Ogas, ķērpji un izdzīvošana dabā

Kad atveru acis, pēc pozas redzu, ka Rafaēls lasa. Ja viņš ir pamodies pirms manis, diez ko agrs nav. Pieceļoties vertikāli, konstatēju, ka nometnē esam palikuši pēdējie (kā parasti), tas nozīmē, ka ir diezgan vēls. Tā ir viena no mūsu ceļošanas privilēģijām, ar retiem izņēmumiem, mēs no rītiem guļam tik ilgi, cik gribam, ļaujot ķermenim kārtīgi atpūsties. Sākumā man bija neliels iekšējs stress par šo faktu – ai, ai, ai, kā tad tā, kaut ko palaidīsim garām, agri ceļoties diena garāka utt., bet tad es atslābu un atzinu faktu – man patiešām ļoti patīk no rītiem kārtīgi izgulēties, nevis spaidīt “snoozu”.

Mans pareģojums par ļaužu vēlmi šai vietā brokastot nav piepildījies, varbūt arī viņi vienkārši nav vēlējušies mūs traucēt – ceļotāji šeit ir tik saprotoši un izpalīdzīgi. Man šorīt ir kulinārā iedvesma un beidzot izdaru to, ko vēlējos kopš mūsu ceļojuma sākuma – uzcepu pankūkas. Padzeram kafiju, paēdam lēnas brokastis, izrevidējam ledusskapi, piepumpējam vienu riepu, kas lēni zaudē spiedienu, un ap 12 uzsākam ceļu.

Šodien saule staigā pa zemes virsu un kutina pekas dzeltenām apses lapām, debesīs peldas balti mākoņi, ceļmalas zilu ezeru nosētas. Mēs aurojam „Born to be wild” un esam dikti labā noskaņojumā. Šādā laikā galīgi negribas steigties uz pilsētu, paliksim netālajā Tumbstone kempingā, no kurienes turpceļā mūs aizdzina lietus.

Pa ceļam piestājam pie upju satekas, šo vietu mums ieteica kā zivīm bagātu. Rafaēls izmēģina laimi spiningošanā, es kaifoju pa smaržīgo tundru, lasot brūklenes, dzērvenes un vistenes. Šeit var redzēt kilometriem tālu uz visām pusēm, nav jābaidās, ka no blakus krūma izlīdīs ogu lasīšanas konkurents – lācis. Rafaēla pacietība gan beidzas ātrāk nekā manējā, pēc trīsreizējas vizuļa ieāķēšanas akmeņos viņš padodas un lasa grāmatu, kamēr esmu apmierinājusi savu ogu kāri.

Šoreiz esam ieradušies kempingā laikus un tiekam pie brīnumainas vietas upes krastā. Rafaēls nolemj darīt neko (tas ir –lasīt), es izmetu lociņu pa apkaimes pastaigu taku un papildinu ogu krājumus. Visskaistākās brūklenes aug pašā takas malā, cilvēki šeit tās nelasa, tikai priecājas par ogām. Nekas, pēc manas vizītes priecāsies par mētrām.

Sadalām pienākumus pusdienu gatavošanā – es atbildu par kartupeļiem un salātiem, Rafaēls par mērci. Šoreiz pārmaiņas pēc kartupeļus uzcepu, bet mērcē piedalās sīpoli, bekons un krējums. Beigās rezultāts tiek apvienots un mūsu priekšā ir neticami trekna un garšīga maltīte. „Mani itāļu senči būtu lepni”, Rafaēls piebilst, nogaršojot pirmo karoti. Pieēdamies tā, ka es atlieku trauku mazgāšanu upē uz vēlāku laiku, kad būšu spējīga pieliekties.

Tā kā esmu pēdējās dienas čakli rakstījusi, varu atļauties palasīt. Aizņemos Rafaēla izdzīvošanas dabā grāmatu un drīz jau esmu sajūsmā. Izlasu nodaļas par izdzīvošanas komplektiem un veidiem kā raidīt signālus glābējiem. Daudz kas ir zināms, bet mani pārsteidz it kā elementāras lietas, kas vienkārši nebija ienākušas prātā. Piemēram, „zip lock” maisiņš, kas parasti ir līdzi, lai nesaslapinātu sērkociņus vai elektroniku, var tikt izmantots arī ūdens pārnēsāšanai vai tajā var ielikt sniegu un izkausēt, ievietojot to starp jaku un ķermeni, lai ziemā iegūtu ūdeni. Ja krīzes situācijas atgadās mašīnā, kur līdzi ir tualetes papīrs, to var izmantot sabāžot jakā kā papildus siltinājumu. Un tā joprojām.

