Drakulas gēni

Šorīt Sighisoara izskatās pavisam mīlīga un skaista, vakar bija drusku citādi. Biju domājusi, ka sastapšu vecpilsētas kņadu, bet tā vietā centrālajā laukumā sēdēja vien retais tūrists, bet pārējās ielas bija kā izslaucītas un tumšas arī. Atradu soliņu vidēji tumšā vietā ar skatu uz naksnīgo pilsētu lejup, notiesāju vakariņās pēdējās vistu kājas un devos atpakaļ uz pansiju gulēt.

Vēl viens papildu iemesls šodienas pilsētas ņudzeklim ir pirmā skolas diena Rumānijā – visas ielas pilnas dažāda kalibra skolēniem un uzpucētiem skolotājiem. Arī skolēni ir sapucējušies, bet vairāk izskatās pēc jauniešiem pirms diskotēkas apmeklējuma. Var jau būt, ka tas tāds tantes novērojums. Katrā ziņā baltās blūzēs viņi nav. Un cik dažādām sejām bērni iet uz skolu – tīņi ar vieglu bravūrību, daudzi staigā priekpilni un apkampjas ar sen neredzētiem klasesbiedriem, dažam pirmklasniekam acis lielas un izbijušās. Vistrakāk ir noskatīties uz tādiem, aptuveni 3. klases bērniem, kas iet ar visu pasaules smagumu mugursomā, rokas sažņauguši un nenoslēpjamu izmisumu acīs. Ir tik acīmredzami, ka vairāk par visu viņi šobrīd vēlētos skriet pretējā virzienā, bet dzīve liek ko citu. Tā gribas pieiet un samīļot, pateikt, ka tas viss ir sūds, ka tas nekas, ja skolas biedri ņirgājas, nekas, ja pašam liekas, ka esi zemāks par zāli, nekas, un visi citi nekas. Tas viss beigsies un dzīve saliks tālāko pa plauktiņiem, tikai jāizdzīvo šis laiks.

Šajā pilsētā dzimis Drakula, vismaz tā vēsta ielas plakāti, kas piedāvā par 5 lejām apskatīties istabu, kurā viņš nācis pasaulē. Es tomēr dodu priekšroku brokastīm, drīz pēc tām atvados no smalkās autostāvvietas un stūrēju ārā caur torņu arkām brīvības virzienā.

Lai arī pie stūres bez iemesla nesatraucos, tomēr komfortablāka sajūta vienmēr iestājas, kad tiek ārā no pilsētas un var sākt apkaimes aplūkošanu no mierīga ceļa puses. Baznīcu ir mazāk nekā vakar, bet es arī šīs pārāk nebildēju, cik ātri tas cilvēks izlaižas.

Ap pusdienas laiku iestūrēju pilsētā Praid, kurā rēgojas norādes par sāls raktuvēm. Sākumā iegriežu pie pirmajām norādēm, kur veikli zeļļi grib 7 lejas par stāvvietu un rāda uz ēkām tālumā, ka tur varot apskatīt raktuves. Kaut kas man tomēr nešķiet tīrs un es braucu tālāk. Jau pēc dažsimts metriem mašīnu var bez maksas atstāt ceļmalā (starp citu, pagaidām par stāvēšanu Rumānijā neesmu maksājusi ne leju) un turpat blakus ir oficiālais tūrisma centrs un biļešu iegāde. Visi tūristi tiek sasēdināti satiksmes autobusā un pa šauru tuneli ievesti raktuvju valstībā. Nudien nezinu, ko es būtu redzējusi, ja būtu gājusi uz iepriekš norādīto virzienu, kas bija citur. Bet varbūt arī tur būtu bijis kas interesants.

Arī šeit ir, hmm, interesanti. Ko jūs parasti iedomājaties, ja jums paziņo, ka apmeklēsiet raktuves. Es – līšanu pa šahtām, šaurību, lukturīšus un stāstus par to, ko šeit var dabūt laukā. Izrādās, nekā tamlīdzīga. Kad pa garām trepēm nokāpjam pazemē, paveras diezgan neparasts skats. Esam nonākuši milzīgā zālē ar pulētu grīdu un šeit izvietotas rāpšanās atrakcijas, tādas kā mūsu Tarzāns vai Mežakaķis. Turpinot ceļu, parādās nākamās zāles, kurās ir šūpoles, piepūšanās atrakcijas, galda tenisa galdi. Paralēli cilvēki spēlē galda spēles, badmintonu, brauc ar skrituļslidām, lasa grāmatu, ieturas. Principā dara visu to, ko parasti cilvēki darītu parkā. Nu ir viņiem tomēr kaut kāds Drakulas gēns – ārā spīd saule, ir silts, bet nē, šie nolien pazemē…

Vēl zem zemes var iepazīties ar raktuvju vēsturi un uzmest aci kādai pamestai milzu zālei, diezgan iespaidīgi. Es tāpat priecājos nonākt atpakaļ virszemē un stūrēt tālāk pa saules pielieto ceļu.

