Paragvajieši ir rīmas

Kriss ir no ASV un viņš nekrāc, pamostos fantastiski izgulējusies un enerģijas pilna. Vēl Kriss ir arī diezgan noslēgts jaunietis un, pēc īsas intervijas tipa sarunas pie brokastīm, lieku šo mierā. Vispār jau es apskaužu jauniešus, kam ir vēlme un iespēja ceļot starp mācību noslēgumu un darba gaitu uzsākšanu, tad nav jānodzīvo līdz maniem gadiem, lai dauzītos riņķī. Bet nu, katram savs. Jā, brokastis. Tās šeit ir lieliskas – līdztekus ierastajai maizes un zaptes kombinācijai, te pieejams arī siers un šķiņķis, mmm.

Aprunājos ar šejienes saimnieci Arlīnu par tuvējā apkaimē apskatāmiem objektiem un viņa iesaka apmeklēt ūdenskritumus un dambi. Dambi labāk esot apskatīt rīt, tad vakarā notiekot gaismas šovs. Labi, lai būtu ūdenskritumi šodien, ceru, ka pārāk nenogarlaikošu jūs, trīs dienas pēc kārtas piedāvājot vērties krītošā ūdens masā.

Rīta pusi pavadu, malkojot matē un rakstot, tad dodos ārā. Šodien esmu cieši nolēmusi pārvietoties ar vietējo transportu, nekādi takši. „Tu atbrauci no Argentīnas un Čīles?”, Arlīna man pārprasa un paskaidro, „jā, viņiem ir autobusu pieturas, mums tādu nav. Autobuss pietur tur, kur viņu nobalso. Vai citreiz nepietur, ja šoferim nav labs noskaņojums.” Galvenais knifs ir uzķert ātri garām braucošā autobusa logā uzrakstīto galamērķi, lai saprastu, vai tas ir tev nepieciešamais. Man paveicas un pirmais autobuss ir īstais. Ieraušos tajā, palūdzu šoferim dot man ziņu, kad būsim tuvumā ūdenskritumiem un atkrītu sēdeklī.

Pēc nepilnas pusstundas šoferis kaut ko vicinās un attaisa aizmugurējās durvis. Ā, tas laikam man. Lecu laukā un prasu, kurā virzienā ir ūdenskritumi. Vietējie man parāda un sāku soļot pa saules piekarsēto ceļu to virzienā. Pēc drusku vairāk kā kilometra esmu klāt. Meitene pie ieejas pārdod man nedaudz lētāko vietējo iedzīvotāju biļeti, nopriecājos, ka izskatos pēc vietējā. Izstaigāju upes krastu un safotografēju krītošo ūdeni. Protams, Igvasu ir mani sabojājis, bet arī šie „trīs brāļi” izskatās vareni.

Drīz vien dodos atpakaļceļā, atkal noķeru autobusu un pat pamanos izkāpt pareizajā vietā. Lieliski, esmu izbraukājusi šo maršrutu par 1 USD, tā turēt! Pēc pastaigas ir pielavījies bads, tāpēc atgriežos hostelī un apēdu vakardienas vakariņu pārpalikumus. Vēl ir agrs un nolemju iziet pastaigā pa pilsētu – aplūkot apkaimi, savākt papildus materiālus par valsti un šo to nopirkt. Vaicāju Arlīnai, cikos paliek tumšs.
– „Nu tā ap sešiem, jā, tev noteikti nevajadzētu tumsiņā apkārt staigāt”, Arlīna piekodina. „Nav jau tā, ka šeit būtu ļoti bīstami, bet mums ir daudz puišeļu uz motocikliem, kas cenšas garāmbraucot noraut somas, īpaši tāda ārzemnieciska izskata cilvēkiem kā tu”.
– „Es tiešām ļoti izskatos pēc ārzemnieces?”, vīlusies prasu.
– „Jā!”, Arlīna saskatās ar dēlu un šie abi kopā paziņo viennozīmīgu spriedumu.
Stāstu Arlīnai, ka šodien pie ūdenskritumiem man pārdeva vietējā iedzīvotāja biļeti, bet viņa atmet ar roku, „Ai, mani viesi bieži par to priecājas.”
– „Tu esi bālāka un tev seja ir citādāka”, viņa apgalvo. Es pielieku savu roku blakus Arlīnas, manējā ir brūnāka. Arlīna tāpat šūpo galvu un saka, ka tas mani neglābj, es vienkārši izskatos pēc ārzemnieces un cauri.

