Iešu klosterī!

Vismaz manā bērnībā un agrīnajā jaunībā šis teiciens tika lietots itin bieži. Ar un bez piebildes – “vīriešu”. Bet, ja nu tāda doma kādam joprojām ir aktuāla, Rumānijas ziemeļaustrumi ir kā radīta šai nodarbei. Uz kuru pusi paskaties – priekšā klosteris, tiek būvēti arī jauni. Ilustrācijai ceļu zīme.

_dsf7925

Tāpēc arī ar klosteru apmeklējumu esmu izvēlīga – atkal apskatos internetā bildes un tikai tad pieņemu lēmumu par vietas apskati. Pirmais pa ceļam pagadās sens un glīts vīriešu klosteris un, it kā atbildot uz manu galvā esošo jautājumu par dzimumu līdztiesību, nākamais izrādās sieviešu klosteris. Vai nu šī iemesla, vai tīrās sakritības labad, tajā ir vairāk caku un puķīšu. Amizants skats ir uz divām mūķenēm pilnā ekipējumā, kuras atspērušās stiepj katra pa diviem piekrautiem Lidl maisiem. Šai fotogrāfijai paraksts man bija gatavs uzreiz: “Sakrālais un profānais”.

_dsf7868

Jau sāku braukt ārā no klostera teritorijas, kad viena branga mūķene māj ar roku – viņi te tā jocīgi stopē, ātri kustinot pirkstus uz leju, it kā bumbiņu driblējot. Aizvest mūķeni – svēta lieta! Atbrīvoju blakus sēdekli no savas mantības un aicinu kundzi kamanās. Atkal jau mums ir “saturīga” saruna – viņa runā tikai rumāniski. Bet izsaka komplimentus mašīnai, paprasa, no kurienes esmu un ko te daru. Kaut kā jau saprotamies. Lai arī vedamais gabaliņš nav garš, pēc izkāpšanas jūtu, kā mani karmas punkti nodžinkst kā dārgumu atradums datorspēlē.

Kā pēdējo esmu plānojusi apciemot Neamt klosteri, kas esot nozīmīgākais apkaimē un diezgan sens. Tāds arī izskatās. Es te pārāk ar vēsturiskiem skaidrojumiem neizceļos, ja interesē, var palasīties šeitan: https://en.wikipedia.org/wiki/Neam%C8%9B_Monastery. Kopumā visos klosteros sajūta laba – cilvēku nav daudz, neviens virsū neplijas un neko neaizrāda, var mierīgi izpētīt visas publiski pieejamās vietas.

Šoreiz nepagūšu aizbraukt līdz ziemeļos esošajiem no ārpuses apzīmētajiem klosteriem, ar kuriem mani iepazīstināja mans kaučsērferis Silviu. Drusku jau žēl, jo tagad tie ir pāris stundu brauciena attālumā, bet tā kā man katru vakaru kājas krīt nost no braukšanas, tad jāsamierinās, ka visu paspēt nevar. Kā mierinājums ir viena Neamt baznīciņa, kas darināta līdzīgā stilistikā.

_dsf7900

Kad sakrālās nodarbes finišētas, arī es nolemju pievērsties profānajam un pirmo reizi šajā brauciena laikā paēst “ārpus mājas”. Kā man bija izdevies nedēļu nodzīvot bez šī prieka, nudien nezinu, tā vienkārši sanāca. Ceļmalas krodziņā prasu oficiantei, kas sakās runājam angliski, kas viņiem te tāds nacionāls apēdams. Viņa iesaka zupu. Labi, es arī esmu dzirdējusi, kas zupas esot visai svarīga padarīšana Rumānijā. Vai esot arī ar gaļu? Jā, jā. Tad man, lūdzu, vienu tādu gaļas zupiņu. Kad tā tiek atnesta, zupā peldošie elementi vismaz pa gabalu visai maz līdzinās gaļai, kādu es pazīstu. Kad ielieku vienu gabalu mutē, mistērija atrisinās – tā ir sēne. Vispār sēņu zupas man ne visai, bet šī ir diezgan garda. Kad ieskatos vienā no gabaliņiem, kas kādreiz bijis sēnes kātiņš, tas ir tārpu sacaurumots. Nure, arī gaļa piedalās, viss kārtībā. Bet, ja nopietni, tad trīs eiro par mazo zupu un maizi, kuru es neprasīju un par kuru bez brīdināšanas uzrēķināja papildus naudiņas, šķita situācijai mazliet par sālītu. Šķiet, ka vajadzēs vēl kādu reizi paēst krogā, lai nepaliktu ar šo kā vienīgo Rumānijas kulināro pieredzi.

