Kalni, jaušības un laimīgie suņi

Pieceļos pirms visiem un, cik vien klusi mācēdama, ar segu padusē izlavos pa durvīm. Brīdi domāju, kur to labāk izklāt, tad nospriežu, ka nekādos krūmos līst iekšā negribu un izklāju segu turpat plāniņa vidū, zem lielā koka. Laimīgā kārtā knišļi liek mieru un šī rīta joga ir viena no pēdējā laikā jaukākajām. Pēc tam esmu gatava aukstai dušai, ko man parāda ceļabiedri – saviem spēkiem to nemācēju atrast. Astoņos – laikā, kad esam sarunājuši doties ceļā, esmu gatava. Arī visas pārējās meitenes ir tuvu „atejas stāvoklim”. Bet puiši, modinātāju, rosības un bikstīšanas netraucēti, joprojām šņāc. Tā paiet vēl pusstunda, man apnīk gaidīt, tāpēc paziņoju pārējiem, ka viņi mani tāpat panāks, un dodos ceļā viena.

Pirmais ceļa posma jāiet pa „šoseju”, bet tā nav pārāk noslogota – ik pa laikam garām patraucas priecīgi taurējoša fūre, retāk redzami vieglie auto. Pēc stundas gājiena ieraugu pagriezienu uz Volcano lagūnu, te ceļš top pavisam vientuļš un kalnā kāpjošs. Vienīgā pretimnācēja ir dīvaina paskata govs, nopētām viena otru ar aizdomīgu skatienu. Vēl stunda paiet, lai tiktu kalna galā. Tur ieraugu lagūnu, bet tās krastā šiku viesnīcu. Viesnīcas politika ir iekasēt no tādiem dīkdieņiem kā es 10 boliviano (1,50 USD) – par lagūnas aplūkošanu. Ja reiz tik tālu esmu nākusi, apiešu vismaz apkārt lagūnai. Tās krastos mudž no dzīvības, putnu vērotāji varētu te klīst plaukstas sizdami, pat mani „uzrunā” pāris sugu putni, kuri lidojot „atšauj” kājas gluži kā Kimas zīmējumā, kuru var aplūkot vienā no iepriekšējiem ierakstiem.

Nonākusi otrā lagūnas krastā, pamanu, ka pļavas galā ir krauja, no kuras varētu pavērties kāds smukums. Aizeju līdz tai un priecīgas secinu, ka man ir taisnība – no šejienes var redzēt daļu ielejas. No šejienes var redzēt arī takas ieeju džungļos. „Ja tur ir taka, tā kaut kur ved”, manī mostas Vinnijam Pūkam radniecīga loģika. Iesākumā tā vijas caur džungļiem, tad aizved skrajā un zālainā pļavā. Pa izpļauto posmu var tikt tuvumā zemes malai, var just, ka tepat, tepat ir ieleja, tomēr lāga neko redzēt nevar. Ahā, sīka taciņa ved blakus kalnā, jāpakāpjas vēl mazliet. Kāpju, kāpju, skatos pamatā uz kājām, bet tad esmu uzkāpusi uz paskatos apkārt. Ak!

_DSF4977

No šejienes var redzēt ieleju no divām pusēm, laukus un džungļus, lielus kalnus tepat un pavisam milzīgus tālumā, uz dažiem aug palmu bārda, citiem klinšu gludais skuvums. Pašā lejā, kā milzu čūska, vijas kalnu upe. Viena pavisam maziņa pasveicina mani ar šņācienu, izlienot no zāles kumšķa nepilna metra attālumā. Ne nobīties paspēju, ne nobildēt. Krāšņa un rakstaina skaistule.

