Brokastis piecos un šņabis airos

“Zena, Zena, celies augšā”, Dunkans rausta mani aiz kājas. Bijām sarunājuši, ka viņš celsies sešos, es septiņos, izbraucam astoņos. Katram gadījumam piekodināju, ka, ja nu gadījumā tomēr aizguļos, lai Dunkans nekautrējas mani uzmeklēt manā istabiņā un uzbuhņīt augšā. Ar klusiem atvainošanās vārdiem veļos lejā no otrā gultas stāva un cenšos nepamodināt pārējos hosteļa viesus. Ieeju virtuvē – tur kūp tvaiki un Dunkans šmorē brokastis. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka pie vainas ir mans telefons, kurā palicis Latvijas laiks, kas ir par trim stundām vēlāks, tāpēc esmu aizgulējusies. Tomēr pēc pāris minūtēm jūtos drusku pamodusies un man tomēr šķiet aizdomīgi, ka pulkstenis telefonā rāda 4:44. Visai drīz manī nostiprinās pārliecība, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Kad prasu Dunkanam, cik, viņaprāt, ir pulkstenis, viņš izsaka vairākas versijas, bet īsti pārliecināts nav par nevienu no tām. Situāciju glābj gāzes plīts, uz kuras redzamais laiks sakrīt ar manā telefonā esošo.

– “Dunkan, tu zini, ka vēl nav pat pieci no rīta?”, es paziņoju.
– “Tiešām? Hmm, mjā, mm, nu varbūt. Labi, es atvainojos, laikam drusku par ātru tevi piecēlu”, Dunkans murmina.

Ou, well. Tā nu mēs piecos no rīta stumjam aiz vaigiem dārzeņu pankūkas un auzu pārslu putru. Jā, jā. Tie, kas mani zina labāk, droši vien nožagojās pie iepriekšējā teikuma. Lai arī neesmu cimperlīga ēdienu izvēlē, auzu pārslu putra ir manā neēdamo ēdienu topa augšgalā. Tomēr, šoreiz negaršo nemaz tik traki, un drīz vien vēders ir pilns, kas arī bija jāpierāda. Ir pusseši. Ārā ir tumšs, traki līst un vispār rādās, ka diena būs jāpavada līdz potītēm ūdenī. Ceļā doties nevaram ne tikai tāpēc, ka ir tumšs, bet gan tāpēc, ka Dunkans ir apsolījis paņemt kompānijā pāris jauniešus no hosteļa. Tā nu nonīkstam līdz teju astoņiem, kad noskaidrojas, ka jaunieši tomēr nebrauks. Ou, well.

Tomēr tagad, kad ir aususi gaisma, ārā izskatās pavisam citādi. Ierāpjamies mašīnā un drīz vien jau stūrējam ārā no Reikjavikas pa saules apspīdētu asfaltu. Skatāmies uz visām pusēm lielām acīm – kalnu ainava rīta saulē ir pasakaina. Šodien izbrauksim “Zelta loku” – apļveida ceļu, kas ved netālu no Reikjavikas un kura malās apskatāmi vairāki ievērības cienīgi objekti.

Apstājamies pie kāda informācijas centra, lai dabūtu precīzākas reģiona kartes. Kamēr es pa iekšu ievācu informāciju, Dunkans jau atkal pļāpā ar ļautiņiem, tā tāda ceļabiedra specifika. “Nu nevaru es tevi atstāt uz piecām minūtēm, lai tu ar kādu neiepazītos”, pa jokam rājos uz Dunkanu un paspiežu roku diviem draugiem no Holandes, kas uz šejieni atkuģojuši ar savu busiņu. Viņi labprāt izrāda mājvietu, kā īpašu eksponātu demonstrējot vairākus alumīnija aira kātus. “Zināt, kam tie domāti?”, viens no vīriem prasa un pats arī paskaidro. “Nu, piepūšamā laiva arī mums ir līdzi, bet šoreiz airi lieliski noderēja, lai paņemtu līdzi mazliet vairāk alkohola nekā atļauts ievest šajā valstī. Kādi divi litri šņabja sagāja”, vīrs pārcilā airus. Izskatās, ka Dunkans novērtē holandiešu radošumu, jo nekavējoties uzaicina pie mūsu auto – iemalkot vienu šļuku skotu viskija uz iepazīšanos. Holandiešiem tas ir pa prātam, te nu viņi stāv, jaunie “labākie draugi”.

