Kā paskatos uz brīvdienās uzbūvēto plauktu, tā nopriecājos – tik ļoti tas iznācis tāds, kādu vēlējos. Patiesībā bija vajadzīga tikai viena diena, lai no dēļu kaudzes tiktu izveidota šī “mēbele”. Ja būtu pieejami jau ēvelēti dēļi, tad vispār būtu bijis “kūkas gabaliņš”.
Kad biju pabeigusi darbus, kā pirmo iemītnieku uzstellēju uz galda datoru, lai novērtētu, kā būs strādāt. Un ko Microsoft autopilots piedāvāja kā smuko fona bildi? Šo!
Bet ne jau par plauktu īsti ir stāsts. Vakardien ievācos tajā, izbaudot, ka beidzot vienā istabā sadzīvos drēbes un mani darba materiāli. Pašā vakarā saprotu, ka šeit pietrūkst spogulis. Atnesu no blakus telpas tādu lielu seno laiku hlamu, ignorējot zemāk esošo “tumbočku”. Kā nebūt iestellēju kaktā, bet var redzēt, ka šim nav vietas “jaunajā konceptā”. Bet nu kaut kur no rīta štātēties vajag, lai pagaidām dzīvo.
Pirms miega lasu grāmatu, kurā cita starpā minēta sakritību nozīme. Lasīšanas starplaikos pametu aci uz spoguļa stūri. Nepatīk man šis. Vispār negribētos istabā spoguli, bet tad atkal citur jāskrien tērps nopētīt, hmm. Pirms iemigšanas ienāk prātā doma – ja izdotos pasūtīt atbilstoša izmēra spoguļotāju, to varētu piestiprināt pie jaunā plauka sānu malas – tad virsma no pārējās istabas nebūtu manāma, bet vajadzības gadījumā būtu, kur ieskatīties. Bet ei nu sazini, kur tādu dabūt, kā mājās droši atgādāt, kā piestiprināt…
No rīta par šo tēmu nedomājot, dodos uz Rīgu. Parīt jābrauc prom, līdz tam simts sīkumi jāpaveic – jāizdrukā iekāpšanas kartes, jāsamaina drusciņš naudas, jānopērk kārumi vampīriem (hmm, hematogens? :)). Esmu tikusi līdz Alfai un izdarījusi tur plānotās lietas, līdz nolemju aiziet uz JYSK, lai uzmestu aci matračiem. JYSKā saprotu, ka patiesībā šodien matraču jautājumu nemaz negribu risināt un, bakstot telefonu, dodos ārā no veikala. Kad paceļu acis no telefona, attopos pie plaukta ar spoguļiem. Plauktu rindas galā izlikti gari, šauri, vertikāli spoguļi, kas no divdesmit cik-tur eiro nocenoti uz 9.99. Paņemu vienu, jo uz aci izskatās, ka derēs. Vismaz bagāžniekā ielien perfekti, atstājot kādu centimetru līdz vākam. Mājās nonākot, piemēru jaunieguvumu – tas, protams, der līdz milimetram. Un jau ar rāmīti, ļoti vienkārši piestiprināms. Vai nav viens mazs brīnums.
lindawelsa
Šodien gandrīz Alfā uzskrēju Tev virsū – tikai viens mirklis un gribēju jau pasveicināt, jo tomēr liekas, ka minimāli cilvēku pazīsti, jo tak lasi viņa domas un slēptākās domas-patiesās, bet mirklis un es uz āru, Tu uz iekšu pēc spoguļa!;))
skai
mhm, par to prasītos vēl viens bloga ieraksts – ko darīt tad, ja dzīvē “uzskrien” kādam, ko tik labi pazīsti virtuāli, bet tad apraujies – kā taču iesi klāt, ja neesat “pa īstam” pazīstami!
Zane Eniņa
Kādi jautājumi – vienkārši jāiet klāt un alles! 🙂