Vietēja rakstura pārdomas

Dunkans ir prom un man ir škrobe, ka viņa viesošanās laikā biju pusslima un nevarēju izvērst pilnu Latvijas apskates programmu. Bet, viņš teicās apmierināts esam un apgalvoja, ka redzējis un pieredzējis gana daudz. Purvā bijām, pirtī bijām – tas jau arī laikam ir galvenais :).

Pavadot laiku ar viņu, kā arī citiem Latvijas apskatniekiem, dažas atziņas izgaismojās, citas nostiprinājās.

Viena no tām, par ko esmu runājusi arī agrāk – mēs nenovērtējam savas prasmes un zināšanas. Tik daudz kas šķiet pašsaprotams, ka neuzskatām to par pieminēšanas vērtu, kur nu vēl izceļamu. Piemēram, augu, ogu un sēņu pazīšana. Jā, citi šos dabas elementus pazīst labāk, citi sliktāk, tomēr kaut kāds izpratnes līmenis ir katram, kas dzīvo šajos platuma grādos. Bet, lai kā esmu centusies palīdzēt ārzemniekiem atšķirt sēnes, tas nav bijis visai sekmīgs pasākums (iespējams, neesmu talantīga skolotāja). Kāds ciemiņš atnesa pilnu grozu ar apšubekām, kurām pa virsu kā īpašs eksemplārs bija uzlikta krāšņa mušmire, pēc tam viņš prasīja, vai čigāniete un purva beka ir viena un tā pati sēne. Ejot pa mežu, viņi parasti priecīgi rāda uz visām suņu sēnēm pēc kārtas, saucot “sēne, sēne”. Tad, kad es saku, ka šīs nav ēdamas, viņi izdara secinājumu – tātad, brūnās ir sliktas. Nē, brūnās var būt arī labas. Un apšubekas var būt oranžas, brūnas, gandrīz baltas – visas ir labas. Un, kā tu tās visas atšķir?  Vienkārši atšķiru.

Sēnes ir tikai viens piemērs, bet tā varētu turpināt ilgi – mums ir ļoti plašs praktisko zināšanu klāsts par kulināriju, dārzkopību, celtniecību, rokdarbiem un citām sadzīves jomām. Ne jau visi prot visu, tomēr, noliekot blakus vidējo rietumnieku un vidējo latvieti, es domāju, ka mēs vinnētu vienos vārtos. Daudzas lietas, kuras viņi cenšas iemācīties dažādās nometnēs un kursos, mēs iemācāmies bērnībā it kā pašas no sevis. Un, tas, ka mēs visi zinām vismaz divas valodas, arī nav nekas pašsaprotams.

Pirms Dunkana pie manis viesojās vietējais jaunietis ar draugiem, pāri no Francijas – tiešām jauki cilvēki. Kad viņi piedāvāja pievienoties Latvijas apskates braucienā, ar prieku piekritu. Braucot pa kādu no Vidzemes ceļiem, mēs, vietējie, bijām lielākā sajūsmā par apkārt redzamo nekā mūsu viesi. Pēc tam, braucot ar Dunkanu, tāds pats novērojams. Tas nenozīmē, ka citi nespēj novērtēt šejienes skaistumu. Spēj. Priecājas, saka atzinīgus vārdus.

Tomēr man saslēdzās, ka uztveres atšķirīgums ir tāds, ka viņi, vērojot Latviju, redz apkārtējo skaistumu, bet mēs to sajūtam. Izjūtam. Ar muguras smadzenēm. Ar aizvērtām acīm. Atvērtām sirdīm. Ne tikai ezeru miglu saullēktā un rudens lapu salūtu, bet arī miglu novembrī un visus tos dubļus, pelēkā toņus.

Ir taču jābūt kādam iemeslam, kāpēc mēs esam piedzimuši tieši šeit.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s