Parasta diena Bukarestē

Pa nakti uz stūra dīvāna otras plaknes tika pastellēts vēl kāds nabadziņš, nezinu, vai arī blakšu nobiedētais, vai vienkārši ekstra viesis, kuram nebija, kur gulēt. Dīvāna konfigurācijas dēļ manas kājas atradās viņa galvas rajonā, kas nav nekāds priecīgais apstāklis, bet kā nebūt nakts tapa nomocīta.

Pēc dušas jau sāk šķist, ka tomēr dzīvošu. Savācu visas drēbes, kas ir bijušas kontaktā ar blakšu mājvietu un ielieku uz krietniem grādiem mazgāties. Kamēr process notiek, kaut ko apēdu un kaut ko uzrakstu. Mēģinu vienoties ar hosteli, lai mani pārceļ uz citu telpu, bet tas ir tik pilns, ka vienīgā iespēja ir tās pašas istabiņas gulta pretējā pusē. Nu vismaz.

Ap 12 dienā beidzot esmu gatava pilsētas iekarošanai. Jāatzīmē, ka šeit ir nežēlīgi karsts. Termometrā neesmu ieskatījusies, bet sajūtas vēsta kaut ko ap +30 grādiem. Ūdens, ko šeit, starp citu, var dzert no krāna, pazūd neticamos apjomos un vienkārši izgaist sviedros.

Tā nu lēnā garā uz dullo klīstu pa pilsētu – izbaudu laisko dzīvi parkos, fotografēju vecas un lielas mājas, kuru te netrūkst, apmeklēju arī vienu no mākslas muzejiem, uzķeroties uz solījumu, ka iekšā dzīvojot arī modernā māksla. Izrādās gan, ka mana izpratne par moderno mākslu diezgan būtiski atšķiras no viņējās, bet drusku jau var pavērties arī vecās bildēs, kā arī modernajā mākslā, kas nozīmē salīdzinoši nesen tapušus gleznojumus.

Atsevišķi jāizceļ šejienes daudzās baznīcas. Kā reģionā pieņemts, tās no iekšpuses ir apzīmētas ar reliģiskas dabas komiksiem (neatceros, kurš bija autors šai domai, kāds no maniem kādreizējiem ceļabiedriem). Bet, ja nopietni, ir diezgan glīti, kas kopā ar degošu vaska smaržu rada zināmu noskaņu. Ļaudis, kas ienāk baznīcā, pēc kārtas apstaigā svētbildes, pieskaras tām un, kas trakākais, bučo ar. Uzreiz nāk prātā Darela ģimenes piedzīvojumi, kad Margo skūpstīja svētajam Spiro kājas, pēc tam saslimstot ar nelabu infekciju, par ko saņēma arī vietējā daktera skarbu nosodījumu.

Vakara pusē aizstaigāju arī līdz milzīgajam parlamenta klucim, bet tā kā lielas ēkas neietilpst manā vājību sarakstā, tad pēc pusotras plaknes noiešanas, metu mieru un apsēžos parkā kaut ko uzēst. Pagaidām vēl nav iznācis ieturēties viņu krogos, iztieku ar veikalā izvēlētiem gardumiem, bet gan jau tas tiks labots.

Kad nonāku hostelī, mūsu istabiņa ir gandrīz tukša, tikai viena amerikāņu meitene dzīvojas. Drusku atvelku elpu, tad abas izejam ielās. Elīna ir interesanta sarunu biedrene un pāris stundas pazūd kā nebijušas.

_dsf7158
Kad atgriežamies hostelī, terasē atrodam citus paziņas un piesēžam aprunāties. Drīz vien sarunas ievirzās politikas virzienā un viens no amerikāņiem, iepriekš sariktējis raksturīgo frizūru ar alus palīdzību, notur īsu Trampa uzrunu. Visi pārsmējušies līki. Kad pienāk laiks naktsmieram, dodos uz jauno gultas vietu ar bažām un cerībām. Pēdējās izzūd ātri. Draudzenes mani jau gaida.. Kad ierodas viens no istabas biedriem un vēl ieslēdz krākšanas režīmu, sāk rasties sajūta, ka šī būs otrā negulētā nakts.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s