Makenzi delta

Vakar vakarā biju iecerējusi piecelties drusku agrāk, bet no rīta miegs bija pārāks par maniem nodomiem. Piecēlāmies kā parasti, ap desmitiem. Vakar, par spīti ērtajiem apstākļiem, nevarēju aizmigt. Līdz vieniem ik pa laikam ziņkārīgi pavēru aizkarus, lai pārliecinātos, ka ārā nav tapis ne par drusku tumšāks. Arī Rafaēls atzīst, ka ap diviem piecēlies sevis pēc un situācija bijusi tieši tāda pati. Esam šobrīd mūžīgās gaismas zemē. Nez vai es ilgotos te pabūt tajās 30 dienās, kad te valda mūžīgā tumsa. Mēs vispār spriežam par to, kādai motivācijai jābūt dzīvot vietā, kur gandrīz 10 ir aukstuma mēneši, viens odu mēnesis un tad pa gadu salasās viens mēnesis, kad ir laiks, ko mēs dēvētu par tikai nedaudz draņķīgu.

Prombraucot vēl izmetam loku caur “beautiful Inuvik”, tad piestājam netālā Jack kempinga skatu tornī, lai palūkotos kaut uz Makenzi upes deltas, kas ir desmitā lielākā pasaulē, maliņu. Daudz iespaidīgāks skats paveras dažus desmitus kilometrus tālāk. Pārgājienu takas izbūve vēl ir procesā, bet mēs tāpat uzkāpjam kalnā, lai paskatītos apkārt. O, jā. No šejienes deltas skaistums kā uz deltas. Rafaēls sajūsmināti izbauda skatu, es daru to pašu fotografējot. Rafēls arī cenšas atkauties no odu mākoņa, veltīdams viņiem dažu cenzūras cienīgu vārdu. Kad atceļā mirkli papļāpājam ar strādniekiem, viņi atzīst, ka darbs esot tīri jauks, īpaši tādās vējainās dienās kā šī, kad odu tikpat kā neesot. Mēs ar Rafaēlu saskatāmies – tātad šodienas odi neskaitās.

Pirmo prāmi atceļā mums nākas gaidīt minūtes divdesmit, bet otrais, kas jau ir attauvojies, ieraudzījis mūs parādāmies pie horizonta, pietauvojas atpakaļ un pagaida – laipni bez gala. Pirmajā apdzīvotajā vietā Rafaēls skatās uz benzīna līmeni, paziņo, ka mums zupas netrūkst, bet pabraucis garām iebraucamajam ceļam, tomēr nobremzē un griež riņķī. “Vai tev parādījās Markuss?”, zobojos. Rafaēls pasmaida un pamāj ar galvu. “Uzpildieties katrā vietā, kur ir pieejama degvielas uzpildes stacija un pati degviela”, teica Markuss, “jo ļoti iespējams, ka nākamajā vietā, kurā bijāt plānojuši uzpildīties, nebūs bijis pievedums un tad jūs iesprūdīsiet tur uz kādu laiku”.

Ceļš ir garš, un kā nebūt to īsinot, izklāstu Rafaēlam divus jaunus projektus, kas piedzimuši manā galvā, kurus varētu īstenot atgriežoties Latvijā, viņš atzīst tos par labiem esam. Kad sāku galvā cilāt šādas domas, gribas jau rīt lidot mājās un atrotīt piedurknes. Šodien ir arī daudz lielāks prieks vērties apkārt – šurpbraucot miglā palikām daudz ko neredzējuši. Ar dzīvo radību gan mēs netiekam lutināti, šodien esam redzējuši vien zaķi un pāris vāveres. Markuss rakstīja, ka sākusies karibu (man šķiet, ka šiem dzīvniekiem piestāv vārds karibu nevis Kanādas alnis) medību sezona un mums esot labas izredzes kādu ieraudzīt uz Dempstera. “Kur ir karibu, gribu redzēt karibu!”, es žēlojos.

Uzbraucis stāvā kalnā, Rafaēls strauji nobremzē un apstājas.
– “Kas ir?’”, es prasu.
– “Karibu”.

Izkāpjam no mašīnas – no ceļmalas kalna nogāzes uz mums skatās vientuļš karibu. Brīdi pavēries, viņš, lielos ragus braši izslējis, rikšo tālāk. Pa ceļu tuvojas fūre un mēs steidzam atpakaļ uz auto. “Paldies, paldies, paldies”, es murminu, rāpjoties atpakaļ auto. Manam fotoaparātam faktiski nav palielināšanas funkcija, tāpēc bildē tas izskatās šādi, bet dzīvē bija ļoti skaisti.

Tad es pārņemu stūri un mans fotografēšanas prieks ir galā. Ik pa brīdim paveras tādi skati, ka es domās novaidos. Šķiet Rafaēls to dzird un saka man: “bildē ar acīm, bildē atmiņām”. Zinu jau zinu, ka visu nevar un nevag iemūžināt, bet mana ceļošana ir ieguvusi citu jēgu, kopš dalos redzētajā un pieredzētajā ar jums.

Ir vēls un mēs esam noguruši, bet kempings kā nerādās tā nerādās. Esam nolēmuši nakšņot vietā, kur turpceļā ieturējām pusdienas, bet mūsu galvās mums jau sen būtu jābūt to sasniegušiem. Tas notiek ikurāti vienu stundu vēlāk – ieripojam naktsmītnē pusdesmitos vakarā. Mūsu bažas, ka atkal nakšņosim vieni paši ar lāčiem, ir galīgi nepamatotas – kempingā ir aizņemtas visas vietas. Bet, amats mums ir rokā – gulēsim atkal centrālajā nojumē. Jauks pāris gados kā reizi pamet to, piebilzdami, ka uguns vēl kuras un mums būšot silti. Brīdi papļāpājam ar viņiem un uzzinājuši, ka esam atbraukuši no Monreālas, šodien šķērsojot 10 000 km robežu, šie nogroza galvu un prasa: “un pēc šī attāluma vienā mašīnā jūs joprojām sarunājaties?”. Smejamies un sakām, ka mums ir “bijuši momenti”, bet kopumā nav tik traki.

Tā kā ir tik vēls ar īpašiem kulinārijas meistarstiķiem šovakar neaizraujamies – kamēr sildās zirņu zupa ar šķiņķi, es sašķērēju gurķus ar lokiem un krējumu, paēduši esam. Jāteic, man arī ir iepatiksuies viņu Labradora tēja (vaivariņi), tāpēc uzmeistaroju vienu kanniņu pirms miega. Apēdam arī pēdējos šokolādes gabaliņus, nākamajā pilsētā būs jāatjauno našķu krājumi, ar tiem mēs ļoti sekmīgi tiekam galā.

Spriežam par labāko gulēšanas vietu un es saku, ka man šķiet, ka šonakt tomēr būtu labāk gulēt uz grīdas, ja nu no rīta cilvēki gribēs šeit pagatavot brokastis, nebūs glīti, ja mēs uz galdiem gulēsim. Otrs iemesls ir šejienes logi, kas nav vis stikla, bet gan sietu klāti un katra vēja brāzma nonāk arī pāri mūsu guļošajiem ķermeņiem, zemāk mēs tomēr esam aizvējā. Izklājam uz grīdas plēvi, piepūšam matračus, noliekam pa vidu pretlāču smidzekli un lienam guļammaisos. Saku Rafaēlam, ka nedaudz jūtos kā bozmītis, “homeless”, tad pārlaboju sevi, nē kā “tentless”.

13. augusts, 36. Aļaskas road-trip diena, 284. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 539 km, kopumā 10010 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)

„Tālais” transports 28 CAN
Pilsētas transports
Proviants
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 28 CAN
Road-trip kopējie tēriņi 5424 CAN

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s