Aļaskas “otra puse”

Kopumā visu šodienu varētu raksturot – braucām, braucām un atbraucām. Nevarētu teikt, ka neredzējām neko. Pamatā redzējām miglu. Ceļmalas plāksnītes vēstīja, ka „šeit jābūt īpaši ainaviskam un fotogrāfijām labvēlīgam skatam”, bet arī šajās vietās redzējām vien īpaši ainavisku miglu. Vienīgais elpu aizraujošais moments bija aļņa kundze, kas lēni, platos gurnus šūpodama, pazuda ceļmalas pielijušajās eglēs. Trīs. Bilžu nav.

Vakara pusē iestūrējam kempingveidīgā hostelī, kurā atrodami ne tikai glīti koka un brezenta namiņi, bet arī tipi (vigvams) un māja kokā – kaut kas no tā, ko es aprakstīju blogā pirms aptuveni gada, kad raksturoju kompleksu, kādu, iespējams, gribu izveidot Latvijā. Satieku arī vietas izveidotāju Svenu, kurš man pastāsta, kā nonācis līdz šādiem risinājumiem.

_DSF8929

Vakars top aizvien vēsāks, tāpēc ieraudzījusi, ka kāds vīrs sāk kurināt ugunskuru, nopriecājos un eju aprunāties (un sasildīties). Bārdainais vīrs, ar mani pļāpājot, vicina nelielo cirvi tik ātri kā pavārs nazi – drīz mūsu priekšā ir sausu skalu kaudze, bet vēl pēc pāris minūtēm – brašs ugunskurs. Pateicos par siltuma avotu un saņemu pirmo vīra padomu – kad ugunskurs dedzis kādu laiku un ir pieejamas ogles, vajag tās iegrābt nelielā panniņā un palikt zem kempinga krēsla – aukstās naktīs tas esot labākais sasildīšanās veids, īpaši ejot pie sirds dāmām. (Mums tieši viena lieka panna mētājas mašīnā, kopš nopirkām normālu, draņķīgo variantu vairs neesam pielietojuši). Kādreiz esot izmantojuši pannas vietā lāpstu, bet tad šmuce bijusi pa visu apkaimi un viņa sieva neesot ar to bijusi mierā, tāpēc izdomājusi pannas versiju.

_DSF8937

Aksels (http://www.cc-outfitters.com/) ir ļoti labi saglabājies vācietis – esmu pārsteigta uzzināt, ka viņam ir 52. gadi. Pusi no tiem viņš pavadījis šeit, Aļaskā, ir precējies ar vietējo yupik sievieti. Viņš gan joprojām bieži lido uz Vāciju, kur uzstājas ar lekcijām par ziemeļu reģionu. Cilvēki maksā, lai klausītos pieredzējušā vīra stāstos, kurus mēs šovakar varam izbaudīt pie ugunskura. Es atkal jau nezinu, par ko mums tāda veiksme, bet Aksels ar mums nopļāpā stundas trīs, četras. Pārējie jau sen aizgājuši gulēt, bet mēs ar Rafaēlu joprojām sēžam pavērtām mutēm. Man jau šķita, ka par šodienu man nebūs, ko rakstīt, bet pēc Aksela stāstītā pat grūti izvēlēties, ko atstāstīt jums. Tātad.

Dēļ savas laulības ar vietējo sievieti, Aksels daudz zina par pirmās nācijas cilvēkiem un vēsturi. „Šis ir stāsts ar skumjām beigām”, viņš mūs brīdina, pirms iesāk to stāstīt. „Vai jūs zināt, kā vietējie nodeva savas zināšanas no paaudzes paaudzei? Stāstot, skaidrojot un parādot, kā lietas darāmas. Starp ļaudīm bija ļoti spēcīgas kopienas saites. Piemēram, bērni varēja pārvietoties pa visu apmetni, neviens viņus īpaši nepieskatīja un neregulēja. Viņi varēja gulēt vai ēst jebkurā vietā, ne tikai pie saviem vecākiem. Ja kāds, piemēram, gatavoja laivu un bērns nolēma skatīties un mācīties, skaitījās nepiedodami rupji viņu dzīt projām un neatbildēt uz jautājumiem. Neviens netika spiests kaut ko konkrētu mācīties, bet ja bērns izrādīja interesi, viņam viss tika pacietīgi paskaidrots un iemācīts. Tā viņi apguva sadzīvei un izdzīvošanai nepieciešamās prasmes, savas tautas kultūru un amatus. Kad ieradās baltie cilvēki, viņi šo sistēmu izjauca. Bērni tika pret vecāku gribu astoņu gadu vecumā nosūtīti ellē ratā, lai viņus „izglītotu”. Bērni tika atvesti atpakaļ vecākiem 14 gadu vecumā – bez senču zināšanām un.. viņi runāja tikai angliski. Ja skolā bērni centās sazināties savā starpā dzimtajā valodā vai pielietot prasmes, ko bija paspējuši iemācīties – noķert un uzcept zivi, salasīt ogas – viņi par to tika sisti. Tā faktiski tika iznīdētas vietējo ļaužu gadsimtiem krātās zināšanas un tradīcijas. Mana sieva arī runā tikai angliski.”

Kad vaicāju, kā viņi iepazinušies, Aksels smejas: „Makšķerējot!”. Viņš esot kādā dienā ticis pie ļoti branga loma un, pamanījis, ka garām ejošiem vietējiem cilvēkiem ir videokamera, palūdzis, lai nofilmē guvumu, citādi neviens neticēšot. Šie to labprāt izdarījuši un uzdāvinājuši Akselam ierakstu. Tā sācis sazināties un draudzēties ar vienu no meitenēm, līdz „metuši kauliņus kopā”. Aksels savulaik izmēģinājis dzīvot meža vidū, bet viņš saka, ka šāda vientuļnieka dzīve tiek pārlieku romantizēta un nekas labs tur nav. „Cik ilgi tu vari izturēt vienatnē? Bez sievietes mīlas? Bez bērnu smiekliem? Bez kāda, ar ko aprunāties, padziedāt? Nē, nē, tā nav nekāda dzīve!”.

Aksels izjūt dziļu pietāti ne tikai pret vietējiem cilvēkiem, bet arī pret šejienes dabu un dzīvniekiem, īpaši viņš šķendējas par mūsdienu attiekami pret lāčiem. „Kad mēs makšķerējām pirms divdesmit gadiem, bija pilnīgi normāli, ja piecu, desmit metru attālumā no mums uzturējās grizli. Viņi pagaidīja, kamēr mēs izķidājam noķertos lašus, tad nāca ēst ķidas. Ja makšķerējām naktī, kas tagad ir aizliegts, ejot krūmos, nokārtot dabiskās vajadzības, vajadzēja to darīt dažus metrus no lāčiem. Tagad, aptuveni pirms gadiem desmit, lāčiem tika izveidots nez kāds baismu tēls un tagad visas malas pilnas ar brīdinājumiem par dusmīgiem lāčiem. Muļķības!”.

Viņš stāsta par diviem Aļaskas lāču entuziastiem, kas daudz laika pavadījuši kopā ar lāčiem. Daudziem tikuši doti vārdi – ja lācis bijis šokolādes brūnumā, ticis pie iesaukas Šokolāde, ja viena auss bijusi savainota, tas tika saukts par Ļukausi, cits ar lielu vēderu par Resnuli, un tā tālāk. Šie lāči nākuši pagalmā, pat mājās, Aksels redzējis video, kur lācis stāv uz pakaļkājām virtuvē, ziņkārīgi lūkojas riņķī un baidās kaut ko sagāzt – īsts „zilonis trauku veikalā”. Viena lāču entuziasta Timothy Treadwell un viņa draudzenes dzīve gan ironiskā veidā gan noslēgusies tieši lāča apskāvienos. Tomēr Aksels nevaino lāci. „Tad, kad runā par šo gadījumu, nekad netiek publicēts stāsts, kāpēc šis lācis tā rīkojās. Timothy šo lāci labi pazina un savās piezīmēs norādīja, ka viņš ir bīstams. Bet kāpēc lācis bija bīstams? Šis milzīgais tēviņš savulaik tika trankvilizēts, viņam tika noņemti audu paraugi, izrauts ilknis, tetovēta mēles apakša, aiztiktas ģenitālijas. Pēc šīs zinātniskās izpētes lācis tika aiztransportēts daudzu jūdžu attālumā. Bet viņš atgriezās. Zināt kāpēc? Kad lācis piedzimst, viņš pavada kopā ar māti pirmos trīs dzīves gadus. Māte viņam iemāca visu par šo vietu – kādas ogas un saknes ēst, kādas zivis ķert un – KUR to darīt. Citā vietā lācis ir apjucis un nezina, ko iesākt, viņš nepazīt apkaimi. Tāpēc lāči, ja viņus cenšas pārcelt dzīvot citā vietā, cenšas atgriezties savā dzimtajā teritorijā. Šo lāci pēc atgriešanās piemeklēja identisks liktenis – viņš atkal tika sagūstīts, viņam atkal tika ņemti paraugi, viņš atkal tika pārvests. Un, iedomājieties, lāča tēviņš ir lepns dzīvnieks – viņš ir meža karalis. Bet tad, viņš pamostas nepazīstamā vietā, jūt nežēlīgas sāpes dēļ izrautā ilkņa, dēļ tetovējuma, dēļ ņemtajiem paraugiem. Viņš jūt cilvēka smaku uz sava ķermeņa, kāds ir aizticis viņa ģenitālijas. Viņš jūtas ļoti apkaunots, viņš ienīst cilvēkus. Protams. Un tad viņš vēlreiz atgriezās šeit un naktī uzgāja Timothy un viņa draudzenes telti. Viņš atriebās Cilvēkam.”