Tālāk taka sadalās – viena ved lejup, otra augšup. Sāku jau rāpties uz augšu, bet tad pārdomāju – sākumā jāapskata otrs virziens. Tieku līdz vienam klinšu bluķim un skatos, ka pa taciņu var tikt līdz nākamajam. Uz abām pusēm no šaurās zemes strēlītes – diezgan stāvas kraujas. Bet, ja jau citi pirms manis nav novēlušies, gan jau es arī nenovelšos. Somu gan nolieku turpat, tā diezgan destabilizē „kopējo situāciju”, un rāpjos tālāk. Protams, ienāk jau prātā doma, ka neviens pāvs man pakaļ nedziedās, ja ievelšos aizā vai uzkāpšu kādam čūskulim uz galvas, bet ķieģelis jau var uzkrist arī izejot uz balkona. Cenšos neskatīties uz leju, kamēr neesmu nonākusi drošībā uz otra bluķa. O, jā, bija vērts – no šejienes paveras vēl grandiozāks skats! Nospriežu, ka 11 skaitās rīts, šis skats ir skaists pārsteigums un noveltu dienu Dagnijai Veidemanei! Paldies!

Tādā pašā garā tieku atpakaļ un čāpoju lagūnas virzienā. Turp nonākusi, ieraugu visu jauniešu baru pretim nākam – arī viņi izskatās viegli vīlušies par smalkās viesnīcas klātbūtni, tāpēc izstāstu viņiem, kurp doties pēc mežonīgiem skatiem. Vienīgais, kas izskatās ar dzīvi patiesi apmierināts, ir Solas suns, kas nolēmis sastādīt jauniešiem  kompāniju un tagad ar patiesu entuziasmu trenkā putnus un ošņā krūmus.

Atceļā piestāju viesnīcā, lai izmantotu labierīcības un pie reizes ziņkārības pēc noskaidroju, cik tad maksātu šeit pavadīt nakti. Uz letes stāv bukleti, kas vēsta, ka pārītim romantiska pabūšana divu dienu un vienas nakts garumā šajā vietā, maksā virs 200 USD. Ieraugu vēl citu plakātu, kurš vēsta, ka par 100 boliviano var apskatīt šejienes smukumus. Vienu no tiem jau esmu redzējusi, bet mani savaldzina skats ar milzu papardēm, zinu, ka šajā apkaimē vieni no apskates objektiem ir lielo paparžu meži. Noskaidrojusi aptuveno ceļu, nolemju tos sameklēt. Atgriežos uz džungļu takas un dodos iekšā nelielā sānu celiņā, kuru manīju iepriekš. Taka stāvi vijas augšup, pāris papardes aug turpat ceļmalā.

_DSF5036

Tiekot ārpus meža var atkal vērties apkaimes plašumos, viesnīca un lagūna izskatās mazas mazītiņas. Tomēr pēc pusstundas gājiena saprotu, ka esmu izmetusi loku un atgriezusies iepriekšējā kalnā – redzu jauniešus turpat lejā grozāmies. Labi, nebūs šodien papardes, nekas – dodos kopā ar jauniešiem atkaļ uz šoseju. Tur mūsu ceļi atkal šķiras – jaunieši atstājuši somas naktsmītnē un dodas pēc tām, es ķeru transportu otrā virzienā, gribu šodien vēl apskatīt trīs ūdenskritumus un atrast slēpni. Sarunājam ar jauniešiem, ka gadījumā, ja neredzēsim viens otru nelielajā Samaipatas pilsētā, satiksimies septiņos vakarā centrālajā laukumā.

