Ciemos pie Bolīvijas kalnračiem

Pēc brokastīm mums izsniedz gumijas zābakus, bikses, jaku, ķiveri un lukturīti – dodamies apskatīt kalnu raktuves, kas ir galvenais šīs pilsētas pastāvēšanas iemesls. Bagātīgais kalns (Cerro Rico) ticis urķēts kopš 16. gadsimta un tiek uzskatīts par pasaulē lielāko sudraba atradni. Pašā pilsētā gan neko no sudraba īsti redzēt nevar – tas tiek eksportēts kā izejviela, pamatā uz Eiropu.

Mūsu pirmā pietura ir kalnraču tirdziņš, tur piespiedu kārtā brīvprātīgi jānopērk dāvana kalnračiem, var izvēlēties divu veidu komplektus – vienā ietilpst limonāde, enerģijas dzēriens un kokas koka lapu maisiņš, otrā – kokas lapas, spirts un dinamīts. Šī ir vieta, kur legāli var iegādāties dinamītu, gids mums demonstrē tā detonēšanas procesu.

Tad dodamies uz pašām raktuvēm, lai apciemotu vienu no 36 kooperatīviem, kas rakņājas pa šo kalnu. Sākumā sabildējam ārpusi, tad divās grupās dodamies iekšā raktuvēs. Vispirms apsveicināmies ar velnu, kas sēž netālu no ieejas. Tam kalnrači ik dienas velta kokas lapas, spirtu un cigaretes, lai izlūgtos drošību, kā arī reizi gadā upurē lamas, vienmēr pāra skaitli, sienas vietām ir melnām asinīm nošļakstītas. Arī mūsu gids izpilda rituālu, uzlej velnam drusku spirtu, uzbirdina kokas lapas un iesprauž mutē kūpošu cigareti – lai maniem tūristiem drošs apmeklējums.

Šādi „drošinājušies”, dodamies raktuvju dziļumā. Ja man nebūtu Kirgizstānas alu pieredzes, es drošu vien būtu izmisumā. Šeit brīžiem jālien caur šaurām ejām, vietām jākāpj lejā pa stāviem caurumiem zemē vai jāšķērso vairāku desmitu metru dziļās šahtas pa šauru un slidenu dēli. Arī pastaiga pa horizontālām ejām nav tik vienkārša (īpaši garākiem cilvēkiem) – teju visu laiku jāiet saliektām mugurām, zem kājām dubļi un ūdens, gaiss putekļu pilns. Neuzskatu sevi par pārāk neveiklu personu, bet šeit reizes trīs vismaz ieskrienu ar galvu paksī – lai dzīvo ķiveres! Mums ir iespēja arī aprunāties ar kalnračiem, gids stāsta par viņu dzīvi, iztaujā mūs un salīdzina valstu ekonomiskās situācijas. Vienīgi, kad ceļabiedri sāk taujāt par incidentiem, viņš paskaidro, ka tie retumis gadās, bet sīkāk šo tēmu pazemē apspriest atsakās.

Pēc šīs pieredzes ārā saule šķiet spožāka un gaiss divtik svaigāks. Gerions atzīst, ka tagad labāk novērtē to, ka dzīvo Vācijā un var nopelnīt naudu daudz vienkāršākā veidā. Potosi pilsētas iedzīvotājiem raktuves ir galvenais darba avots. Klīst baumas, ka kalns šo gadu laikā ir tik pamatīgi izrakņāts, ka draud sagāzties jebkurā brīdī. Cerams, tās ir tikai baumas, lai pabiedētu tūristus.

Atgriezušies hostelī un atguvuši cilvēcisku paskatu, ejam katrs savās „darīšanās” – Gerions cenšas sazvanīt mammu dzimšanas dienā, Taisa un Olafs, kas izlaida šahtu apmeklēšanu, joprojām klīst pa pilsētu, mēs ar Eliotu un Finliju dodamies paēst pusdienas. Atrodam mazu ūķīti, kurā par 12 boliviano (nepilniem 2 USD) tiekam pie trīs ēdienu maltītes. Pēc tam visi kopā sēžamies busiņā un braucam uz netālu esošu termālo lagūnu „Inku acs”. No šosejas gan līdz lagūnai vēl jāmēro krietns gabals. Kamēr es velkos ar savām plaušām un joprojām sāpošo kāju kalnup, puiši sen jau gabalā, Taisa man solidāri sastāda kompāniju. Abas arī esam naskas bildētājas, kas gājienu nepadara straujāku. Kad nonākam līdz lagūnai, visi brieži jau ir ūdenī un priecīgi sauc, lai pievienojamies. Pataustu ūdeni, tik tiešām silts.

Pārģērbjamies aiz niedru puduriem un pievienojamies puišiem. Ķermenis priecājas noskalot raktuvju putekļus un izmērcēt „vecos kaulus”. Vienīgā ķermeņa daļa, kurai ir auksti, ir galva. Krietnu brīdi plunčājamies un zirgojamies, līdz saprotam, ka briesmīgais ārā līšanas brīdis ir klāt. Cik nu aši varēdami, lecam ārā, noslaukāmies un apģērbjamies sausās drēbēs. Fū, nebija tik traki. Tiekam atpakaļ līdz šosejai, drīz vien nāk arī autobuss un, iespiedušies starp saiņiem, bērniem un kuplām sievām nacionālajos tērpos, braucam atpakaļ uz Potosi.

Dienu veltu Sandrai Zeidakai – tāpat vien! Paldies! 🙂

27. maijs, 205. ceļojuma diena

Izdevumi: