Mīlēt Raini un ienīst ampērus

Raini mīlēt mani nevajadzēja piespiest. Viss, kas bija saistīts ar valodu un literatūru, īpaši jau otro, nāca it kā pats no sevis. Galu galā – bērnība tika pavadīta lasot. Daudz. Man pat šķiet, ka tas bija drusku grēcīgi – noslēpties bēniņos vai kokā, un izlikties nedzirdam, kad mamma vai kāds cits sauc palīgā. Vai arī atbildēt “tūlīt”, kas atkarībā no grāmatā notiekošā varēja ilgt no dažām minūtēm līdz vairākām stundām.

Toties fiziku es tik tiešām nemīlēju. Nevarētu teikt, ka ienīdu – vienkārši nesapratu. Skolotāji mainījās cits pēc cita un katram bija atšķirīgs priekšstats, kas, kā un kāpēc jāmāca, bet neviena no pieejām nav palikusi prātā kā sekmīga.

Citādāk bija ar matemātiku. Ienīdu to līdz 8. klasei un biju jau samierinājusies, ka manas “cāļa smadzenes” nav radītas ciparu līkločiem, līdz mums nomainījās skolotāja. Un tā pēkšņi, 9. klasē, es piepeši sapratu visu. Ne tikai sapratu. Varēju stundām mājās ķimerēties ap telpisko ģeometriju – ar aizrautību un entuziasmu.

Jau toreiz bija aizdomas, ka skolotājam ir diezgan tieša saistība ar kāda priekšmeta patikšanu vai nepatikšanu, izdošanos vai izgāšanos. Tagad, atskatoties ar diezgan krietnu laika distanci, tas ir pilnībā skaidrs. Protams, katram skolēnam ir dabiski talanti un intereses, kas manā gadījumā bija literatūra, un pat draņķīgam skolotājam to ir grūti sačakarēt (kas arī nebija mans gadījums), bet situācijās, kad šī interese ir snaudoša, izcils skolotājs var panākt tās atmošanos un izaugsmi.

Mans pēdējais lielais projekts Latvijā bija saistīts ar skolotāju digitālo izglītošanu programmas “Samsung skola nākotnei” ietvaros un bija prieks vērot skolotājus, kuri mūsdienu tehnoloģijas pārvaldīja kā ikdienas daļu, un arī tos, kuri centās tās iepazīt un izprast. Dažam labam nācās pārkāpt sevi un atzīt – es nemāku tās lietas, kuras vairums skolēni apguvuši kopā ar staigātprasmi, bet, kā zināms, mācīties nekad nav par vēlu. Ar vieglu skaudību vēroju vairākus skolotājus un domāju par to, cik ļoti skolēniem ir paveicies. Ja man fiziku būtu mācījis Valdis Zutlers, es pieņemu, ka gluži par zinātnieci un pētnieci es tāpat nebūtu kļuvusi, bet varbūt man nebūtu bail savilkt elektrības vadus, jo šobrīd vienīgā ar elektrību saistītā darbība, no kuras man nav bail, ir izdegušas spuldzītes nomaiņa.

Un tā man šķiet viena no galvenajām lietām, kurai mūsu laikā dižu uzmanību nepievērsa, bet tagad par to runā aizvien vairāk – kā teorētiskās zināšanas sasaistīt ar praktisko dzīvi. Lai nav kā populārajā anekdotē, kur students prasa pasniedzējam, vai viņam dzīvē kaut reizi ir palīdzējis integrālis un viņš apstiprina vienīgo gadījumu, kad ar integrāļa formā salocītu drāti izzvejojis brilles no poda. Saprotot, kā formula noderēs dzīvē, tai parādās jēga, drīz vien seko motivācija. Tas pats attiecas uz faktu iekalšanu vs spēju sameklēt uzticamu (!) informāciju, spēt argumentēt, formulēt pašam savu viedokli, nevis atgremot kāda sacīto, un nebaidīties to paust. Un tā joprojām.

Pagājušajā sestdienā Ziedoņa muzejā sabiju uz tikšanos ar apbalvojuma “Laiks Ziedonim” laureātiem, tostarp Rabarberu Andri Jenertu. Klausoties viņā, pārņēma tāda sajūta, it kā pēkšņi visapkārt būtu iestājusies loģika, līdzsvars un cerība. Cilvēks, kurš vēl sēž skolas solā, jau zina un saprot to, kas manos gandrīz 40 ieradies ar punu metodi.

Vairums mūsu skolotāju bija diezgan forši un darīja to, ko attiecīgais laiks atļāva un prasīja. Mūsdienās būt par skolotāju ir grūtāk (manuprāt) un arī interesantāk. Man šķiet, tas ir arī viens no jēgpilnākajiem darbiem, ko cilvēks var darīt. Tāpēc ir prieks, ka pie mums eksistē tādas ilgtermiņa iniciatīvas, kā, piemēram, “Iespējamā misija”, kuras dalībnieki (lielākoties) ir ar pilnīgi citu skatījumu. Un tiešām prieks un veiksmes vēlējumi tiem skolotājiem, kuri, neskatoties uz cipariem pasē, ir garā jauni, nebaidās mācīties, nebaidās kļūdīties, nebaidās savas kļūdas saredzēt, nebaidās nezināšanā atzīties. Visiem tiem, kas uz māla pikām solā skatoties, redz nevis ķieģeļus, bet krūkas, stabules, grīdas un skulptūras.

One response to “Mīlēt Raini un ienīst ampērus

  1. Vot šito bija interesanti lasīt! Ne tāpēc, ka viss pārējais būtu neinteresants, bet tāpēc, ka šeit gandrīz katram teikumam man, fiziķim-liriķim, būtu kaut kas piebilstams, iebilstams vai pat noliedzams. Bet katrs mēs esam savādāki un labi, ka tā! Lasot šo, gribas teikt, Zane, ak Dievs, cik daudz Tu esi zaudējusi, bet, ja Tu šo nebūtu zaudējusi, Tu arī nebūtu ieguvusi, to, kas tagad ir Tavs, un kas Tevi atškir no citiem!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s