_DSF5041

Drīz vien nāk kolektīvais taksometrs un, vienojusies par cenu, kāpju iekšā. Tur priekšā sēž pārītis no Anglijas, kas Samaipatas pievārtē dzīvo jau septiņus gadus. Kad vaicāju, kā šie šeit nokļuvuši, abi smejas un puisis sniedz skaidrojumu. „Atvēru pasaules karti, iebakstīju ar pirkstu Dienvidamerikā. Tad Dienvidamerikas kartē – Bolīvijā, bet Bolīvijas kartē – Santa Cruz. Tā kā mums nepatīk lielas pilsētas, tad pēc apkaimes izpētes izvēlējāmies Samaipatu – zaļu un kalnainu reģionu. Audzējot savu pārtiku, būvējot māju un esot visai apmierināti ar dzīvi. Jaunieši mani pacienā ar milzu mandarīnu un, nemaz nezinot par manu jaušību vājību, puisis izstāsta vienu no tām. Atzīšos, ka dēļ izteiktās britu izrunas, gluži visus stāsta smalkumus neuztveru, bet „sāls” man ir skaidra. Anglijā viņš dzīvojis netālu no Londonas uz laivas, kurai iepretim varēja vērot sāniski gulošas senas sievietes veidolu – īsti nesapratu, vai tas bija plakāts vai skulptūra, bet tā vai citādāk, viņa skatu priecējusi šī gulošā būtne ar īpašu zīmi nabas rajonā. Tagad, kad iegādājušies īpašumu Bolīvijas kalnos, pretējā klintī esot iegravēta guloša sieviete ar tādu pašu zīmi pie nabas. „Iedomājies, gulošo sievieti var redzēt tikai no mūsu īpašuma, 200 metrus tālāk viņu aizedz koki un krūmi, neko neredz!”, brits nobeidz savu stāstu un tieši tai brīdī man ir jākāpj ārā no mašīnas. Šķiroties vēl nobildēju abu jauno mīluli – vecais suns nesen nomiris un, lai arī kādu brīdi šie bija nodomājuši iztikt bez četrkājainā drauga, nav varējuši Santa Cruz paiet garām suņu meitenei, kas karstā saulē izmisīgi smilkstējusi kartona kastē, izskatījusies tik izslāpusi, izsalkusi un izmisusi.. Nopirkuši mazo par 45 boliviano (nepilni 7 USD). Paziņoju sunim to, ko viņš jau droši vien pats gana labi zina: „Mazais, tev ir baigi paveicies!”.

IMG_1075

Atvados no britiem un dodos aplūkot ūdenskritumus. Kolīdz ieeju pa vārtiem teritorijā, man pretim nāk blondās dānieties, ar kurām kopā apskatījām Igvasu ūdenskritumu. Priecīgas apkampjamies, sabučojamies un, kā parasti šādās situācijās, skaļi brīnāmies, „nu kā šitā var sanākt!”. Mirkli papļāpājam, bet meitenēm jāskrien, viņu takša šoferis raida mūsu virzienā nepacietīgus skatus. Ja es būtu piebraukusi vienu minūti vēlāk, viņas jau būtu prom.

Satikšanās sildīta, labā noskaņojumā dodos apskatīt parku. Pirmā ūdenskrituma baseinā lec trīs jaunieši, filmējot cits cita izgājienus ar GoPro. Pie otrā ūdenskrituma mani sagaida balts suns, kas noskaidrojis, ka man nav nekā garšīga, dodas tālāk savās gaitās. Līdz trešajam ūdenskritumam ir mazliet tālāks ceļš ejams, kā arī jāšķērso pa akmeņiem neliela upīte. Noauju kājas un cenšoties neievelties upē ar visu smalko fotoaparātu, lavierēju pa apsūnojušajiem akmeņiem uz priekšu. Taka turpinās gar upes krastu un nonāku vietā, kur man atkal jābrien pāri – šoreiz, lai atrastu pirmo Bolīvijas slēpni. Atstāju sandales krastā un brienu pāri. Izrādās, baltās smiltiņas ir diezgan viltīgas, brīžiem kājas iegrimst teju līdz celim. Tomēr otrā krastā tieku un pēc īsas pastaigas pa piekrastes džungļiem, atrodu arī slēpni – tas gan ir slapjš, „logbooks” pilns un maisiņā kopā ar slēpni mīt arī citas dzīvības formas. Tomēr izvēlos šeit atstāt Argentīnā atrasto „travelbugu”, pārāk ilgi tas jau ceļo kopā ar mani.

