Murkšķa diena un apburtais mežs

Kad biļešu kontrolieris ir izstaigājis visu vagonu, rodas sajūta, ka mēs esam vienīgās pasažieres, kas godīgi samaksājušas par braucienu. Citi pasažieri, lielākoties melnādainie jaunieši, tiek izsēdināti, neiztiek bez kašķēšanās.

Ap desmitiem rītā iebraucam Lecco pilsētiņā, kas ieriktējusies ezera līča krastos. Līdz mums nepieciešamajam autobusam vēl atlikusi pusotra stunda, to nolemjam izmantot, apskatot pilsētu un atrodot veikalu. Ar pirmo uzvedumu mums veicas labi – pastaigājam gar ūdens malu, pasēžam baznīcā, pavērojam suņu satikšanās kaislības un to, kā formās tērpti vīri gatavojas svinēt kādas uzvaras gadadienu. Ar veikala atrašanu tik labi neveicas – izstaigājam pilsētu krustu šķērsu, bet bodes kā nav, tā nav. Beigās atmetam ar roku un kādā maiznīcā nopērkam gatavus picas gabalus brokastīm un pusdienām. Kolīdz esam to izdarījušas, ap stūri parādās arī veikals.

Gaidīšanas laiks ir aizritējis nemanot, un uz autobusu mums pat nākas nedaudz pasteigties. Kad sākam braukt, izrādās, tas met riņķi pa pilsētu un varam vēlreiz aplūkot vietas, kuras jau esam izstaigājušas. Kādā brīdī autobuss sāk braukt prom no centra un esam jau pārliecinātas, ka tūlīt stūrēsim augšā kalnā, tomēr autobuss drīz vien pagriežas un atkal brauc uz centru. Brīdī, kad tas pietur tajā pašā pieturā, kurā esam iekāpušas, mēs neizpratnē saskatāmies. Ja autobusa maršruts ir tik īss, tad kāpēc sarakstā tas iet retāk nekā reizi stundā? Un šoferis, kuram iekāpjot nosaucām savu galamērķi, apstiprinoši māja ar galvu. Labi, pabrauksimies vēl drusku. Brīdī, kad braucam atkal pa to pašu maršrutu, nospriežam, ka jūtamies kā filmā “Murkšķa diena”. Tomēr pacietība atmaksājas – drīz vien autobuss tomēr sāk braukt citā virzienā un jau līkumo pa serpentīnu augšup.

Kad nonākam funikuliera stacijā, jau skats ir labu labais – apkārt kalni un lejā Lecco pilsētiņas nami pie ūdens. Redzam, kā kalnā uzbrauc dzeltens vagoniņš, un dodamies pirkt biļeti. Kad to esam izdarījušas, pārdevējs mums paskaidro, ka viens vagoniņš tikko aizgājis un nākamais ir.. pēc stundas. Kā ir iespējams sakombinēt transportu tā, ka autobusa pasažieri, kas tiek atvesti reizi pusotrā stundā, par dažām minūtēm nokavē vagoniņa pacelšanos, es nesaprotu. Īpaši šobrīd, kad klienti ir salīdzinoši maz – cik tieši grūti ir pagaidīt dažas minūtes? Šim izgājienam mēs atrodam divus izskaidrojumus. Pirmais – šeit ir Itālija. Otrais – viņi speciāli tā dara, lai cilvēkiem būtu jāgaida stunda un viņi ietu to pavadīt vietējā bārā. Uz mums tas nedarbojas – atrodam soliņu un ejam ēst nopirkto picu. Līdzi paķērusies arī viena eiro vīna paka, kas tika iegādāta “nenoskārstai vajadzībai” un atceroties studentu gadus. Īsāk sakot, ieturam labu maltīti, beidzot ir arī laiks tā vienkārši aprunāties, tāpēc gaidīšanas stunda nemaz tik gara nešķiet.

Kad vagoniņš mūs uzved augšā, ir pavisam, pavisam skaisti. Šodien mums paveicies ar laiku, varam redzēt skaistumu uz visām pusēm, vien pašā kalna galotnē iekortelējies kārtīgs mākonis, kas nekust nemaz. Iesākumā aizejam uz kalna kori un izstaigājam tur visus stūrus, līdz vienkārši atkrītam saules piesildītā kalna malā. Ir pasakaini skaisti. Kaut kā atnāk TĀ sajūta – cik labi būt tieši šeit un tieši tagad. Lai arī iesākumā negaidīju šo braucienu ar pārmērīgu entuziasmu, tagad esmu ļoti priecīga par visu – par to, ka esam atbraukušas tieši uz Itāliju, un to, ka man blakus sēž tieši Māra. Tā tam vienkārši vajadzēja būt.

Noķērušas momentu, dodamies atpakaļ uz staciju un spriežam, ko darīt. Sākotnējais plāns bija pavadīt pāris stundas, pastaigājoties pa šejienes dabas takām, tad vizināties ar vagoniņu lejup. Tomēr katrs solis, kas jāsper virzienā uz augšu, vismaz man izdodas tikai ar krietnu piepūli. Ķermenis nav pieradis pie pēkšņā augstuma, un jau tā grūtais virziens augšup šobrīd ir vēl grūtāks. Bet pastaigāties gribas. Nāku klajā ar priekšlikumu, ka mēs varētu no šī kalna nokāpt lejā ar kājām, un Māra ir tik vieglprātīga, ka piekrīt.

