Dubļi un meitenes

Šodien pārmaiņas pēc varam izbaudīt mazliet dubļainu pilsētu un tai raksturīgus skatus. Markuss jau bija mums pastāstījis, ka šajā pilsētā ir dikti smukas meitenes – visjaukāk esot viņas vērot smalki apģērbušās un ar gumijas zābakiem kājās. Ārpus koka trotuāriem gluži nogrimt dubļos nevar, bet slīd gan tie kā traki.

Pilsētas nomalē gan iet vaļā varena dubļu atrakcija. Droši vien šim „sporta veidam” ir arī kāds zinātniskais nosaukums, šķiet, Mud Bug. Doma tāda – zemē izraktas aptuveni pusotru metru dziļas renes, kas pilnas dubļiem. Mērķis ar tikt tām cauri ar automašīnu pēc iespējas ātrāk. Kad tas noticis, sacīkstes notiek vēl vienu reizi to pašu mašīnu starpā, mainoties renēm – ja nu vienā dubļi tomēr ir mazāk dziļi un ķepīgi. Mašīnas, protams, nav šādas tādas, bet gan lieli, rūcoši, džipiem radniecīgi elementi, daudzi ir pašbūvēti. Viegli ģērbta meitene ar karodziņiem dod startu un mašīnas, priecīgas kā vardes, ielec dubļu pļančkā. Izdodot skaņas un dūmu signālus, šķaidot mellos dubļus uz visām pusēm, mašīnas kārpās uz priekšu. Dažām gan saviem spēkiem neizdodas tikt laukā, tad palīgā nāk brālis traktors ar milzu riteņiem un ķēdēm uz tiem.

Pēc dubļu sacīkstēm dodamies atpakaļ uz pilsētu – Rafaēls grib pagulēt diendusu, bet es apskatīt pilsētas nomalē esošo Džeka Londona muzeju, kā nekā viņš ir viens no maniem mīļākajiem bērnības rakstniekiem. Muzejs pamatā veidots no fotogrāfijām, uz kurām rakstnieks redzams dažādos dzīves brīžos un situācijās. Degunu var pabāzt arī guļbaļķu namiņā, kurā viņš mitinājies. Zinātnieki gan strīdas, vai viņš to cēlis pats, vairāk sliecoties piekrist pieņēmumam, ka Londons atradis to pamestu meža vidū un nolēmis ievākties.

Līdz vakaram vēl tālu, tāpēc pasūtījusi sarkanu hibisku tēju, kas tiek atnesta sarkanā kanniņā, piesēžu uz rakstīšanas sesiju. Tur iepazīstos ar riteņbraucēju Paulu no Ontario, kurš Demsteru pieveicis uz velosipēda. Viņam tas prasījis daudz spēka un 8 dienas. Mēs ar Rafaēlu vienmēr ar īstu apbrīnu skatījāmies uz riteņbraucējiem – jau ar mašīnu šis ceļš ir zināms izaicinājums, bet ar velo… Tāpēc pievakarē, kad Rafaēls ir augšāmcēlies, mēs atkal pamanām Paulu vienā no šejienes krodziņiem, un piesēžam iztaujāt viņu sīkāk. Piemēram, ko viņš dara, kad satiek lāci. Viņš atzīst, ka tas atgadījies tikai vienreiz, kad liels melnais lācis šķērsojis ceļu pārsimts metru attālumā. Pauls apstājies, paklaigājis, lācis šo nopētījis ar garlaikotu skatienu (Pauls ir neliela auguma un izskatās sīksts) un pazudis ceļmalas krūmājos. Zinot, ka ceļa vidus nav kempingiem bagāts, prasām, kur šis nakšņojis. Pamatā centies palikt kempingos, bet šad un tad nācies gulēt arī ceļmalā, tad parasti centies atrast kādu kompāniju, ar ko nakšņot kopā.

Šovakar beidzot izmantojam kundzīšu dotos ielūgumus un dodamies paskatīties uz dejojošām meitenēm. No ārpuses ēka izskatās pēc šķūņa, bet, kad šķērsojam slieksni, paliekam vaļā mutēm. Milzīga zāle ir cilvēku pilna, jo šovs sāksies pēc dažām minūtēm, tās malās ir spēļu automāti un citas kazino uzpariktes. Lai arī visi galdiņi ir aizņemti, mēs ierastajā nekaunībā tikmēr prasām cilvēkiem, vai brīvie krēsli ir pieejami, kamēr atrodam tādus. Kolīdz esam apsēdušies, no priekškara iznirst branga meitene spožā vakarkleitā un uzsāk dziedāt balsī, kas nāk no vareno krūšu pašiem dziļumiem. Drīz parādās arī dejotājas – četras skaistules, augumiem kā lellēm, un uzsāk šovu. Tiek dejots gan tradicionālais kankāns, gan dažādas modernākas deju versijas. Mainās dziesmas, tērpi, ritmi. Katru vakaru notiek trīs dažādi šovi – 8, 10 un 12, mēs noskatāmies pēdējos divus.

No azartspēlēm mēs neko nesaprotam, tāpēc pēc šova beigām turpinām pļāpāt ar Paulu, kurš mums ir pievienojies pēc vakariņu ieturēšanas. Biologs savos 54. gados joprojām strādā darbu, kas viņam nepatīk, un mēs cenšamies pārliecināt Paulu, ka tā nevajag darīt. Senais Adward sauklis „Dari, ko mīli. Mīli, ko dari” man joprojām šķiet bezgala aktuāls un svarīgs. Viņš piekrītoši māj ar galvu, jā, jā, džeki, jums taisnība, bet… un seko visādas atrunas. Labi, katrs pats savas laimes kalējs, bet, iespējams, mēs būsim sējuši kādu pārmaiņu sēklu kanādieša galvā. Divos mūs atkal izmet no kazino, krustcelēs atvadāmies no Paula – viņš ar prāmi dodas uz otru upes krastu, mēs pa Dawson dubļiem brienam uz savu šīs nakts mitekli.

16. augusts, 39. Aļaskas road-trip diena, 287. ceļojuma diena
Šodien pieveikti 0 km, kopumā 10264 km.

Izdevumi (CAN, 2. pers)

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 52 CAN
Naktsmītnes 69 CAN
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 121 CAN
Road-trip kopējie tēriņi 5755 CAN

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s