IMG_1078

Kad nu tas ir padarīts, apskatu arī trešo ūdenskritumu, uzrāpjos vēl uz takas, kur visu smukumu var aplūkot no augšas un tad dodos atceļā. Vietā, kur jāšķērso akmeņainā upe, mazliet pasteidzos un tādējādi mana labā pēda piezemējas uz akmens dīvainā leņķī un kopš šī brīža sāk neganti sāpēt. Iesākumā ceru, ka tas ir uz pāris minūtēm, bet drīz vien saprotu, ka tā vis nav. Neko, aizkliboju līdz šosejai un sāku gaidīt transportu Samaipatas virzienā. Ir pieci. Otrā virzienā, izdodot uz iesēšanos aicinošas skaņas (viens īss taurējiens), kursē gan autobusi, gan kolektīvie takši. Arī man vajadzīgajā virzienā kursē takši, tikai tie visi ir pilni. Viss jau būtu labi, ja vien tūlīt nepaliktu tumšs. Ap sešiem sāk krēslot un es pieņemu lēmumu – ja pirmais brauks autobuss Santa Cruz virzienā, kāpšu tajā. Sāku arī kreņķēties, ka varētu nepaspēt septiņos vakarā būt pilsētas skvērā, kur sarunāta tikšanās ar jauniešiem. No otras puses prātoju, ka nez vai šie būs tikuši līdz pilsētai pirms manis. Un, ja man vienai ir tādas grūtības dabūt transportu, tad vienīgā reālā iespēja sešiem cilvēkiem, ir autobuss. Tātad, viņiem teorētiski vajadzētu būt nākamajā satiksmes autobusā. Tur jau tas brauc, beidzot. Iekāpju iekšā un no aizmugurējā sēdekļa man priecīgi māj pazīstamā sešotne.

Nonākuši Samaipatā, iesākumā apmeklējam kādu restorānu, kurš tirgo arī autobusa biļetes uz Sukri, kurp vēlas doties pieci no ceļabiedriem. Atrisinājuši šo jautājumu, dodamies meklēt naktsmājas. Pēc krietnas pastaigas atrodam hosteli „El Jardin”, ko man ieteica britu pāris kā labu esam. Es tikai lēnām tuvojos ieejai, kad pārējie jau nāk atpakaļ sakot, ka septiņiem cilvēkiem tur neesot vieta. Bet, ja es vēloties palikt, uz priekšu, piebilst Olafs. Saku jauniešiem, ka tā izklausās prātīga doma, man ir apnicis klibot riņķī un viņu tempam nevaru turēt līdzi, palikšu tepat. Tomēr, kad tieku līdz hostelim, uzzinu, ka tur nav nevienas brīvas vietas. Jaunieši, protams, ir gabalā un tā nu es turpinu naktsmītnes meklējumus tumšajās ielās viena. Šis ir tas gadījumus, kad problēmas atrisināšanā nevaru paļauties uz naudas palīdzību, jo šajā pilsētā ir tikai viens bankomāts, kas ar daudzām kartēm nedraudzējas, bet man tas nepalīdzētu tāpat, jo joprojām neatceros PIN kodu, mistika! Attiecīgi, jādzīvo prātīgi, lai nauda pietiek gan nakšņošanai, gan ēšanai, gan atpakaļceļam līdz Santa Cruz, kur atrodas manas pārējās bankas kartes. Pēc pāris lociņiem ieraugu uzrakstu „Hostelis”, šauju iekšā un, tā kā palikšana šeit maksā 35 boliviano (5 USD), neraugoties uz ne visai mīlīgo vidi, nolemju, ka būs gana labs. Biju domājusi mirkli atpūsties un tad doties vakariņās, bet gulta ir tik ērta, spilvens tik mīksts un galu galā – paēst var arī rīt.

21. maijs, 199. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 2 USD
Pilsētas transports
Proviants 2 USD
Naktsmītnes 5 USD
Izklaide 3 USD
Citi
Dienas bilance 12 USD
Ceļojuma bilance – 886 USD

One response to “Kalni, jaušības un laimīgie suņi

  1. Zane! Kur tu biji, kad pagajuso gadu pavadiju celojot apkart pasaulei un nesatiku nevienu celojosu Latviesu dveseli!? Prieks redzet, ka neesmu vieniga avanturiste. Noteikti aizbrauc lidz Salar de Uyuni Bolivija – magiska vieta (Potosi ari viena no skaistakajam Bolivijas pilsetam, kuras redzeju). Paker gan tabletes pret augstuma slimibu…varbetu noderet. ;) Lai labi celojas!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s