Gudrs šāds gājiens nav – mūsu apavi nav īsti piemēroti kalniem, Māras kājas ir noberztas, un īstas pārliecības, ka izvēlētā taka tiešām ved lejup uz mūsu gājiena sākuma punktu, arī nav. Brīdī, kad taka sadalās divās, top pavisam ērmīgi. Galu galā, ir pēcpusdiena un, ja nomaldāmies, vakars mūs var atrast ātrāk nekā mēs takas galu. Salikušas kopā loģiku un intuīciju, izvēlamies to, kas ved vairāk lejup.

Jākāpj uzmanīgi, jo akmeņi ir kustīgi un paslēpušies zem pērnajām lapām. Tomēr kopumā esam priecīgas par izvēli – koki šeit atgādina maģisko skaistuli no GOT, ik pa laikam vienojamies, ka ejam pa apburto mežu. Takas sadalās vēlreiz, un atkal izvēlamies, mūsuprāt, piemērotāko versiju. Brīdī, kad uz upes akmens ieraugām kāda labvēļa uzpūsto norādi “Lecco”, atviegloti uzelpojam – tātad virziens pareizais.

Zemāk kalnos nonākam zeltainā rudens mežā, tad izbrienam pļavās, kas piesaulītē saglabājušas sevī Jāņu noskaņu – te ir dzelzenes, margrietiņas, āboliņš un visas citas smaržas. Kalna nogāzē slejas senas ēkas, tieši tā, manuprāt, ir jāizskatās Itālijai. Uz terases vecs vīrs, nolicis motorzāģi, bauda vakara mieru ruda kaķa kompānijā. Aiz mājas terasē šūpojas pārgatavojušās vīnogas, Māra pakāpjas uz metāla vārtiem un aizsniedzas pēc viena ķekara. Tās nemaz nav skābas.

Saule lēnām tuvojas horizontam, bet mēs – mērķim. Brīdī, kad mežā lēnām sāk iezagties krēsla, izejam funikuliera stāvlaukumā. Autobuss ir pēc pusstundas, un, kamēr to sagaidām, satumst pavisam. Mēs skatāmies uz milzīgo klinti un pašas neticam, ka esam saviem spēkiem tikušas no tās lejup.

Pilsētā apmetam vēl vienu “murkšķa apli”, tad izkāpjam pie veikala un nopērkam ēdamo vakariņām un brokastīm. Pēc tam kāpjam vilcienā un braucam “mājās”. Mūsu namatēvs Kriss ir teicies būt brīvs no septiņiem, lai mūs savāktu stacijā. Tā kā būsim galā ap pusastoņiem, šķiet, vispār visam vajadzētu būt kārtībā. Tomēr, kad aizsūtu īsziņu ar ierašanās laiku, iesākumā ir klusums, bet tad pienāk īsziņa, ka viņš tomēr ir aizņemts līdz deviņiem un mūs savākt nevarēs.

Tas nav īpaši jauki. Mēs esam nogurušas, Māras kājas pēc šodienas gājuma nav tapušas mazāk noberztas. Mums ir pilnas rokas pārtikas kulēm. Un, pats jaukākais, mēs lāga neatceramies, kur jāiet. Tā kā Kriss dzīvo krietnu gabalu no stacijas un līdz šim bijām turp nonākušas tikai ar auto, kā arī bija runāts, ka viņš mūs vakarā savāks, nebijām ielāgojušas mājupceļu un pašu palikšanas vietu.

Nu labi, iesim pēc intuīcijas. Kādu gabalu veicas diezgan labi, tad vienā aplī mēs drusku apjūkam, tomēr, kā vēlāk izrādīsies, aizejam pareizi. Vēl pēc gabaliņa saprotam, ka neko nesaprotam, un, iegājušas picērijā, apjautājamies pēc padoma vietējiem, nosaucot orientierus, kurus atceramies pie mājas redzējušas. Sekojot cilvēku norādēm, nonākam pilsētas centrā. Tas ir glīts bez gala, tikai nekas neliecina, ka kaut kur tuvumā dzīvo Kriss. Aizsūtu viņam vel vienu īsziņu ar lūgumu pēc adreses vai lūgumu mūs savākt centrā. Atnāk ziņa, ka viņš esot netālu no slimnīcas. Nevar saprast, vai viņš dzīvo netālu no tās vai šobrīd vienkārši atrodas šai vietā. Vēl pēc brīža saprotam, ka no “komunikablā” jaunieša mēs nekādu citu informāciju neizspiedīsim, noskaidrojam vietējā bārā, kur atrodas slimnīca, uzstādām navigāciju un soļojam uz to.

Viņš patiešām mūs tai reģionā sagaida – ar velosipēdu. Tas, protams, neatvieglo kāju un smago somu situāciju, bet vismaz mums ir cerība, ko šodien nonāksim zem jumta. Kad beidzot nonākam dzīvoklī, ir pusdesmit vakarā un mums vairs nav ne spēka, ne vēlēšanās kaut ko gatavot. Drusku pavakarējam un tad sasedzam uz virtuves flīžu grīdas segu slāņus, izvelkam guļammaisus un liekamies uz auss. Vakar mums šī guļvieta likās auksta un cieta, grozījāmies kā vējrādītāji, bet šonakt šķiet, ka neko ērtāku sen neesam baudījušas. Labsajūtā nopūšamies un jau pēc dažām minūtēm pārvēršamies divās šņākuļojošās kūniņās.

Izdevumi (2. pers.):

Transports 34 eur

Proviants 22 eur

Kopā: 56 eur

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s