Man vairāki cilvēki bija ieteikuši, ka Lacu Rosu ir viena skaista vieta pa ceļam, tāpēc uzlieku navigāciju uz to. Waze mani vedina griezties pa kreisi kādā visai necilā ceļā – kāpēc ne. Braucu pa bedraino un stāvo ceļu, apdzenu aitu baru un lēnu vietējo, līdz nonāku krustcelēs ar trim ceļiem. Norādes nevienas, arī navigācija skatās gaisā, izliekas par beigtu un svilpo pie sevis. Izvēlos manā skatījumā lielāko no ceļiem, vidējo, un turpinu braukt. Tas kļūst aizvien draņķīgāks un pēc pāris kilometriem Dacīte sāk protestēt – nevar uzrāpties uz betona plāksnes, kas kalpo tilta vietā. Labi, pietiks, griežu riņķī. Tikusi atpakaļ krustcelēs, novērtēju, ka arī ceļš pa labi ir diezgan brašs un sāku braukt pa to. Pēc brīža arī tas kļūst sliktāks, bet ne tik slikts, lai nevarētu izbraukt. Lavierēju caur akmeņiem, dubļiem un risām, kaut kā uz priekšu tieku. Ceļš ir diezgan izbraukāts, tāpēc spriežu, ka gan jau kaut kur tas aizved. Kad pēc kilometriem pieciem satieku divas govis, tas šķiet kā lielisks apliecinājums manai teorijai. Tomēr vēl pēc pieciem kilometriem parādās ceļmalā sakrauti baļķi, kas man nepavisam nepatīk, jo tagad sāk šķist, ka ceļu izbraukājusi meža tehnika. Kad aiz kāda līkuma manā priekšā stāv traktors, kas aizšķērsojis ceļu, un slejas mežstrādnieku būdiņas, saprotu, ka diemžēl otrā teorija ir apstiprinājusies. Cenšos apgriezties dubļu un skaidu pilnā vietā un mierinos ar domu par traktora klātbūtni – būs, kas izvelk. Pie sevis ķiķinu – ja īres kompānijas pārstāvji mani tagad redzētu, droši vien nekavējoties iekļautu kādā melnajā sarakstā.
Tomēr apgriežos bez problēmām un apskatu šo brīnišķo ceļu no otras puses. Atceļā satieku abas govis, iepazīstos ar diviem baltiem suņiem, diviem zirgu vilktiem ratiem, kuros sēdošie zemnieki mani sveicina nez bez izbrīna. Nu tā. Esmu atpakaļ krustcelēs. Tagad arī trešais ceļš izskatās tīri tā neko. Labi, viss, pietiek, dodos atpakaļ uz šoseju.

Kad nonāku īstajā Lacu Rosu, saprotu savu kļūdu, biju navigācijā ievadījusi Lacul Rosu un acīmredzot iepriekšējā vietā bija kāds ezeriņš ar šādu nosaukumu, un Waze centās mani pie tā novest. Lacu Rosu ir slavena ar savu ezeru un smuko dabu. Klintis te ir neizsakāmi skaistas, pieņemu, ka šī vieta ir pārgājieniem labu labā. Es šajā ceļojumā, kā esat novērojuši, tomēr fokusējos uz stūrēšanu. Viens iemesls tam ir doma – ja reiz izīrēta mašīna, tā jāizmanto pēc pilnas programmas, otra – esmu pacentusies noberzt vienu kājas pirkstiņu, attiecīgi nekāds gargabalnieks tāpat šobrīd neesmu. Starp citu, šodien pirmo reizi, pēc četru dienu braukšanas, lēju degvielu. Vienu brīdi jau šķita, ka tur saies auto cisterna, bet nē – ar 45 eiro bāka bija pilna. Un braukusi es esmu daudz, vairāk nekā 1000 km, lielu daļu pa kārtīgiem kalniem. Degviela Rumānijā ir pārsteidzoši dārga, tā maksā ap 5 lejām litrā, ka ir vairāk nekā eiro.

Man ir škrobe, cik daudz pasakainu skatu paliek aiz kadra. Braucot pie stūres, tos nenoķersi. Es, protams, tāpat mēģinu, bet nekas prātīgs nesanāk. Šodien mēģināju pat filmēt Lacu Rosu, bet attapos par vēlu. Īsāk sakot, brauciet paši un apskatiet!

One response to “Drakulas gēni

  1. Zane, labs video. Pamodos 5 am un nevareju aizmigt- uztrapiju uz Drakulu.. Patika. nograuzu polu abolu un jaiet atpakal gulet- ar drakulas genu iespaidiem.. Un Rumanijas kalniem… Sveicieni un dazreiz apmaldisanas nak par labu… Vai ne…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s