Kā klasiskas izdzīvošanas kļūdas autors (Les Stroud) min pārlieku paļaušanos uz gidu, kā arī nevienmērīgu izdzīvošanai nepieciešamo lietu sadalījumu, ja pāri ceļo kopā. Parasti viss ir pie viena cilvēka, ja otram gadās palikt vienatnē, tad var klāties visai švaki. Morāle īsumā – izdzīvošanas situācijas katram jāatbild primāri pašam par sevi. Autors uzskata, ka ar izdzīvošanas komplektā esošajām lietām primāri ir jāvar izdarīt sekojošais:

1. Iegūt uguni
2. Uzvārīt ūdeni
3. Radīt patvērumu
4. Medīt un makšķerēt
5. Sašķelt malku

Būtisku lomu izdzīvošanas situācijās spēlē ne tikai pieejamo materiālo lietu klāsts, bet arī attieksme pret notiekošo. „Izdzīvošanā, līdzīgi kā dzīvē, jūsu attieksme ietekmēs rezultātu. Ja jūs izliksieties par upuri, jūs tāds būsiet. Ja iztēlosieties sevi kā varoni, jūs tāds būsiet.”

Pulkstenis tuvojas septiņiem, tāpēc mēs liekam grāmatu gudrības pie malas un dodamies uz kempinga centru, kur ir satikšanās vieta ekskursijas sākumam. Mēs esam neliela interesentu grupa un gide priecājas, varēšot labāk atbildēt uz visiem jautājumiem. Iesākumā ar mašīnām uzbraucam kalnā, no kura sākas viena no pārgājienu takām.

Tālāk kāpjam kājām un mūsu gide ik pa laikam pietur pie kāda auga vai akmens, lai paskaidrotu, kas tas par „zvēru”. Šī kundze ir tik tiešām zinoša un mēs nekautrējamies izmanot situāciju un noskaidrojam visu, kas mūsu prātus nomācis. Es beidzot tieku skaidrībā par dažiem ogu nosaukumiem angliski, kā arī kārtējo reizi uzdodu savus sēņu jautājumus. Bērzlapes gide iesaka ēst nelielā apjomā, bet alksnenēm viss esot atkarīgs no veida – dažas esot ēdamas, dažas nē. Tomēr viņa ar vieglu smīniņu acīs piebilst, ka pamatā ar sēņu saindēšanos slimnīcā nonākot eiropieši, īpaši itāļi, kas Kanādā mēģina ēst tās pašas sēnes, kuras pazīst mājās. Jums vajadzēja redzēt, kādu skatu man veltīja Rafaēls. Šķiet, ka turpmāk es varēšu ēst savas sēņu mērces viena pati.

Toties, ieguvis gides apstiprinājumu, ka visas šī reģiona ogas ir ēdamas, Rafaēls visu pārgājiena laiku līkumo pa takas malām, lielām saujām sukājot iekšā vistenes un brūklenes. Man vistenes vienmēr ir ļoti garšojušas, tomēr Latvijā mums nav izteikta šo ogu ēšanas kultūra. Izmantojot situāciju, izprašņāju gidi par visteņu izmatošanu „saimniecībā” – viņa saka, ka zapte sanākot diezgan laba, tomēr pati dod priekšroku sulai, tikai sēklas jāizfiltrē.

Garāka apstāšanās mums ir ķērpju nosētā laukumā, to tundrā netrūkst. Ķērpji ir ļoti būtiska karibu barība. Arī vietējie mednieki bada laikā esot tos ēduši, jo tie mazina apetīti. To izdzirdējusi, aši aizbāžu vienu aiz vaiga un iedunkāju Rafaēlu, ka arī viņam nekaitētu apetītes mazināšanas kūre pēc tādām pusdienām, kādas ieturējām šodien. Diez ko garšīgi tie ķērpji gan nav. Gide stāsta, ka vietējie iedzīvotāji šo veselīgo „našķu” apēšanai izmanto visai neordināru paņēmienu. Kad tiek nomedīts karibu, viņi uzšķērž tā kuņģi un no tā ēd ar kuņģa sulu apstrādātos ķērpjus. Labu apetīti! Gide arī demonstrē dažādus ķērpju veidus – rāda, kuros vairāk dominē aļģe, kuros sēne – parasti viens no tiem ņemot virsroku šajās „attiecībās”. Viens no ķērpjiem, ko vietējie izmanto vēža terapijā, šobrīd tiekot zinātniski pētīts, lai pierādītu tā efektivitāti.

Paralēli interesantajiem stāstiem, veramies apkārt un nevaram vien beigt priecāties par šejienes kalniem saulrieta noskaņā. Atceļā komplektā ar sauli atnāk pavisam viegls lietutiņš, bet šoreiz tas netraucē, vien atsvaidzina krāsas. Esmu ļoti apmierināta ar šo ekskursiju, tik vērtīga pastaiga sen nav bijusi. „Hei, we learned something new today”, arī Rafaēls priecājas.

14. augusts, 37. Aļaskas road-trip diena, 285. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 133 km, kopumā 10143 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants
Naktsmītnes 12 CAN
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 12 CAN
Road-trip kopējie tēriņi 5436 CAN

One response to “Ogas, ķērpji un izdzīvošana dabā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s