Ēst. Runāt. Dziedāt.

Lietus, šķiet, ir apmiekšķējis mūsu namatēva sirdi, un šorīt uz vilciena staciju dodamies visi kopā un ar mašīnu. Galīgi nebūtu gribējies atkārtot vakardienas varoņdarbu ar lielajām somām un pa lietu.

Ir agrs, un stacijas durvis ir ciet, biļetes vienkārši nav iespējams nopirkt, tāpēc šodien arī mēs braucam pa zaķi. Laimīgā kārtā kontrole arī vēl guļ un tiekam galā sveikā. Domājam, kā pavadīt vienu stundu, līdz mūs stacijas tunelī uzrunā kruasāns un kafija. Tur dzīvo arī internets, varu pie brokastīm iespēt vakardienas ierakstu, kuram pirms gulētiešanas nepietika dukas.

Ar labi padarīta darba sajūtu dodamies uz metro, pabraucam pāris pieturas un tad pa lietaino pilsētu soļojam uz adresi, kurā šodien satiksim šejienes latviešus. Uzzinājusi, ka braucam uz Milānu, mana lasītāja Laura atsūtīja e-pastu ar ieteikumiem, ko darīt Milānā, un sarunājām arī vienu palikšanas nakti. Laura mums izstāstīja, ka šo sestdien pilsētā notiek latviešu, kas Ziemeļitālijā esot kādi 200, pulcēšanās un mēs mierīgi varam pievienoties.

Kad atrodam norādīto adresi, Laura vēl nav ieradusies, bet mūs sagaida citas meitenes, no kurām viena pat zina, kas es tāda esmu. Mana draudzene, kurai patīk nakts vidū kādam piezvanīt, vienreiz esot pie viņas šeit palikusi un abas esot man zvanījušas divos naktī ar kādu eksistenciāli svarīgu jautājumu.

Pulcēšanās iesākas ar kāda zēna sumināšanu, kuram šodien paliek 11 gadi, viņš pēc labākajām tradīcijām tik reizes tiek uzlidināts gaisā. Iesildīšanās nolūkos visi brīdi iet rotaļās, tad sākas nodarbības. Mēs pievienojamies Lauras valodas stundai – viņa māca latviešu valodu itāļu vīriešiem, kuri savu dzīvi saistījuši ar latvietēm. “Lai var saprast, ko bērni runā,” par pamatojumu smejas meitenes. Paralēlā ideja šādām mācībām esot savstarpēji iepazīstināt un “iedraudzināt” šos vīriešus, lai viņiem būtu lielāka interese doties sievām un bērniem līdzi uz dažādiem latviešu pasākumiem, viņiem tur arī būtu savs draugu loks.

Šī ir tikai otrā nodarbība, tāpēc vīri mācās latviski pateikt savu vārdu, nodarbošanos, priecājas iepazīties, pajautāt, kā klājas. Interesanti dzirdēt, kādas skaņas viņiem izdodas izrunāt pavisam viegli, bet citas nekādi nedodas rokā, piemēram, “uz redzēšanos” sagādā galvassāpes teju visiem. Daži gudrākie pamāca citiem arī valodas “galvenos” vārdus, paķerot klāt arī mūsu kaimiņvalsti. Kad rupjības saka cilvēki, kuri tās neapzinās, tas neizklausās nepiedienīgi, drīzāk smieklīgi. Kāds vārdu savirknējums, kuru atļaušos neminēt, pēc šīs nodarbības kļūst par mūsu brauciena folkloru un ar to var precīzi raksturot ļoti plašu notikumu amplitūdu.

Laura izskatās iejutusies Itālijā un valodā, skaidrojums tiek sniegts ar rokām tikpat izteiksmīgi kā vārdiem. Skan smiekli, joki, pārteikšanās – tikai no malas klausoties, var saprast, cik ļoti grūti atšķirt, kurā brīdī lietojami kuri locījumi un kuras galotnes, bet vīri turas kā vīri.

Kad valodas stunda ir galā, sākas kora nodarbība. Uz to mēs nepaliekam, bet, atstājušas lielās somas tepat, aizejam atvadu pastaigā pa pilsētu. Ejam kopā ar vietējo, Lauras puisi Dāvidu, kurš zina kādu vietu “tepat ap stūri”, kur var dabūt pirmklasīgus panzerotti. Tie tiešām ir tik labi, ka aizstumjam aiz vaigiem veselus divus gabalus. Dāvids ir arī pirmklasīgs sarunu partneris, mēs nemanot esam pie pusdienām notriekuši gandrīz visu mums pieejamo laiku. Atmetam domu par kādu muzeju un lēnā garā pa citu maršrutu dodamies atpakaļ pie latviešiem. Esam klāt tieši četros, kā norunāts.

Koris ir pamatīgi iekarsis un vēl i netaisās beigt locīt balsis. Skan patiešām labi, Lauras balss izceļas starp pārējām, varam noklausīties pēdējo trīs skaņdarbu vingrinājumos. Beigās vēl vēstniekam tiek iedziedātas “daudz baltas dieniņas” drīzajā jubilejā, un pasākums ir noslēdzies.

Veļam somas plecos un kopā ar Lauru čāpojam uz metro staciju, lai brauktu uz vietējo “Iļģuciemu”, kur pāris dzīvo. Pie stacijas mūs sagaida Dāvids ar auto un aizvizina līdz pat mājas durvīm. Lauras un Dāvida dzīvoklis ir iekārtots pavisam mūsdienīgi, un sajūta tiešām ir kā mājās. Drīz vien mēs esam iegrimušas meiteņu klačās, bet Dāvids uzņēmies šefpavāra lomu – uz plīts top pasta ar garnelēm, bet cepeškrāsnī grauzdējas kastaņi. Īsāk sakot, tiekam uzņemtas kā princeses. Es jau vakar Mārai teicu, ka kaučsērfinga pieredze mums šoreiz tāda vidēji paskarba sanāca, bet pie latviešiem mums viss būs ideāli. Tā arī ir.

Sarunām ar Lauru ir pievienotā vērtība, var uzzināt par dzīvi Itālijā, kurā ir daudz saules, bet netrūkst arī ēnas pušu. Klausoties par šejienes birokrātiju, nodokļu apjomu, cenām un citām “sadzīves” tēmām, nudien šķiet, ka Latvijā gandrīz viss ir kārtībā.

Vakariņas izskatās un garšo ideāli, kā jau ēdiens Itālijā. Šajā valstī diētas varētu būt īpašs izaicinājums. Dāvids gan ir no tiem itāļiem, kas nesmādē arī latviešu virtuvi – siļķe kažokā un pīrādziņi šiem ejot uz urrā.

Pēc vakariņām kādu brīdi tērzējam četratā, tad Dāvids dodas pie miera un varam turpināt meiteņu sarunas latviešu valodā. Vakara gaitā pazūd zināms vīna tilpums, tiek izcepti šokolādes mafini un izdziedāts kārtīgs latviešu dziesmu repertuārs. Īsāk sakot – šis vakars ir viens trekns punkts uz “i” mūsu Itālijai.

Izdevumi (2 pers.):

Transports – 6 eur

Proviants – 36 eur

Kopā: 42 eur

One response to “Ēst. Runāt. Dziedāt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s