“Tu izskaties mazliet nervoza”, saka Martins. Mēs esam motociklu īres vietā un es esmu nervoza. Pēc ilgām diskusijām esam nolēmuši īrēt vienu braucamo, nevis divus – gan ekonomisku apsvērumu dēļ, gan arī tāpēc, ka varēšu izvairīties no pusautomātiskā motorollera stūrēšanas. Tomēr arī Martins nav nekāds profesionālis un nezinu, kā mums veiksies. Viena lieta ir lavierēt vienatnē, cita – ar otru pasažieri un vēl mugursomu. Lielāko daļu mantu atstāsim šajā īres punktā, bet arī dažām dienām nepieciešamais veido iespaidīgu kravu.
Ķiveri izvēlos ilgi un rūpīgi – tās visas izskatās apdauzītas un, pēc manā rīcībā esošas informācijas, ķiveri, kas jau cietusi satiksmes negadījumā, vairāk izmantot nedrīkst. Pieņemu gan, ka šeit ķiverēm bieži vien ir dekoratīva loma. Beigās nomātāji man atnes gandrīz jaunu ķiveri ar aizsargstiklu, kas labi pieguļ galvai.
Iesākumā palūdzu, lai Martins apbrauc apkārt kvartālam viens pats treniņu nolūkos, ko viņš arī veiksmīgi izdara. Uh, labi, ieriktējamies un dodamies ceļā. Pārslēdzot ātrumus, mocis ik pa laikam asi noraustās, bet citādi Martins brauc diezgan cienījami. Katrā ziņā – labāk nekā es. Viņš gan apgalvo, ka man arī kādā brīdī būšot jāstūrē, jo “vajagot skatīties acīs savām bailēm”. Redzēsim.
Tikšana ārā no pilsētas nav patīkama, bet, kolīdz nogriežamies uz sānu ceļa, brauktuve top tukšāka, gaiss tīrāks un ainavas glītākas. Pirmā apstāšanās vieta ir ūdenskritums, pie kura sabūvēti glīti džungļu namiņi un arī ciemats, ko nomas beļģis dēvē par “fake village”. Tāds neliels Brīvdabas muzejs, bet ļoti vājā izpildījumā.
Īsi pirms nakšņošanas vietas apskatām vēl vienu ūdenskritumu, tas jau daudz iespaidīgāks. Šim ūdenskritumam var tikt klāt no augšas un nelielā ūdens līmeņa dēļ izstaigāt visu upes gultni. Nemaz tik bieži nesanāk tā bez bažām pastaigāties pa pašu ūdenskrituma kori, tāpēc izbaudām šo iespēju.
Ap diviem dienā iestūrējam ciematā, kurā plānojam nakšņot un atrodam beļģa ieteikto hosteli. Noliekam somu un uz pāris minūtēm atlaižamies. Tā kā vajadzētu iet ēst. Vajadzētu. Bet tā negribas celties. Negribas. Finālā uzliekam modinātāju un vienojamies par stundiņu miega, galu galā – esam cēlušies sešos. Pēc stundiņas tā negribas celties, tomēr jāstutējas vien augšā, citādi naktī varēs kūkot.
Atrodam vietu vēlām pusdienām un pasūtām ēdienu. Kamēr tas top, mūs apciemot ierodas pāris ciemata cūkas, kuras šeit pastaigājas savā vaļā. Kolīdz man atnes ēdienu, viena no cūkām nav dabūjama projām. Viņa baksta mani ar šņukuru, mēģina tikt pie šķīvja un visādi citādi izpaužas. Martins ir uzaudzis fermā, tāpēc viņam izdodas pierunāt cūkas kundzi doties prom. Nu, vismaz selfijs mums abām smuks sanāca :).
Nemanot pulkstenis ir puspieci vakarā, kad esot ziloņu vannošanās laiks. Aizejam līdz upei, bet ziloņus nekur nemana. Soļojam atpakaļ uz mūsu viesu māju un apvaicājamies saimniecei, kur var satikt ziloņus. Šķiet, ka viņa pat saprot, ko mēs gribam, un sūta mūs atpakaļ uz upi. Sekojam norādēm, bet dzīvniekus joprojām neredz. Beidzot, kad pārejam upes krācēm pa mazām koka laipām, ieraugām vienu ziloni ieturam vakariņas, bet otru plunčājamies. Vietējais jauneklis sēž zilonim uz skausta un vada vannošanās procesu.
Pirmo reizi esmu ziloņiem tik tuvu, bildēju viņus no visiem rakursiem, tāpēc puse šodienas bilžu ir ar ziloņiem. Bet, ceru, ka jums arī ir simpātijas pret šiem burvīgajiem dzīvniekiem. Kad mazgāšanās ir galā, ziloņi tiek aizjāti prom, bet mēs dodamies līdz tālākajam ūdenskritumam. Pat krēslā tas izskatās skaists un varens, spriežam, ka atnāksim vēlreiz uz šejieni agri no rīta.
- gada 28. decembris, 49. diena
Izdevumi:
Naktsmītnes – 2 eur
Proviants – 2 eur
Transports – 4 eur
Atrakcijas – 2 eur
Kopā – 10 eur
Bilance: – 270 eur