Apsolos būt mājās pa gaismu un dodos pastaigā. Kā pirmo apmeklēju apjomīgu tūrisma informācijas centru – drukāto materiālu viņiem netrūkst, sagrābjos bukletus par vairākām provincēm. Mani vienmēr izbrīna, ka šādās vietās var strādāt cilvēki, kas nesaprot ne vārda angliski. Bet strādā. Vēl mani fascinē šejienes trotuāri – tie var pēkšņi sākties un tikpat pēkšņi beigties, pamatā pārvietošanās notiek pa ielas braucamo daļu.

Izmetusi lociņu pa centru un nopirkusi dažus produktus vakariņām, dodos atpakaļ uz hosteli. Sagriežu uzkodām dažus iegādātos apelsīnus un prasu Arlīnai vai varu iemainīt vienu no tiem pret greipfrūtu, kas gozējas virtuves augļu grozā. „Ā, citrusi, tie no mūsu fermas un paredzēti kopīgai ēšanai, ņem, ko gribi.” O, cik forši! Sēžu, baudu rāmu vakaru un rakstu. Arlīna man piedāvā nogaršot kaut kādus nacionālos plāceņus un pastāsta par tipiskiem paragvajiešu ēšanas paradumiem.

Daudzi ceļas ap sešiem, iedzer matē ar karstu ūdeni, pēc stundas uzgrauž kaut ko nelielu – kādu empanadu, sviestmaizi. Pirms divpadsmitiem tiek dzerta matē ar aukstu ūdeni, ko sauc par terere, un kas palīdz „atvērt kuņģi” pusdienām – tās ir kārtīgas un tiek ieturētas ap divpadsmitiem. Nākamā ēdienreize ir „merienda. launags” – vieglas uzkodas (bieži vien kas salds) tiek apēstas ap pieciem, sešiem pievakarē. Un tad, ap kādiem deviņiem, desmitiem vakarā tiek ēstas kārtīgas vakariņas. „Paragavajieši ēd ļoti daudz”, Arlīna saka. „Aha, tāpat kā urugvajieši, čīlieši, argentīnieši”, es nodomāju. Sarunas par ēdienu ir uzjundījušas arī manu apetīti, sacepu vakariņām gaļas pārpalikumus ar ķirbi. Smaržo un garšo dikti labi, pat abi kaķi, ūsas kustinādami un astes luncinādami, snaikstās ap manu šķīvi.

Arlīna rīt dodas uz Buenosairesu, atvadāmies jau šovakar. Mūsu atvadu frāzes ieilgt pusstundas sarunā – es stāstu, ko šeit varētu uzlabot, bet Arlīna – par savām nākotnes iecerēm attiecībā uz šo vietu. Ļoti, ļoti interesanti. Ielīdusi zem palaga vēl brīdi nevaru aizmigt, smadzenes griežas un ģenerē attīstības idejas. Iemigt nepalīdz arī blakus esošā restorāna skaļā mūzika – rīt ir brīvdiena un cilvēki svin. Vēl viņiem ir dīvains paradums braukāt riņķī ar mašīnām, kurām ir vaļā bagāžnieki – no tiem skan nevis skaļa, bet dārdoša mūzika. Kad tāds auto pabrauc garām, ausis nokrīt, citām mašīnām ieslēdzas signalizācija un visi suņi piebalso līdzi savā meldiņā. Arī šīs skaņas nav gluži šūpuļdziesma. Tomēr miegs uzvar, bet arī sapņi šonakt ir ar muzikālu pieskaņu.

30. aprīlis, 178. ceļojuma diena

Izdevumi: