Dzīve uz peldošās salas Titikakas ezerā

Precīzi astoņos no rīta ir klāt tūres organizatori, kas iekrāmē mani ar mugursomu tūristu pilnā busiņā un mēs dodamies uz ostu. Tur tiekam pārkrāmēti laivā un sākam kuģot Titikakas ezera ūdeņos peldošo salu virzienā. Esmu tikusi pie blakus sēdētājas Lūcijas no Šveices, kas atrodas sešu mēnešu Dienvidamerikas apceļošanas vidū, mēs ātri atrodam kopīgu valodu. Kamēr kuģojam pa samērā vienmuļu apvidu, es mēģinu atcerēties, kā adīt zeķes papēdi, tomēr kaut kas nav īsti pareizi. Brīnums, cik ātri šādas prasmes pazūd.

Pēc pusotras stundas brauciena piestājam pie peldošās salas Uros. Uz nelielās meldru čupas mīt desmit ģimenes jeb 35 cilvēki. Kopumā Titikakas ezerā esot vairāk kā 80 apdzīvotas peldošās salas, bet precīzu skaitu esot grūti nosaukt, jo mēdzot būt gadījumi, kad uz vienas salas mītošie ļautiņi sastrīdas, kas beidzas ar salas pārzāģēšanu uz pusēm – un tā pēc šāda strīda vienas salas vietā ezerā peld divas. Atsevišķa sala esot bez mājām – uz turieni vietējie sestdienās braucot spēlēt futbolu un volejbolu. „Gribēja arī basketbolu spēlēt, bet bumba neatlec”, joko gids.

Iesākumā gids kopā ar salas prezidentu demonstrē mums salas būvniecības procesu. Salas pamatu veido 5 x 10 metrus lieli pildoši meldru sakņu gabali (piedošanu, ka saucu šos augus par meldriem, varbūt tiem ir kāds specifiskāks zinātniskāks apzīmējums), kas sasieti kopā – šīs salas būvniecībā izmantoti astoņi kluči. Tad kārtām tiek likti pāri meldru laksti, tie jāpapildina katru nedēļu. Šīs salas vecums ir 15 gadi, kopumā viena sala parasti kalpo ap 30 gadiem, tad ir jābūvē jauna. Vienas salas būvniecība varot aizņemt pat gadu. Kad sala uzbūvēta, uz tās tiek celtas mājas, šodien tradicionālos būvmateriālus papildina modernie materiāli, piemēram, plēves slānis pret lietu griestos, uz jumta redzami nelieli saules paneļi. Kad būvniecība pabeigta, sala tiek noenkurota, lai vējš to neaizpūstu krastā vai neaiznestu uz Bolīviju. Nepieciešamības gadījumā enkuru var pacelt un salu pārvietot.

Galvenā pārtika peldošo salu iemītniekiem ir zivis, Titikakas ezerā mīt septiņi zivju veidi. Ēdienkartē tiek iekļauta arī meldru zemūdens baltā daļa, kā arī tiek medīti ūdensputni. Neiztrūkstoša salas sastāvdaļa ir laivas. Ikdienā vietējie tagad izmanto motorlaivas, senās meldru laivas atvēlot tūristu vizināšanai. Salinieki saka, ka tā kā viņiem neesot parku, kur aicināt meiteni uz randiņu, tad arī šim nolūkam tiek izmantotas laivas. Arī bērni uz netālo peldošo skolu tiekot vizināti laivā, kur viņus mācīt ik dienas no Puno atpeld divi skolotāji.

Iemesls, kāpēc ļaudis sākuši piekopt šo gana dīvaino dzīvesveidu, bijusi glābšanās no iebrucējiem tivanakiem aptuveni 800 gadus pirms Kristus dzimšanas. Vēlāk jau tas pārvērties tradicionālā dzīvesveidā. Šodien daudzi jaunieši izvēlas dzīvot krastā, kur pieejamas mūsdienu tehnoloģijas un citi civilizācijas vilinājumi. Salinieku vidējais mūžs esot 60 gadi, jo dēļ konstantā ūdens tuvuma un staigāšanas basām kājām (nudien nesaprotu, kāpēc mūsdienās viņi nevarētu staigāt apavos), šos mokot reimatisms.

