„Nē, nevis Džons, bet Jānis”, smiedamies mani pārlabo Šteina kungs, kuru beidzot man ir izdevies sadzīt rokā. Viņš atzīst, ka tieši tāpat kā es, priecātos aprunāties ar kādu latviski, un uzaicina ciemos uz kafiju. Kad ieradāmies Dawson pilsētā, informācijas centrā strādājošais vīrs Eldo, uzzinājis, ka esmu no Latvijas, sacīja, ka viņa draugs arīdzan esot latvietis un runājot tekošā latviešu valodā. Nu kā gan lai es laistu garām šādu iespēju – satikt tautieti Jukonā.
Bijām cerējuši „uzskriet virsū” Jānim kādā no iepriekšējām dienām, bet, kad tas nenotika, vēlreiz vērsos pie izpalīdzīgā Eldo, kurš centās Jāni sazvanīt, bet arī bez sekmēm. Tomēr šorīt, tieši pirms došanās tālāk, man izdodas Jāni sazvanīt, viņš ir mājās, un mūsu satikšanās var notikt.
„Sveicināti, sveicināti, lūdzu nāciet iekšā”, Jānis mūs sagaida uz mājas sliekšņa. Mēs nonākam lielā darbistabā, kur top māksla un praktiskas lietas. Arī Jānis, līdzīgi kā viņa tēvs, Ilgvars Šteins, kas uz mums noraugās no melnbaltas fotogrāfijas un viņsaules, ir mākslinieks. Atradu interneta plašumos arī kādu video, bet mans superātrais internets no never vaļā: https://vimeo.com/41608522. Apskatījuši darbnīcu, dodamies pa kāpnītēm augšup, kur mūs sagaida Jāņa sieva Paula. Pēc īsas iepazīšanās sarunas, viņa ielej mums kafiju un noliek uz galda karotītes ar gravējumu „Staburags”. Tā ir piemiņa no Jāņa vecātēva, kuram piederēja restorāns Staburags. Kad komunisti viņam to atņēma, vecaistēvs aizgājis ar trieku, nav varējis pārdzīvot. Paula kopā ar Rafaēlu pazūd papļāpāt blakus telpā, lai mēs ar Jāni varam aprunāt savas latviešu lietas. Paula smejas, ka latviski saprot tikai tos Jāņa stāstus, kurus viņš mēdz atkārtot un par kuru saturu viņa ir lietas kursā.
Abi Jāņa vecāki ir latvieši. Tēvs ir no Rīgas, bet māte no Kalvenes puses. Abi pēc kara emigrējuši sākumā uz Vāciju, pēc tam pārcēlušies uz Toronto – iepazinušies svešumā un apprecējušies. Jānis un viņa brālis dzimuši šeit, Kanādā, bet pavisam nesen, pateicoties jaunajai likumdošanai, Jānis ieguvis arī Latvijas pilsonību. Daudzas latviešu ģimenes, pārceļoties dzīvot uz Kanādu, lai bērni labāk asimilētos, nav runājuši dzimtajā valodā, bet viņa ģimenē bijusi cita pieeja, tāpēc Jānis joprojām labi runā latviski. Ik pa laikam kāds vārds „izkrīt no galvas”, bet tas ir nieks.
Jānis saka, ka jūtas vairāk latvietis, nevis kanādietis. Pirkstā viņam Nameja gredzens, plauktā tautasdziesmas un nerātnās dainas. „O, tā ir mana mīļākā grāmata, lasu katru dienu”, Jānis paziņo un drošības pēc piebilst, ka pajokojis. Jānis ļoti daudz joko, pamatā pats par sevi – brīnišķīga pašironija. Mēs izstaigājam arī pārējo māju, varu apskatīt istabu, kurā atradusies tēva darbnīca. Māja ir liela un celta paša rokām. Jānis atvainojas par nelielo bardaku, jo celtniecība joprojām esot procesā. Es tikai skaļi secinu, ka viņš tiešām ir tipisks latvietis. Celtniecība sākta 80-tajos gados. Jānis zobojas par tūristiem, kas garāmejot izsakot komplimentus par to, cik viņš esot labi saglabājis vienu no Dawson vēsturiskajām ēkām. Šaubos, ka tūristiem tiek atklāta patiesība.
