzītlidojumam kārtot vīzu, bet viņa paliek pie sava – tā kā mani lidojumi nav savienoti, lidostas noteikumi neļauj mani laist cauri. Nolāpītie noteikumi!

Labi, saprotu, ka diskutējot zaudēju nu jau dārgo laiku un eju kārtot vīzu. Biju dzirdējusi, ka no šī gada maksa par vīzām ir atcelta (galu galā Martins to dabūja bez maksas), tāpēc brīdī, kad puisis formastērpā no manis grib 1000 batus (uz pusi mazāk, nekā ielidojot pirms pāris mēnešiem), esmu diezgan izbrīnīta. Un 1000 batu man, protams, nav. Prasu, vai varu maksāt dolāros? Nē, bet ap stūri esot valūtas maiņas punkts. Labi, eju uz maiņas punktu, dodu viņiem 100 dolāru banknoti (vienīgo, kas man ir) un saku, ka gribu 1000 batus un pārējo atpakaļ dolāros. Tas neesot iespējams. Varot samainīt visu vai neko. Ko es, ellē, iesākšu ar 74 dolāriem batos? Sakopoju domas un atceros, ka man neparedzētiem gadījumiem aizķērušies vēl 20 eiro un 4 dolāri. Tas veido 844 batus, sasodīts. Es varot izmēģināt laimi trešajā stāvā, kur varbūt varēšu dabūt naudas atlikumu dolāros. Cik tālu jāiet, lai to sasniegtu, valūtas maiņas darbinieki nemāk paskaidrot, vien norāda virzienu. Iesāku tajā iet, bet priekšā redzu vien tukšus koridorus. Bāc, esmu tuvu raudāšanai. Nu kur var būt šitāds stulbums. Metu kaunu pie malas un prasu pirmajiem ārzemniekiem, vai viņi man nevarētu piešķirt dažus dolārus neparedzētam gadījumam. Īsumā iepazīstinu vienu pāri ar situāciju, viņi saka, ka noteikti iedotu, bet paši nonākuši situācijā ar 7 dolāriem kabatā. Nākamie cilvēki paiet garām neklausoties. Ieraugu daudzus ārzemniekus stāvam imigrācijas rindā un eju pie viņiem. Pirmās sievietes atvainojas, ka viņām neesot skaidras naudas, nākamais pāris, uzzinājis, cik man pietrūkst, ir gatavs izpalīdzēt, kad puisis pretējā rindā vaicā, vai man esot nepieciešami bati. Saku, ka jā. Cik? 140. Tas ir trīs ar pusi dolāri. Puisis man tos nekavējoties iedod. “Just pass it on”, viņš smaidot saka, un es apsolos to pie pirmās izdevības izdarīt.

Samainu savus 20 eiro un 4 dolārus, tad nesos atpakaļ uz vīzu biroju, tur sastājusies krietna rinda. Laimīgā kārtā darbinieks nerājas, kad aizlienu visiem pa priekšu un nosūta mani tālāk uz vīzu saņemšanu. Tur rindas nav un dažās minūtēs tieku pie vīzas. Tālāk nesos uz imigrācijas rindu. Izpalīdzīgais puisis vēl gaida un palūdzu viņam vēl vienu pakalpojumu – palaist mani pa priekšu. Viņš un pārējie rindā stāvošie neiebilst, gaidot vēl paspēju mazliet detalizētāk izklāstīt tikko notikušo. Šie piekrīt, ka situācija ir muļķīga un novēl man paspēt uz lidojumu.

Aiz uztraukuma nesaprotu, kas nepatīk imigrācijas darbiniecei, viņa man prasa biļeti, bet krata galvu, kad dodu iekāpšanas karti uz Jangonu. Neesmu izmetusi atlidošanas karti un, izrādās, viņa grib tieši to, jo esmu kļūdījusies ar reisa numura norādīšanu ierašanās kartē. Beidzot tieku pie zīmoga un varu doties tālāk.

Vienā brīdī šķiet, ka izlidošanas termināls atrodas krietnu gabalu tālāk, tomēr tas izrādās ap stūri un drīz vien jau stāvu rindā, lai pamestu šo valsti, kurā esmu sabijusi piecas minūtes. 26 sasodīti eiro par piecām minūtēm. Ja es būtu zinājusi, ka mani sagaida šitāds joks, 100 punkti būtu ceļojusi pa zemi vai būtu centusies rezervēt savienotu lidojumu. Bāc, mūžu ceļo, mūžu mācies. Vienu brīdi apsveru domu palikt Taizemē, ja reiz esmu tikusi pie šīs valsts vīzas, bet tas nozīmētu pazaudēt avio biļeti uz Jangonu, kas tomēr ir dārgāka par vīzu.

No valsts tieku ārā ar ļoti oriģinālu jautājumu “What’s your name?”, ko uzdod robežsardze, turot rokā pasi. Atbildu prasīto un tieku laukā no Taizemes. Šejienes drošības kontrole ir vērīgāka un atņem man nazi, toties atstāj visu pārējo, kas arī nav slikti.

Kad esmu pie izlidošanas vārtiem, saprotu, ka kopš nolaišanās pagājusi tikai stunda, kas man šķita krietni ilgāks laiks. Apsēžos gaidīt savu lidojumu un saprotu, ka nav pazaudēts nekas cits, kā 26 eiro, viena pases lappuse un kaudzīte nervu. Toties, kārtējo reizi esmu pārliecinājusies, ka cilvēki ir izpalīdzīgi, kas nav nemaz tik maz.

Balss lidostas skaļruņos ik pa laikam paziņo, ka mūsu reiss kavēsies, pārceļot izlidošanas laiku ik pa desmit minūtēm. Man rodas aizdomas, ka uz pilsētu nāksies braukt ar taksi, jo lētie vilcieni tik vēlu nekursēs. Kad beidzot mūs sasēdina lidmašīnā, apvaicājos blakussēdētāja domas par vilcienu, bet viņš ir izbrīnīts par tāda eksistenci, lai gan Jangonā ierodas ne pirmo reizi. Toties viņš piedāvā dalīt takša izdevumus, kas jau ir labi.

Mjanmā tieku bez liekiem jautājumiem un, nokaulējuši taksometru par 6000 kjatiem (4, 5 USD), dodamies uz pilsētas centru. Iesākumā šoferis ir izdomājis aizvest manu ceļabiedru, bet par manu transportēšanu paprasīt vēl 1000 naudiņas. Tomēr, sekojot līdzi brauciena maršrutam, pamanu, ka esam burtiski dažus simtus metrus no mana hosteļa. Palūdzu apturēt auto, tiekam galā ar norēķiniem un kāpju laukā. “Jā, starp citu, kā tevi sauc?”, atvadoties prasu. Antuāns. Zane. Prieks iepazīties un ardievu.

  1. gada 18. janvāris, 70. diena

Izdevumi:

Naktsmītnes – 7 eur

Proviants – 8 eur

Transports – 115 eur

Citi – 26 eur

Kopā – 156 eur

Bilance: – 420 eur

4 responses to “Lidostu stress un izdevumi

  1. Jā, pašreiz Taizemes vīza maksā 1000batus, pirms laika bija 2000. Man bija tieši tā pat – sākumā 2000, tad 1000. Taizeme atraktīvi maina cenas laikam jau atkarībā no tūrisma sezonas.

  2. Pēc maniem ispaidiem, cik atceros, tad Kambodža bija vislētākāl – laiku pavadīju vienādu Laosā un Kambodžā. tev varbūt vēl tāds faktors darbojās, ka Tu norēķinājies dolāros – es vietējā valūtā. Varbūtības…

    • Es teiktu, ka tās visas bija diezgan līdzīgas cenas ziņā. Vienā valstī drusku lētāka palikšana, citā pārtika, citā transports, bet summa summārum – same same. Es Kambodžā arī pamatā maksāju vietējās naudiņās, bet, kā jau minu raxtā, tad Laosā man būtiski palīdzēja ietaupīt ceļošana divatā, īpaši uz naktsmītnēm, kuru izdevumus dalījām uz pusēm.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s