“Jūs būsiet pirmais braucējs ar šo auto, mēs tikai vakar tai nomainījām numurus. Mašīna ir ļoti ekonomiska, mēs jums piešķīrām vienu klasi labāku mašīnu, nekā jūs bijāt rezervējusi”, ar turpmāko dienu ceļabiedreni, baltu Dacia markas auto, kuru nokristu par Dacīti, iepazīstina Sixt nomas darbinieks. Caur Kayak sistēmu man izdevās atrast auto īri Rumānijā ap 10 USD dienā, bet uz šādu princesi pat nebiju cerējusi. Pēc mirkļa pārdomām, šķiros no tikpat lielas summas par pamata apdrošināšanu – drošs paliek nedrošs.
Pa Bukaresti braucot, sajūta nav omulīga, bet, kolīdz tiekam ārā no pilsētas, esmu jau ar Dacīti pilnībā sadraudzējusies. Spāņi man stāstīja, ka rumāņi braucot mierīgi un lēnām, man gan tā nešķiet. Uz maģistrāles, kur atļautais braukšanas ātrums ir 130 km/h, daudzi panesas garām ar vēl lielākiem cipariem spidometrā. Un, ja sanāk drusku aizdomāties un nesākt manevru zibenīgi, skaņas signāls nav ilgi jāgaida.
Brauciens pa maģistrāli arī nav nekāds prieka pilnais, bet, kolīdz ceļš nogriežas sāņus, sākas pasaka – mazi ciematiņi ar kārniņu jumtiem, zirgu pajūgiem un siena gubām kā olām, kurus milzu zaķi sadējuši visās ceļmalās.
Šodien gribu izbraukt slaveno Transfogarska ceļu, kas ved pāri kalnu pārejai divu kilometru augstumā. Tā kā esmu izkasījusies no Bukarestes diezgan vēlu, īpaši pa ceļam nekavējos. Tomēr dažiem objektiem pabraukt garām būtu grēks, kā, piemēram, šai baznīciņai – īsts šedevrs!
Nolemju laika taupīšanas nolūkos atkal neēst kārtīgas pusdienas – sapērkos kādas pilsētiņas tirgū valriekstus, vīnogas un arbūzu – izsalkuma jautājums atrisināts! Vīnogas ir neticami garšīgas, tādas caurspīdīgas, ar pavisam plānu miziņu.
Drīz vien ceļš sāk rāpties kalnā un es cenšos izņemt līkumus gana ātri, bet gana droši. Aiz viena no daudzajiem līkločiem metu pa bremzēm – esmu attapusies milzīga aitu bara vidū. Savējās!
Pēc šī jaukā piedzīvojuma diena šķiet pavisam priecīga, tik labi būt ārā no pilsētas un piedzīvot šādas satikšanās. Un kalnu skatus, kas seko. Vienā no apstāšanās vietām pauzi paņēmis arī kāds motociklists, paskatos uz numuru un saku “labas vakaras”, mirkli patērzējam ar braļuku.
Kad esmu tikusi līdz kalnu pārejai, prāts top mierīgāks – paspēšu tikt lejā no kalniem pa gaismu un arī pieklājīgā laikā ierasties Sibiu pilsētā. Tajā man bija iesāktas sarunas par nakšņošanas iespēju, bet līdz galam vienojušies nebijām. Tagad aizsūtu potenciālajam namatēvam ziņu, ka šovakar būšu pilsētā. Drīz vien atnāk atbilde – nav problēmu, priekšā jau esot divas vācu meitenes, lai es droši pievienojos.
Jā, gandrīz aizmirsu uzdziedāt slavas dziesmu Waze un internetam. Par aptuveni 10 euro esmu tikusi pie 10 gb interneta, attiecīgi varu navigēt riņķī bez bēdu. Arī naktsmītnes atrašana, kas bez navigācijas būtu diezgan interesants pasākums, tagad ir pavisam vienkārša un drīz vien esmu atbraukusi pie nelielas privātmājas Sibiu nomalē.
Vācu meitenes ir pagatavojušas vakariņās makaronus ar tunci, pēc ilgāka laika tieku pie kārtīga ēdiena. No savas puses pievienoju desertam arbūzu un esam varen smalki ieturējušies. Un šonakt beidzot varēs kārtīgi izgulēties, šito laimi!