Jānim patīk ēverģēlības. Un viņam ir raksturs. Eldo piekodināja, lai neaizmirstu apvaicāties Jānim, kā viņš izsviests no eBay. „Ak, tas stāsts”, Jānis pasmaida, „labi, pastāstīšu”. „Kad amerikāņi sāka karu Irākā, es biju pagalam dusmīgs un izgatavoju gravīras, kas izsmēja Džordžu Bušu un citus valdības pārstāvjus. Kopā ar diezgan drastiskiem komentāriem ieliku tos eBay, lai cilvēki, kas domā līdzīgi, var tos iegādāties. EBay nebija priecīgs par šādu nostāju un izsvieda mani no turienes, bez tiesībām vēl kādreiz šajā vietnē kaut ko tirgot. Bet tad šis fakts nāca gaismā un cilvēki sāka mani publiski aizstāvēt un kritizēt eBay par cenzūru. Notikums nonāca arī mediju uzmanības lokā un tad es piedzīvoju savas „5 minūtes slavas”, Jānis smejas. Mēs, protams, varam apskatīt skandalozos mākslas darbus.
Es atdāvinu Jānim „Trīs vīrus laivā” latviski, kas pie manis nonāca Limā, esmu šo grāmatu teju no galvas iemācījusies. Pretim tieku pie daudz dāsnākām dāvanām – instrumentāla mūzikas diska, kuru Jānis izdevis kopā ar draugu – viņš spēlē ģitāru, bet draugs flautu, kā arī pie diviem pagalam glītiem un oriģināliem piezīmju blociņiem. Šobrīd Jānis strādā vietējā mākslas skolā, bet savulaik bijis šīs pilsētas mērs, nav brīnums, ka visi viņu te pazīst.
Mēs nopļāpājam stundas divas – par latviešu veco Dieviņu un Velnu, par pagātni un par nākotni. Jānis ir dažas reizes viesojies Latvijā, bet cer kādreiz atbraukt uz ilgāku laiku. Atvadoties Paula vēl piešķir Rafaēlam bērzu sīrupu, es zinu, ka viņš to meklēja jau labu laiku, bet līdz šim nebija nekur atradis. Pateicamies Jānim un sievai par viesmīlību un, izsakot cerību nākamreiz satikties Latvijā, atvadāmies un dodamies ceļā. Man, protams, smaids atkal līdz ausīm, tāds necerēts piedzīvojums! Paldies!
Neliels prāmis pārceļ mūs Jukonas upes otrā krastā un mēs pa „Pasaules jumta” šoseju dodamies Aļaskas virzienā. Robežkontroles punktu sasniedzam ap četriem pēcpusdienā. Tas ir atvērts līdz astoņiem vakarā, tas jāņem vērā. Markuss stāstīja, ka kādreiz šejienes plakāts vēstīja, ka iedzīvotāju skaits ir viens vīrs un viens suns. Tagad situācija ir radikāli mainījusies, šeit mīt jau trīs iedzīvotāji.
Braša sieva sāk mūs iztaujāt, un viss notiek kā parasti. Pajautājusi, kur mēs esam iepazinušies, un izdzirdējusi atbildi „Antarktīdā”, viņa manāmi atplaukst un tālākā saruna norit jau sirsnīgākā noskaņā. Vienīgais, no kā mums nākas šķirties, ir dzeltena un viegli savītusi paprika, kas bagāžniekā dzīvoja nedēļas trīs – to ievest ASV aizliegts. Citus produktus varam paturēt. Biju satraukusies, ka man nāksies šķirties no divas stundas lasītajām brūklenēm, dzērvenēm un vistenēm, no kurām gribu sadzejot zapti, bet tās drīkst šķērsot robežu. (Nez ko robežsardze būtu teikusi par apšu bekām?) Kopumā šī ir jautrākā robežšķērsošana, ko esam pieredzējuši, kas beidzas ar ieteikumiem, ko vajadzētu apskatīt Aļaskā un, kad pajautājam, vai drīkst nobildēt plakātu ar vietas nosaukumu, viņa pati piedāvā mūs nobildēt abus kopā.
Viena ķeza gan ir. Man gandrīz atkal sanāca „klasisks gadījums ar vīzām”. Acīgā robežsardze drošības pēc pārjautāja, vai es zinu, ka man ir iespēja viesoties ASV tikai līdz 16. septembrim, kad apritēs 90 dienas, kopš ielidoju šajā valstī. Man bija paslīdējis garām fakts, ka robežas šķērsošana ar Kanādu netiek uztverta kā ASV pamešana. Ķeza ir divu iemeslu pēc. Aļaskā mēs tik ilgi uzturēties neplānojam (bet visādi var sanākt), tomēr atceļā bijām domājuši izmest lociņu arī pa ASV ziemeļiem – apciemot Dunkanu un dažus citus mūsu amerikāņu draugus. Un, arī uz Eiropu lidot biju domājusi no Ņujorkas, jo parasti no turienes ir pieejamas lētākas biļetes. Redzēs, kā situācija attīstīsies. Varbūt būs jāšļūc atpakaļ uz Monreālu tikai pa Kanādu, varbūt man vajadzēs izveikt kādu nelielu lidojumu, lai pamestu ASV un Kanādu. Nāks laiks, nāks padoms.
