Polārie gurķi un tomāti

Iestrēbuši rīta kafiju, braucam uz Informācijas centru, gribam noskaidrot, ko šajā pasaules malā var apskatīt. Dārgās atracijas esam izstrīpojuši – vienas dienas lidojums virs Makenzi upes deltas maksā sākot no 500 CAN vienam degunam. Par līdzīgu ciparu es plānoju aizlidināties uz mājām. Šodien Inuvik notiek trīs aktiviātes – divos dienā ir pastaiga pa mežu, kurā tikšot stāstīts par vietējiem ārstniecības augiem (hip-hip-urrā), vakara pusē ir ekskursija igloo baznīcā un vietējās kopienas siltumnīcā. Nolemjam apmeklēt tās visas, bet pagaidām dodamies atpakaļ – pabrokastot un mazliet atpūsties. Man atpūta izpaužas kā rakstīšana, Rafaēlam – lasīšana.

Mirkli pirms diviem piestājam pie Informācijas centra un dodamies klausīties augu lekciju. To vada tā pati meitene, kas vakar dejoja, arī pasākuma organizatori ir tie paši. Cilvēki šeit it vai nu aktīvi (un dara visu) vai nu dzer (un nedara neko). Esam nepilnu 10 cilvēku grupa, kas grib kaut ko uzzināt. “Hey, we might learn something new today”, Rafaēls saspicē ausis. Ja pie otrā auga man neizdodas noturēt muti un es sāku papildināt meitenes stāstīto. Tad pati sevi norāju – tu esi atnākusi klausīties, nevis muldēt, muti ciet! Lielāko daļu no meitenes stāstītā zinu, bet šis tas ir jauns, piemēram, sarkanā vītola izmatošana astmas un vēža terapijā. Populārākais augs šeit ir vaivariņi, ko viņi sauc par Labrador tea. Tēja patiešām ir diezgan garda, saplūcu priekšdienām vienu sauju un iebāžu kabatā, kur jau priekšā mežrozīšu augļi, ugunspuķu ziedi un pāris pelašķi. Ceļmallapām šie paiet garām nepaskatoties. Arī mūsu nopirkatjā augu grāmatā mani izbrīna fakts, ka par daudziem klasiskiem ārstniecības augiem, piemēram, kumelīti, nav nekāda informācija par to labajām īpašībām. Uz neko īpaši necerot, pajautāju, vai šie kaut ko saprot no sēnēm, pa ceļam manīju alksnenes, gribu vēl kādam avotam pārjautāt, vai tās tiešām nevajag ēst. “Ko jūs, ko jūs”, meitene atgaiņājas no manis kā no nelabā. “Ir jābūt sēņu speciālistam, lai stāstītu par sēnēm un tās vāktu. Ar sēnēm var tik viegli nošaut greizi, nē, mēs tās neaiztiekam, jo nepazīstam”. Latvieši un pārējie mūsu reģiona cilvēki – jūs esat ļoti īpaši ar savu sēņu pazīšanas prasmi, vai jūs to apzināties? Bet kopumā bija interesanti, pēc ekskursijas vēl tiekam pacienāti ar virtuļiem, te recepte:

_DSF7498

Līdz baznīcas ekskursijai ir pāris stundas – Rafaēls atstāj mani vietējā bibliotēkā rakstīt un mocīt internetu, kamēr pats dodas salabot caurdurto riepu un pašiverēt pa šejienes suvernīru bodēm. Pēc pāris stundām priecīgi satiekamies – abi jūtamies apmierināti ar šajā laikā paveikto. Ir laiks pusdienvakariņām, dodamies uz amerikāņu pāra ieteikto vietu ieturēties. Virtuve iekārtota vecā skolas autobusā, nepieciešamības gadījumā ir iespēja sarīkot izbraukuma ēdināšanu. Uz uguns kūp nokvēpusi tējkanna, aiz tās gozējas mīļi vārdi “smiles and tea will always be free”. Tā, protams, ir Labrador tea. Pasūtām ziemeļbrieža čili un zivju tako, bet saldajā uz abiem vienu meža ogu pīrāgu ar saldējumu. Maltīte ir relatīvi lēta un ļoti, ļoti garšīga.

Baznīcas apskate gan izpaliek, jo ekskursija bez liekam paskaidrojumiem ir atcelta. Brīdi pabraukājuši pa pāris pilsētas ielām, atrodam siltumnīcu un gaidām gidu. Šī ekskursija notiek un tiekam iepazīstināti ar īpašo vietu. Siltumnīca kādreiz bijusi hokeja halle un, kad pilsēta plānoja to nojaukt, vietējās komūnas pārstāvji nāca klajā ar priekšlikumu – pārveidot to par siltumnīcu. Domāts – darīts! Pamatā projekts realizēts pateicoties brīvprātīgajam darbaspēkam – tagad, šajā tālajā ziemeļu nostūrī vietējiem ir iespēja iekopt savu dārziņu. Aprīlī gan bieži nākoties rakties cauri milzīgai sniega čupai, lai tiktu iekšā pa durvīm un sāktu pavasara darbus.

Aptuveni 2 x 3 m zemes dobe, kādas šeit ir 140, maksā 50 CAN gadā, kā arī 8 stundas brīvprātīgā darba. Piemēram, mūsu šodienas gide, kas ikdienā stādā par medmāsiņu vietējā slimnīcā, šo eksursiju vada brīvprātīgi. Izaudzēt te varot visu, ko sirds vēlas – saulespuķes, zemenes, dilles, kabačus, burkānus, pukes, gurķus.. Vienu gadu siltumnīcā esot bijusi tāda gurķu raža, ka šie nezinājuši, ko ar tiem iesākt – pārdevuši vietējiem restorāniem un tirgojuši uz ielas. Gide stāsta, ka audzēt dārzeņus šeit uz vietas esot arī ekonomiski izdevīgāk, dārzeņu cenas veikalā esot tādas, ka pat tūristi no Austrālijas ar šausmām fotografējot cenu zīmes. Tomēr galvenā projekta jēga esot stiprināt vietējo kopienu un iemācīt šejieniešiem jaunas prasmes, jo dārzkopība, saprotamu iemeslu dēļ, viņiem ir diezgan sveša padarīšana.

12. augusts, 35. Aļaskas road-trip diena, 283. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 15 km, kopumā 9471 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)

„Tālais” transports 41 CAN
Pilsētas transports
Proviants 35 CAN
Naktsmītnes 135 CAN
Izklaide
Citi 35 CAN
Dienas tēriņi 246 CAN
Road-trip kopējie tēriņi 5396 CAN

One response to “Polārie gurķi un tomāti

  1. Hah! Pirms vairākiem gadiem man gribējās kaut ko avantūrisku un es pieteicos darbā par tās siltumnīcas koordinatoru. Pat tiku līdz darba intervijai, pēc kuras gan mans entuziasms galīgi saplaka, jo dzīve izklausījās ļoti līdzīgi kā te to apraksti. Paldies Tev par
    Inuvik aprakstu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s