Bukarestē mani sagaida kas neparasts

– “Vai tu vienmēr esi ietiepīga?”, viņš man jautā.
– “Koa?”, nodomāju pie sevis un pajautāju, kas sarunu biedram liek tā domāt.
Tā varot spriest pēc veida, kādā es komunicējot.
– “Un fakts, ka noraidīji piedāvājumu aiziet pretī uz metro staciju un palīdzēt atnest bagāžu, to pierāda”, seko skaidrojums.
– “Bet man ir tikai maza, dažus kg smaga mugursoma, kuras dēļ negribu nevienu traucēt. Bet, ja ērtāk ir satikties metro stacijā, mierīgi”, atbildu.
– “Vispār tā nav laba zīme, man ir sajūta, ka mēs nesapratīsimies. Un pašlaik esmu tik aizņemts”, seko secinājums.
Jāteic, ka man jau arī kādu brīdi galvā dzīvoja visai pamatotas aizdomas par ne pārāk gludu saprašanos ar jauno rumāni, tāpēc saku potenciālajam Bukarestes namatēvam, lai nesatraucas – palikšu hostelī un viņu ar savu personu neapgrūtināšu.
– “Nu redzi, redzi – es taču teicu, kāda tu esi”, seko atziņa.
– “Labi, esmu. Paldies par visu līdz šim, lai veicas, uzredzēšanos”, man ir tiešām apnikusi teju stundu garā diskusija ne par ko.
– “Man ir tik liela pieredze, visiem cilvēkiem es patīku, vēl neviens nav sūdzējies. Tu esi citādāka”, teksts nerimstas.
– “Labi, esmu dajebkāda. Paldies vēlreiz, lai veicas”.

Vienkārši aizveru Facebook un dodos darīt, kas darāms. Kad atkal to atveru, priekšā ir vēl 12 ziņas par to, cik neciešama persona es esot. Laikam jau labi, ka lietas risinās tieši šādi, jo labāk es pavadu vienu netīkamu stundu interneta komunikācijā, nekā divas dienas Bukarestē. Nebeidz pārsteigt cilvēku dažādība un pasaules uztveres veidi, bet manā vecumā dažbrīd galīgi negribas ne kādu mācīt, ne strīdēties, ne pierādīt. Laiku žēl, arī nervus nedaudz.

Tā nu esmu dienu pirms izbraukšanas palikusi bez naktsmītnes Rumānijas galvaspilsētā. Nav arī iedvesmas vēl ko meklēt kaučsērfingā, tāpēc aši norezervēju hosteli un lieta darīta.

Vispār šoreiz ir tāda jocīga pirms aizbraukšanas sajūta – ne īsti gribas, ne īsti negribas doties. Varbūt pie vainas fakts, ka šoreiz brauciens būs salīdzinoši īss un tāpēc šķiet, ka neko daudz nepaspēšu redzēt. Varbūt teju gads mājās savilcis ciešāk komforta zonu.

Līdz Rīgai nonāku draudzenes Ināras mašīnā, kurai arī godīgi atzīstu – šoreiz dodos ceļā bez īpaša entuziasma, bet var jau būt, ka šis kādā brīdī parādīsies. Vairāk ir tādas kā šķiršanās skumjas, biju pat aizbraukusi līdz jūrai atvadīties. Bet es taču šoreiz braucu uz sasodītām 10 dienām, kādas tur atvadas. Nošķaudīties nepaspēšu, kad jau būšu atpakaļ! Bet vienalga “nostaldžī” pieķērusies.

Rīgas lidostā esmu gana savlaicīgi, ieknābāju brokastis un dodos cauri drošības teātrim. Ināra teica, ka viņai tieši pēc drošības pārbaudes iziešanas iestājas tā patīkamā sajūta, ka iespējamās problēmas ir galā, un ceļojums var sākties. Es viņai atbildēju, ka man tā sajūta atnāk tikai tad, kad lidmašīnas riteņi atraujas no skrejceļa – līdz tam vēl var viskautkas gadīties (un ir gadījies). Šoreiz paceļamies bez starpgadījumiem, nolaižoties gan lidmašīna ar pamatīgu būkšķi ietriecas skrejceļā, bet drīz vien jau atskan priecīgās Ryanair taurītes, kas liecina – viss kārtībā un esam laikā. Berlīnē ir tieši tik daudz laika, lai ieelpotu Vācijas gaisu un apēstu pusdienās Vācijas desu. Vēl mazliet gaidīšanas svētki un tad jau klāt ir lidojums uz Bukaresti.

Bukarestes lidosta kaut kādā mērā atgādina Rīgu – ne pārāk liela, orientēties ir diezgan viegli. Autobuss numur 783, kas brauc uz pilsētas centru, jau gaida. Biļete maksā 8 lejas (aptuveni 2 eiro) un brauciens ilgst nepilnu stundu. Iesākumā iespaids par Rumāniju ir tāds, ka valsts ir attīstītāka, nekā man šķita – labs ceļa segums, glītas ēkas. Tomēr drīz vien pamanu “nodevējus” – elektrības vadus. Pinekļi nav tik krāšņi kā Āzijā, bet tāpat ir diezgan iespaidīgi.

Pārkāpju pāri iedzimtajai kautrībai, kas piemīt katram kārtīgam latvietim, un uzsāku sarunu ar pretim sēdošo jaunieti. Viņš izrādās interesants sarunu biedrs un nožēloju, ka tik ilgi saņēmos. Gala pieturā ceļabiedrs man norāda virzienu, kurā meklēt hosteli, un novēl patīkamu ciemošanos Rumānijā.

Līdz hostelim ir pārsimts metru, drīz vien esmu klāt – seko reģistrēšanās standartprocedūras un “esmu pie vietas”. Nolieku mantas un, lai arī pulkstenis ir pēc desmitiem vakarā, nevaru atturēties no īsas pastaigas pa pilsētu.
Bukareste naktī ir vibrējoša, īpaši vecpilsēta, kur uz katra stūra atrodas kāds krodziņš, bāriņš, klubiņš. Vidējais rumāņu meiteņu raksturojums šajā vietā un laikā – diezgan jaunas, ar ļoti biezu kosmētikas slāni un pārpucējušās. Tāds riktīgs šik un bļesk. Es savā t-kreklā un ceļojumu biksēs blakus izskatos pēc, hmm.. ceļotāja. Veikali ir vaļā visu nakti, arī grādīgajiem nav nekādu tirdzniecības ierobežojumu. Nopērku veikalā vienu alu un apsēžos skvēriņā to lēnītēm iztukšot, vērojot pilsētu un ļaudis. Brīdī, kad parādās policistu bariņš, gribas instinktīvi slēpt alu. Tomēr šie neliekas ne zinis un iebrien savā darbā, izrādās esmu izvēlējusies drošāko vietu pilsētā, kur iedzert alu – tieši iepretim policijas iecirknim.

Ap pusnakti ierodos hostelī un apskatos, kas notiek šejienes āra terasē. Tajā spāņu pārītis un reģistrācijas meitene vakarē, nolemju šiem uz īsu brīdi pievienoties. Tad ierodas vēl divi ASV pilsoņi, īsais brīdis nemanot ievelkas. Mūs visus vieno dažāda līmeņa spāņu valodas zināšanas, tāpēc sarunas plūstoši maina skanējumu no angļu uz spāņu mēli un atpakaļ. Tomēr pienāk brīdis, kad mani spēki ir galā un, novēlējusi visiem labu nakti un arī pati uz tādu cerot, eju uz savu istabiņu. Uztraušos augšā un mēģinu aizmigt. A nesanāk. Iesākumā domāju, ka pie vainas pilsētas trokšņi un mans slinkums meklēt ausu aizbāžņus, tad saprotu, ka nevaru pagulēt, jo visu laiku kasos. Johaidī, nu neesmu nekāda jūtīgā būtne, kas notiek? Drīz saprotu, ka šito ilgāk nevaru izturēt, rāpjos lejā un aizeju līdz vannasistabai. Aplūkojusi sevi gaismā, saprotu, ka manu ierašanos ir novērtējušas blaktis!

Eju atpakaļ uz terasi un pasaucu malā recepcijas meiteni. “Tas nav iespējams, tas nav iespējams”, viņa atkārto un mēs aizejam līdz istabiņai. Inspicējot matraci ar mobilā tālruņa gaismiņu, meitene pārliecinās, ka ir gan iespējams. Hostelis ir pilns, tāpēc vienīgā iespēja ir gulēt atpūtas telpā uz dīvāna. Tieku pie citas gultasveļas un pirms iemigšanas nosmaidu, ka tomēr Bukarestē iznācis sava veida kaučsērfings.

(p.s. virsraksts veltīts portālu ziņu nosaukumu tendencei)

2 responses to “Bukarestē mani sagaida kas neparasts

  1. Lai jauks ceļojums un lai tādi nepatīkamie sīkumi neatstāj iespaidu uz to. Vismaz man riktīgi prieks atkal virtuāli paceļot Tavā mugursomā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s