Pēc vispārējas lekcijas par salas būvniecību un vietējo dzīvi, mēs tiekam pavizināti divās laivās, pa ceļam mums parāda meldru griešanas procesu. Kad atgriežamies salā, varam fotografēt iedzīvi un pirkt suvenīrus, kurus vairums ceļabiedru arī iegādājas, bet tādiem ilgtermiņa blandoņām kā es šādas iepirkšanās izpaliek. Viena no salas meitenēm ieaicina Lūciju un mani savā mājvietā, kur pāris kvadrātmetros viņa dzīvo ar vīru, zīdaini un aptuveni 4 gadus veco meitu. Pašai saimniecei ir divdesmit gadu. Gids apgalvo, ka, lai pārāk nenoslogotu salinieku dzīvi ar tūristiem, tad katra sala tiek apmeklēta ne biežāk kā reizi mēnesī. Mēs tam īsti neticam, bet kas zina.

Šo dienu veltu savam mājas gariņam Edītei! Godīgi atzīstos, ka bilde ir no nākamās dienas, jo šodien man nav paķēries līdzi balts papīrs. Lūcija ir tik laipna, ka atvēl man savas grāmatas lappuses (sākumā kautrējos grāmatā rakstīt, bet Lūcija saka, ka tajā jau esot gana ierakstu), lai varu paust foto pateicību Edītei no Titikakas ezera krastiem! Būūūčas!

Tad mūsu ceļš turpinās, līdz divos pēcpusdienā piestājam jau pie cietzemes salas Amantani, mūsu nakšņošanas vietas. Uz peldošās salas gids ar vietējiem sazinājās aimaru valodā, bet uz šīs salas jau jārunā kečva. Pēc izkāpšanas krastā tiekam sadalīti grupās pa 2 līdz 4 un piešķirti kāda vietējā aizgādniecībā. Mēs ar Lūciju tiekam pie sievietes Normas un viņa mūs aicina doties līdzi. Viss jau būtu labi, ja vien atkal ceļš neietu kalnā. Esmu teju vienīgā ar lielo mugursomu, jo pēc šī izbrauciena palikšu citā hotelī, tāpēc kustos lēnāk par lēnu. Vienā brīdī kāds šveiciešu puisis par mani apžēlojas un palīdz uznest kalnā somu – es neprotestēju, tiešām galīgi nevaru pakustēt. Pēdējais ceļa gabaliņš gan man atkal jāveic ar somu plecos, izskatās, ka esam tikušas pie visaugstāk dzīvojošās saimnieces.

Nonākušas galā, mirkli atvelkam elpu, tad tiekam pie pusdienām – kinoa zupas un kartupeļiem ar tomātiem un mazliet siera. Kamēr dzeram pēcpusdienas tēju, saimniece mums noliek priekšā kaudzi vietējo darinājumu – cepures, zeķes, šalles un citus sīkumus. Šķiet fakts, ka mēs neko negrasāmies pirkt, padara iepriekš smaidīgo Normu mazliet piktāku. Pēc pusdienām atkal varam mazliet atpūsties, bet ne ilgi, jo jāsāk kāpt kalnā, lai paspētu uz saulrietu. Bez lielās somas kāpšana ir maķenīt vieglāka, līdz saulrietam visi, pa ceļam ostīdami piparmētru zariņus, esam augšā.

Tur atrodas Pačamammas templis, kas tiek atvērts reizi gadā, 20. janvārī, kad vietējie sanāk kopā uz rituālu būšanu, un velta ziedojumus Pačamammai. Gids saka, ka vietējiem esot arī tradīcija trīs reizes apiet ap templi pretim pulksteņa rādītāja virzienam. Es apeju arī – uz visām pusēm var skatīt lielisku ainavu. Drīz pēc saules pazušanas aiz kalniem, sākam kāpt lejā, galā nonākam jau krietnā tumsiņā. Atkal mirklis atpūtai un tad ir laiks vakariņām. Atkal tiek servēta zupa, bet otrajā – kartupeļi ar rīsiem. Un atkal svaigu piparmētru zariņu tēja.

Pēc vakariņām nudien nekur iet negribas, īpaši, kad vējš kārtējo reizi ieaurojas aiz loga. Bet tomēr saņemamies, saģērbjamies un dodamies pa tumšo taku uz vietējo „kultūras namu”, kur šovakar tūristus izklaidē sarkanos kreklos tērptu jaunu vīriešu ansamblis. Vairums tūristu ir izmantojuši iespēju uzvilkt nacionālos tērpus, mēs ar Lūciju esam noslinkojušas, mums ir tikai pančo. Uz dejām man prāts nenesas, esmu kāju šodien gana nomocījusi. Bet arī skatīties ir gana jautri. Stundiņu blisinājusi acis, saku Lūcijai, ka mani apciemot ir ieradies Viņa Augstība Miegs un vēlos doties tam līdzi uz Čučumuižu. Arī Lūcijai nav iebildumu turp doties un lēnā garā, priecādamās par zvaigžņu piebērtajām debesīm, čāpojam mājās.

102. jūnijs, 222. ceļojuma diena

Izdevumi