„Un kas notiek šodien?”, Aksels turpina, „liela daļa no medniekiem nemedī dzīvniekus dēļ pārtikas, bet gan prieka pēc, lai varētu padižoties. Viņi izgrūž milzīgu naudu, lai nonāktu situācijā, kurā viņi var nomedīt zvēru, tad viņi samaksā tikpat daudz, lai no tā izgatavotu izbāzeni, ko izstādīt savā guļamistabā. Zināt, kā viņi medī lāčus? Ņem līdzi uz mežu pussivēnu, iekar to koka zarā un iekur zem tā ugunskuru, lai sivēns lēnām, lēnām sāk piedegt un izplatīt smaku. Zināt, kas notiek? Lāči uz to smaku skrien kā traki. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir instinkts. Šeit notiek daudz meža ugunsgrēku un lācis ir gana gudrs un veikls, lai no tā izvairītos, bet kolīdz ugunsgrēks ir apdzisis, viņi atgriežas, jo mežs ir pilns ar apsvilušiem zvēriem – tā ir viegla barība. Tāpēc arī nometnē jāpiesargās cept bekonu, tas pievilina lāčus.”

Aksels nepavada Aļaskā visu laiku, viņš nevar izturēt garās un skarbās ziemas. „Jā, cilvēki, kas atbrauc uz šejieni un pavada pirmo ziemu, parasti ir sajūsmā – viņi nekad nav redzējuši tik daudz sniega, viņi visu laiku fotografē un lielās draugiem Feisbukā, ka, viņš nu, lūk, tagad dzīvo Aļaskā. Otrā ziema vairs nav tik romantiska – katru reizi, kad gribi iziet ārā, jāgatavojas kā uz izdzīvošanas raundu, tu esi pārguris no tumsas, no sniega, no aukstuma. Tagad tuvojas mana piektā ziema un man jau rādās murgi, ka es slīkstu sniegā. Parasti cilvēki aizbēg no šejienes otrās vai trešās ziemas beigās. Neatskatoties.”

„Nē, nē, vietējiem tas ir citādi, viņi ir izauguši ar šo klimatu un uztver to kā normālu”, Aksels atbild, kad prasām, kā sieva pārdzīvo ziemas. „Viņi pat ir iemanījušies šajā klimatā izaudzēt dārzeņus. Tā nav dārzkopība, tā ir māksla! Viņi sāk maijā, auklējoties ar mazajiem stādiņiem kā zīdaiņiem – katra aukstā nakts var būt tiem liktenīga. Kad ienāk rudens, šeit var redzēt tādus milzu kāpostus,” Aksels rāda arbūza lieluma bumbas.

Viņš mums vēl krietnu laiku stāsta par šejienes lašu nozvejas problēmām un ievesto Atlantijas lašu invāziju, par mācītājiem ar pedofilijas slavu, kas tiek nogrūsti uz Aļasku, lai būtu prom no visu acīm un „parūpētos” par vietējo draudzēm, kā nauda šeit apklusina skandālus. „Ai, jaunieši, parunāsim labāk par jaunāko Britnijas Spīrsas matu krāsu vai Džastina Bībera auto, citādi sāk kļūt dikti nomācoši”, viņš ironizē, tomēr atkal kļūst nopietns. „Iedomājieties, kad es joka pēc paprasu jauniešu auditorijai Vācijā, vai viņi zina šos „jaunumus”, pamatā saņemu piekrītošu atbildi, kad prasu, vai viņi zina, ka aptuveni 200 vietējo ciematu Aļaskas ziemeļos ir apdraudēti dēļ globālās sasilšanas un daudzi jau pārvietoti uz iekšzemi, viņi to nezina. Pat cilvēki Aļaskā to nezina. Es nedomāju, ka tā ir sakritība.”

18. augusts, 41. Aļaskas road-trip diena, 289. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 341 km, kopumā 10903 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)

„Tālais” transports 60 USD
Pilsētas transports
Proviants 30 USD
Naktsmītnes 70 USD
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 160 USD
Road-trip kopējie tēriņi 5755 CAN + 230 USD

One response to “Aļaskas “otra puse”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s