Vēlas pusdienas ieturam pirmajā ASV apdzīvotajā vietā, kas gadās mūsu ceļā – Chicken. Šeit joprojām viss grozās ap zeltu un tā ieguvi, redzam arī ļaudis, kas upē skalo zeltu, tikai ar modernākām ierīcēm, progress ielauzies arī šajā nodarbē. Iestiprinājušies turpinām kratīties pa briesmīgas kvalitātes ceļu tālāk. Ik pa laikam redzam brīdinājuma zīmes, ka ceļa nomales nav stabilas, bet labākais brīdinājums ir grāvī iegāzies smagais. Laiks top aizvien draņķīgāks, visu dienu bija samācies, bet tagad sāk arī līt. Lai arī teorētiski būtu laiks atgriezties pie telts dzīves, mums ļoti negribas šajā aukstumā un slapjumā nakšņot teltī. Nolemjam joka pēc izmēģināt laimi netālajā Tok pilsētā, varbūt izdosies atrast lētu moteli. Pirmā vieta ir pilna, bet ziņkāres pēc apvaicājos par palikšanas cenu – tie esot 100 USD. Nākamā vieta var piedāvāt istabu, bet cena ir vēl trakāka – 140 USD. Saku saimniecei, ka tas ir pārāk daudz, vai tuvumā neesot kas lētāks. Viņa iesaka moteli pusjūdzi tālāk, lai pajautājot tur. Esam ceļā uz ieteikto vietu, kad pamanām nelielu namiņu ar uzrakstu „hostelis”. Īpašas cerības nelolojam, tomēr piestājam. Jā, šeit ir brīvas vairākas istabas, namamāte man parāda vienu no tām. Palikšana te būtu labu labā, bet droši vien „nebūs pa kabatai”. Tomēr šoreiz ceļotāja veiksme mūs ir atvedusi uz pareizo vietu – istaba maksā 45 USD, komplektā pieejama liela viesistaba, virtuve ar visiem elementiem. Priecīgi piekrītam un iekārtojamies. Bez mums šeit šovakar nakšņo vēl tikai kāds kanādietis, bet viņš saguris agri aiziet gulēt – mūsu rīcībā ir visa māja. Paēdam vakariņas, tad Rafaēls pievēršas filmu vērošanai, bet es, protams, rakstīšanai. Nu re, nepagāja ne 40 dienas, esam nonākuši Aļaskā!
17. augusts, 40. Aļaskas road-trip diena, 288. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 298 km, kopumā 10562 km.
Izdevumi (CAN, 2. pers)
„Tālais” transports | – |
Pilsētas transports | – |
Proviants | 25 USD |
Naktsmītnes | 45 USD |
Izklaide | – |
Citi | – |
Dienas tēriņi | 70 USD |
Road-trip kopējie tēriņi | 5755 CAN + 70 USD |
v
Oho.
“Robežas šķērsošana ar Kanādu netiek uztverta kā ASV pamešana” <- tas gan interesanti, nez kāpēc tā.
Inese
Laba meitene, ka raksti latviski 🙂
“Smouks un Belju” – mīļākais Dž.Londona stāsts joprojām man… vismaz Tev iespēja pašai savām acīm skatīt kaut daļiņu tās piedzīvojumu vietas, par kurām rakstnieks mūsu sirsniņām licis iemirdzēties un līdzpārdzīvot.
Nez vai Kanādā skaitās nacionalā tēja – kļavu tēja (kā tas tiek reklamēts kādā Rīgas cafe ” Monte Kristo”, kur kļavu tējas tika pārdotas kā Kanādas nacionālais karstais dzēriens …? Uz Kanādas karodziņa – kļavu lapa.
Anita
Zane, es jūlijā šķērsoju ASV robežu (ar auto) un man noņēma pirkstu nospiedumus, foto utt. (Lai arī man bija Esta no iepriekšējas reizes apm. gada kad lidoju viņiem tā nemaz neinteresēja) samaksāju nodevu $6 un robežsargs man iekniedēja pasē lapiņu ka 90 dienas es varu braukāt šurpu turpu un man nebūs atkal jādod pirkstu nospiedumu utt. Man domāt ka tās 90 dienas ir tikai kaut kāds “security checkpoints”, nu negribētos ticēt ka tikai tik maz dienas Latvijas pilsoņi var ASV uzturēties? Un Tu jau vispār lielākoties Kanādā biji! Lai veicas, ceru ka viss būs labi!