Pica, pasta un nepareizā kafija

Abi kafijas automāti cenšas izspiest kādu pili, bet, kolīdz traukos satecējis kaut necik cienījams šķidruma apjoms, kāds veiklāks viesis pasteidzas uzpildīt tasītes un mēs atkal paliekam bešā. Vienā brīdī tas piegriežas un aizeju līdz hosteļa darbiniekam un saku, lai viņš mums vienkārši iedod malto kafiju. Kolīdz izmuldos, ka plānojam to sajaukt ar ūdeni, viņš noliek atpakaļ dabīgās kafijas paku un pasniedzas pēc šķīstenes. Nē, nē, nē, dod atpakaļ normālo kafiju. “No, that’s not possible,” viņš paziņo ar diezgan izmisušu sejas izteiksmi, kafijas paku man šim nākas atņemt gandrīz ar varu. Ieberam tasītē pāris karotes melnā pulvera, aplejam ar karstu ūdeni un beidzot varam ieturēt normālas brokastis. Normālas tās ir tikai tāpēc, ka ledusskapī vēl drusku atlikuši Māras līdzpaņemtie krājumi – desa un siers, citādāk nāktos pārtikt no apšaubāmas kvalitātes baltmaizes ar ievārījumu, kas, kā zināms, pēc maniem standartiem nav uzskatāms par brokastīm.

Sarunājam ar hosteļa madāmu, ka varam atstāt lielās somas pie viņiem, un atkal dodamies Milānas ielās. Pēc vakardienas staigāšanas mūsu kājas ir diezgan sabēdājušās, tāpēc nopērkam dienas biļeti un sēžamies metro.

Iesākumā aizbraucam līdz Naviljo rajonam, kas slavens ar kanālu sistēmām un kuru apmeklēt mums ieteica vairāki vietējie. Apkaime patiešām ir amizanta bez gala, vienīgi kanāli izskatās žēlīgi, jo ūdens līmenis tajos ir tik zems, ka saskatāmas visas cilvēku cūciskās izdarības. Pīles gan joprojām atzīst šo ūdeni par gana labu esam, un pašām par pārsteigumu pāris vietās, kas bagātākas ūdenszālēm, novērojam peldam arī milzīgas zivis.

Lai arī atpakaļ bija doma vizināties ar transportu, tikmēr klīstam no vienas vēsturiskas vietas līdz citai, kamēr attopamies pašā centrā. Vēlreiz apskatām Domu dienasgaismā, tomēr nolemjam iekšā neiet – abas jau esam tur bijušas un šodien rinda pēc biļetēm ir nepiedienīgi gara. Tā vietā sākam meklēt pusdienu vietu – šodien ir tā diena, kad jāapēd kārtīga itāļu pica. No rīta picērijas rēgojās uz katra stūra, bet tagad, kad izsalkums gāž teju no kājām, nav nevienas. Pabraucam kādu gabaliņu ar tramvaju, kas pukšķina riņķī kā vecs un priecīgs ezis, līdz apkaime sāk izskatīties pēc tādas, kur dod ēst, – tur lecam ārā. Iesākumā mums neveicas, bet beigās tomēr atrodam vietu, kas specializējas picās. Kad mums tiek atnesti šķīvji, saskatāmies – picas ir tik lielas, ka viens cilvēks neko tādu apēst nevar. Tomēr tās izrādās arī ļoti plānas un tāpat izrādās, ka apēst tās var bez īpašām ceremonijām.

Pēc kārtīgām pusdienām izstaigājamies pa pils parku un aplūkojam arī pašu Sforzesco pili, tad gan laiks doties atpakaļ uz hosteli pēc somām. Pa ceļam vēl piestājam bodē un iepērkam proviantu vakariņām, lai gan īstas skaidrības, kur tās ieturēsim, mums nav. It kā ir sarunāta palikšana caur kaučsērfingu kaut kur starp Milānu un Bergamo, tomēr namatēva komunikācijas veids nepārliecina. No rīta esmu aizsūtījusi īsziņu par ierašanos vakarā, bet atbildes nav joprojām.

Hostelī uzrakstu ziņu caur kaučsērfinga sistēmu – atbildes nav. Beigās nolemjam – labi, brauksim uz norādīto vietu, ja nu gadījumā mūs stacijā neviens nesagaidīs, zvanīsim latviešu meitenei, kas dzīvo netālu no Milānas, un teiksim, ka ir ziepes. Vai arī – vienmēr jau var atgriezties hostelī.

Burtiski minūti pirms izbraukšanas namatēvs uzrodas un atsūta ziņu, ka viss kārtībā, būšot mums pretim kā sarunāts. Atviegloti uzelpojam un nesamies uz vilcienu. Minūtes septiņas pirms tā atiešanas esam klāt un ierāpjamies vagonā. Vienīgais, kas mūsos rada mulsumu, ir fakts, ka stacijas kontrolieri piekodināja ­– lai nonāktu mūsu stacijā, mums jāpārsēžas netālajā Monzā, savukārt internetā norādīts, ka varam aizbraukt bez pārsēšanās. Kam ticēt? Paprasu namatēvam, arī viņš uzskata, ka mums nav jāpārsēžas. Pilnīgam sirdsmieram uzrīkojam aptauju starp blakus sēdošajiem pasažieriem. Arī viņu domas iesākumā dalās, līdz beidzot šie vienojas, ka varam nonākt galamērķī bez pārsēšanās. 1:3. Pūļa gudrībai izrādās taisnība, un, tiesa gan ar nelielu nokavēšanos (nebijuši citi pasažieri, mēs būtu izkāpušas vienu pieturu par ātru), ierodamies savā pieturā.

Pēc dažām minūtēm pieripo arī mūsu namatēvs Kriss un varam atviegloti uzelpot. Krisa dzīvoklītis ir neliels, bet gana mīlīgs. Apvienojam mūsu iepirkto proviantu ar Krisa ledusskapja saturu, un sanāk labu labās vakariņas – pasta ar salātiem un mērci. Brīdi patērzējam, tad pievēršamies katrs saviem vakara darbiem – man, protams, jāpabeidz šis ieraksts, lai rīt var sākt jaunu, skaistu dienu. Te nu tas ir – arlabunakti jums un mums!

Izdevumi (2. pers.)

Transports – 15,30 eiro

Proviants – 28,50 eiro

Kopā – 43, 80 eiro (nu, re, jau labāk)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s