_dsf7926

Vēl viena amizanta lieta Rumānijā ir zirgu rati. Šodien, es tiešām nepārspīlēju, redzēju vismaz 50. Lielākoties ratos tika vesta kāda krava vai sēdēja ļaudis, bet viens, ko es nenobildēju, bet kas varētu uzvarēt kādā atjautības konkursā, bija rati, kuros iecelts dīvāns, uz kura zvilnēja divi elementi, bet zirdziņi, bez skubināšanas, lēnā garā dudināja uz priekšu un bubināja viens ar otru. Toties izdevās nobildēt šādas ērtības mīļotājas.

_dsf7866

Vēlā pēcpusdienā, kad vairs neesmu paredzējusi apmeklēt nevienu reliģisku būvi, pamanu norādi uz Tazlau klosteri – tas ir tikai pusotra kilometra līkums. Labs ir, aizbrauks. Mašīnu šoreiz jāatstāj aiz vārtiem. Vārti pa gabalu ir ciet, bet nav aizslēgti, tāpēc eju vien iekšā. Nākamie vārtiņi ir vaļā, arī klostera durvis. Ne kapos, ne dārzā, ne pašā klosterī – nekur nemana nevienu dzīvu dvēseli. Apkārt tikai sienāžu sisināšana, karsta saule un izdegusi zāle. Laikam tieši tāpēc šis klosteris atstāj vislielāko iespaidu. Tas nav tik saposts kā no rīta redzētie radinieki, bet līdz ar to šķiet tāds kā patiesāks. Arī fasāde, kuras vienīgie ornamenti ir šķīvjiem līdzīgi elementi, izskatās ļoti gaumīgi.

_dsf7941

Kad saule jau sāk ieriktēties pavisam slīpā leņķī, piestāju ceļmalas krodziņā, lai atrastu naktsmājas. Līdz pēdējam brīdim biju cerējusi, ka atbildēs viena meitene kaučsērfingā, jo man šķita, ka mums tik labi sapasētu, bet nekā – nav atbildes. Izmēģinu laimi Airbnb, arī tur atteikums, viņi nepieņemot last minute rezervācijas. Diezgan ilgi pētu Brasovas un apkaimes viesnīcu iespējas, gribu pēdējām divām naktīm norezervēt vienu un to pašu vietu, esmu drusku sagurusi no ikvakara naktsmāju meklējumiem. Beidzot izvēlos vienu, kas atrodas ar kājām aizejamā attālumā līdz vecpilsētai, bet piedāvā bezmaksas autostāvvietu un vēl visādus labumus.

Cerības ierasties pa gaismu izzūd līdz ar saulrietu, kas šovakar gan ir grandiozs. Daļēji pie vainas mana ģeniālā “plānošana”, daļēji ar baļķiem piekrautās fūres, kuras pa serpentīniem brauc augšup ar kādiem 5 km/h, bet garām tikt nevar. Lieliska pacietības trenēšana. Vakaru izglābj šajā apriņķī uztverama radio stacija, kas pēc nedēļas ar “ou, baby, jē, baby” pēkšņi atskaņo “Zdob si Zdub” un tamlīdzīgus mūziķus.