_dsf8690

Iemūžinājuši “draudzību”, atvadāmies un dodamies uz netālo objektu, kas slavens gan ar tektoniskajām plātnēm, gan ar to, ka šeit dzimusi Islandes valsts. Uz paskaidrojoša plakāta rakstīts, ka necilā mājiņu virkne ir Islandes premjera vasaras rezidence. Apvaicājamies garāmejošai darbiniecei, vai tad premjers arī uz šejieni braucot. “Dažreiz”, viņa atbild un noslēpumaini pasmaida. Izstaigājam apkaimi un stundas laikā tiekam pie spožas saules, lietus, varavīksnes, vienkārši apmākušās dienas – pieredzam dzīvē apgalvojumu, ka laiks Islandē var mainīties ik pēc mirkļa.

Mūsu nākamā pietura ir vieta, kur gaisā šaujas geizeru salūts. Lai arī geizerus gandrīz neredz aiz tūristu pūļiem, man šeit patīk, jo saule iekrāso apkaimi, izceļot rūsganos toņus vēl spilgtāk. Dunkans gan izskatās drusku nomākts un brīdī, kad neparasti augsts geizera izvirdums pamatīgi apšļāc tuvāk stāvošos, viņš apmierināti murmina kaut ko par dabīgo izlasi un “Darwin awardiem”.

Turpat netālu ir slavenais Gulfoss ūdenskritums, kurā dzīvojas vējš un varavīksnes. Apskatām to no augšas un apakšas, laiks mūs patiešām lutina. Brīdī, kad dodamies prom, gaismas tiek izslēgtas un ūdens lejā ir varens, bet ne tik piesātināts kā pirms mirkļa.

Pēdējais pieturas punkts ir Kerid vulkāna krāteris, kas šeit iemitinājies pirms nieka 6500 gadiem. Nu jau mēs esam tādā noguruma pakāpē, kad apmetam goda apli pa krātera augšu, bet lejā nokāpt spēka vairs nav. Pēc brīža jau traucamies atpakaļ caur miglas apņemtiem kalniem uz galvaspilsētu, kur paliksim vēl šonakt, bet jau rīt uzsāksim ceļu apkārt salai.

4 responses to “Brokastis piecos un šņabis airos

  1. Paldies par skaistajām bildēm un jestro stāstu! Pēc cenām izklausās, ka uz šo valsti būs jādodas vasarā un ar telti. Dunkans šķiet varen patīkams kungs par spīti rīta nestundai, un bija jāapsmejas arī pie holandiešu bildes, jo pēc apraksta šķita, ka tie būs bijuši kādi iedzert kāri 20gadnieki. :)

  2. Kas man patīk Zanes bildēs (protams, neskaitot superkvalitāti un interesantos rakursus) – ka viņa “filmē” dabu, nevis sevi dabā. Reiz Draugos kādā profilā skatījos Īrijas bildes – katrā bildē, un es nepārspīlēju – KATRĀ bija redzama bildētāja ar savu ģimeni. Tas bija tik kaitinoši… Tā jau vairs nebija Īrija, bet “Es Īrijā”.

  3. Celšanos piecos, gaidīšanu pēc kaut kādiem lohiem, kas izrādās nekur nemaz braukt negrib, līdz astoņiem, es neizturētu. Tur būtu traumas.

  4. Jā, bildes ir super! Interese pēc apskatījos, kas ir X-E2 . Un tas ir, protams, Fuji ! Fuji ir ļoti lieli meisteri fotokameru lietās, krāsas ar viņu kamerām sanāk ļoti labas, citādākas nekā citiem ražotājiem. Fuji un Zane iet kopā uz urrā :) Protams, vissvarīgākais ir cilvēks, kas spiež to pogu. Ja nav talanta, nekas tur nesanāks. Zanei tāds ir.

    Pamazām bīdu arī savu foto bloga projektu, ar saviem 10+ (Āzijas un ne tikai) ceļojumu aprakstiem un milzum daudz foto – bet nu nezinu… es esmu savā ziņā perfekcionists, kamēr nebūšu tur savedis visu tā, lai pašam nav kur piesieties, citiem publiski nedomāju rādīt. Un tā savešana līdz galam, var ievilkties tā krietni…vismaz uz gadu, diviem :( Jo tas ir hobijs, nevis darbs.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s