Novākt nedrīkst saglabāt

Gribam to vai nē – Padomju Savienība ir daļa no mūsu atmiņām un vēstures. Gribam to vai nē – cilvēkus, jo īpaši tos, kas paši nav bijuši saskarē ar šo veidojumu, ļoti interesē, kā toreiz bija. Stāsti par stāvēšanu rindās, kaklautiem un propagandu parasti tiek uztverti ar ļoti lielu interesi, no pieredzes saku. Man šķiet, esam diezgan labi tikuši galā ar būtiskāko, izveidojot muzejus un atceres vietas par šī laika baisajām pusēm, bet padomju ikdienas dzīves un režīma mantojuma saglabāšanas un atspoguļošanas jomā vēl daudz neizmantotu iespēju.

Viena no tām – padomju laikos lietoto lietu muzeji un izstādes. Viena tāda bija izveidota Valkā, kad tur Muzeju nakts ietvaros viesojāmies. Vietējiem dikti gāja pie dūšas: “Skat, skat, mums arī tāds mājās bija”, “Vai, atceries, mēs tiešām kādreiz veļu mazgājām tajā bundulī”- šādus un līdzīgus izsaucienus varēja dzirdēt pie katra plaukta. Un ārzemnieki varētu atspērušies minēt lietu funkcijas, tāpat kā šobrīd mēs paši (pieņemu, ka vairākums) ar grūtībām varam iztēloties, kā tieši darbojās vērpjamais ratiņš. Un, iedomājieties, cik vienkārši tādu būtu izveidot – daudzas saimniecības priecātos tikt vaļā no hlamiem, kuri joprojām mētājas pa pažobelēm. Lielās talkas vai citā dienā pašvaldība varētu aicināt iedzīvotājus sanest lietas, piešķirt tām kādu dzīves telpu (iespējams, arī no tās pašas sērijas) un aidā – apskates vieta gatava.

Bet šoreiz ieraksta tapšanas rosinātājs bija kas cits. Mums ar draugiem ir tradīcija, mēs katru augustu.. dodamies nelielā izbraucienā pa tuvējām ārzemēm. Tā nu tikko sabijām Lietuvā. Cita starpā aplūkojām arī divas Padomju mantojuma vietas.

Viena no tām – ļeņinekļu parks netālu no Druskininkiem (Grūto parkas). Tur vienkopus savāktas Ļeņina un citu tolaik populāru ļaužu statujas – tagad sēž Dzeržinskis zem nokareniem egles zariem, blakus meža ielociņā čalo Markss ar Engelsu. Par Ļeņinu, protams, pat nerunājot, viņš ir visur. Iekārtotas arī vairākas tematiskas ēkas – sapulču telpa, bibliotēka, kino.

Otra vieta ir Aukstā kara muzejs, kas atrodas tuvāk mūsu robežām Žemaitijas nacionālajā parkā. Muzejs izveidots bijušā pazemes raķešu bāzē un vēsta gan par konkrēto vietu, gan Auksto karu kopumā. Iespaidīgākais objekts ir milzīgs betona cilindrs, kurā var ietilpt raķete.

Nav mans mērķis aprakstīt sīkumos ne vienu ne otru objektu, aizbrauciet paši, tas ir dažu stundu attālumā. Trakākais ir tas, ka arī mums ir šādi objekti, bet tie nevis tiek padarīti pieejami publikai, bet gan iznīcināti. Labi, Līgatnes bunkurs, Karaosta un vēl pāris vietas ir izņēmumi. Bet kopumā aina nav jauka.

Piemēram, netālu no Elejas atrodas Lietuvā redzētās raķešu bāzes analogs – tas vēl joprojām eksistē. Neesmu tur bijusi, bet draugi, kas apskatījuši vietu, teica, ka skati esot iespaidīgi. Vietējais entuziasts zinot stāstīt visu sīki un smalki par Tīsu bāzi, viņš arī cīnoties par tās saglabāšanu, bet nesekmīgi. Vieta esot jāsakārto, lai varētu smuki un droši sēņot. Jā, protams, nav labi, ja var aiz neuzmanības iegāzties kādā šahtā vai trubā, bet tad vietu var pagaidām norobežot un iekonservēt, kamēr rod līdzekļus tās sakārtošanai un pārveidei, nevis – ka tik ātrāk nojaukt. Lamaķ ņe stroiķ. Bet, pārstāstot dzirdēto – pēc mēneša tā jau būšot “kaput”.

Un visas bijušās armijas vietas, kuras redzētas pamatā pateicoties slēpņošanai – tā ir milzīga, neapzināta pasaule, kuru gudri izmantojot – gan pašu nepieradinātajiem projektiem, gan ārvalstnieku piesaistei – varam būt ieguvēji ilgtermiņā.