Tumsiņā Waze mani ir atkal atvedis kaut kur nesaprotamā rajonā un priecīgi paziņojis, ka mērķis sasniegts. Pamanu ceļa malā stāvam kungu un apvaicājos pēc viesnīcas nosaukuma. Neko par tādu neesot dzirdējis, lai pabraucot vienā vai otrā virzienā. Tad ieraugu mājas numuru. Nu toč manējais. Varbūt esmu kļūdījusies ar ielas nosaukumu. Parādu kungam un vēl kādam pārītim adresi, šie apgalvo, ka adrese ir īstā, bet viesnīcas šeit noteikti nav, pārītis dzīvojot šajā adresē.

Neko nesaprotu. Ņemu telefonu, lai zvanītu viesnīcniekiem, kad pamanu, ka man ir kāds zvanījis. Salīdzinu numurus, jā, no viesnīcas. Jocīgi, ka paši zvana. Atzvanu un jaunietis otrā gala prasa, kur es esot. Ak, lejā. Tūlīt nonākšot. Kad šis ir klāt, prasu, kur tad viesnīca, ja neviens par tādu nezina. Nu, tā neesot gluži viesnīca, bet gan dzīvokļi. Nu labi, štrunts, kur likt mašīnu? Nu tepat, ielas malā. Bet lapā bija norādīts, ka pie viesnīcas ir bezmaksas stāvvieta. Nu ja, te ielas malā arī var noparkoties bez maksas. Tikai šobrīd vietu nav. “Viesnīcnieks” padzen malā savu dampi, es noparkojos tā puslegāli, šis apgalvo, kas viss būšot “allright”. Bezmaksas autosstāvieta bija mans galvenais atlases kritērijs un tagad, saprotot, ka es nevarēšu atbraukt un aizbraukt jebkurā laikā bez bažām, esmu diezgan bēdīga. Pati istaba ir tīri nekas, bet “viesnīcas” apkaime gan nē. Vismaz nerodas ne mazākā vēlēšanās te nakts laikā staigāt riņķī. Tad nu saku čalim, ka palikšu tikai vienu nakti plānoto divu vietā, šis arī pārāk neprotestē un sola rīt atcelt rezervāciju.

Iekārtojusies nolemju sākt ar palikšanas vietas atrašanu rītdienai. Vēlreiz izmēģinu Airbnb. Atteikums bez paskaidrojumiem. Vēl viens pieprasījums. Nav atbildes. Labi, vismaz vakariņas paēdīšu. Izrevidējusi krājumus, saprotu, ka nekādas lāga vakariņas, ja vien nevēlos ēst makaronus ar gurķiem, nesanāk. Nu labi, iziešu tomēr ārā, varbūt palaimējas atrast veikalu. Pirmie divi kvartāli izskatās bezcerīgi. Vienīgā atvērtā vieta ir tāds Avota ielas krodziņa analogs un vienīgās dzīvās būtnes – trīs sadzērušies veči, kas strīdas pie šī kroga. Metu šķērsielā, varbūt tur veiksies labāk. Pēc vēl kvartāla ieraugu gaismas un nenosakāmas izcelsmes iestādījumu. Ieeju iekšā un saprotu, ka tas ir itāļu delikatešu veikals. Nešķiet, ka šovakar atradīšu ko citu, tāpēc izvēlos pēc suņa dārgu zilo sieru, kuru šovakar iesmērēt makaronos, bet rīt uz maizes, un čāpoju atpakaļ.

Sāku rosīties pa virtuvi – makaroni vārās, gurķi sagriezti. Laiks pievienot sieru. Ar pirmo naža dūrienu virtuvē, bet mirkli vēlāk visā ēkā, sāk izplatīties siera aromāts. Tas ir īpaši izsmalcināts, nogatavināts, citiem vārdiem izsakoties – ļooooti smirdīgs. Man kļūst mazliet priecīgāk ap sirdi, jo, protams, iztēlojos, ka drīz arī uz šejieni sāks plūst atpūtnieki, brīnoties, ka nav agrāk pamanījuši, ka Brasovas apkaimē ir tik spēcinošs un veselīgs gaiss.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s