Bīstamais Deivs

Kuģa lekcijās es ieņēmu pirmo rindu divu runātāju gadījumā. Kad vēsturnieks Lorijs Deksters runāja par polārajām ekspedīcijām un ar tām saistītām tēmām un, kad „uz skatuves” kāpa Deivs. Deivs jeb Deivids Rordans (David Riordan) manās acīs ir piedzīvojumu stāstu karalis. Gan paši piedzīvojumi ir galvu reibinoši, gan veids, kādā viņš ir ticis ārā no trakām situācijām, bet, galvenais – KĀ viņš prot par tiem pastāstīt.

_DSF4371

Deiv, pastāsti, lūdzu, īsumā par sevi!
Esmu dzimis ASV, studēju industriālo inženierzinātni, bet tad nolēmu, ka nevēlos būt inženieris un pārcēlos uz Kolorado, lai kalnos vienu gadu pastrādātu par slēpošanas instruktoru, tas beigās izvērtās par piecu gadu pasākumu. Šajā laikā es sāku ceļot un pilnībā iemīlējos ceļošanā. Kad apmeklēju Austrāliju un Jaunzēlandi, es konstatēju, ka visa pārējā pasaule ceļo, bet amerikāņi nez kāpēc ne. Piecus gadus ceļoju un tad nonācu Ņujorkā, kur pāris gadus strādāju biržā par brokeri un pazaudēju visu naudu, kas nemaz nebija tik slikti. Tad man bija izvēle – atgriezties Kolorado un sākt strādāt par inženieri vai arī darīt kaut ko citu. Es izvēlējos turpināt ceļot un sāku strādāt uzņēmumā Dragoman – tas ir angļu uzņēmums, kas nodrošina garus braucienus tūristu grupām pa cietzemi smagajos auto. Parasti grupā ir nedaudz vairāk kā 20 mugursomnieki. Pie viņiem es nostrādāju sešus gadus – divus Āzijā, divus Dienvidamerikā un divus Āfrikā. Tie bija neticami ceļojumi, kuros ļoti daudz redzējām un piedzīvojām. 2009. gadā es saslimu ar malāriju, nolēmu pārtraukt šo darbu un devos mājās. Strādājot Dragoman, biju iepazinies ar uzņēmuma Quark cilvēkiem, es piezvanīju viņiem un drīz vien sāku strādāt šajā uzņēmumā, šobrīd rit sestais gads un es pilnībā mīlu šo darbu. Kad tu sāc doties uz polārajiem reģioniem, tu apjaut, cik ļoti īpašas ir šīs vietas. Katru gadu esmu redzējis kaut ko jaunu un citādāku abos polos – gan Arktikā, gan Antarktīdā.

Kurš ir tavs iecienītākais pols?
Arktikā ir lielāka dažādība un man patīk, ka tur ir iespēja doties uz dažādām vietām un redzēt ļoti atšķirīgas lietas. Man, protams, patīk doties uz abiem poliem, bet, šķiet, Arktika man tomēr patīk labāk dēļ tās dažādības.

Pirms atgriežamies pie taviem ceļojumiem, vari mazliet pastāstīt par savu ģimeni?
Abi mani vecāki ir amerikāņi, tēva ģimene nāk no Īrijas, bet mātes – no Itālijas. Mēs ģimenē esam trīs bērni, man ir divas vecākas māsas. Mēs uzaugām nekurienes vidū, Ziemassvētku eglīšu fermā, tā bija diezgan jauka bērnība. Tagad mani vecāki ir pārcēlušies uz Floridu un tā ir arī mana oficiālā adrese šobrīd.

Bērni, sieva?
Nē.

Kāpēc?
Tāpēc, ka es daru to, ko es daru. Es šķiros pats no sevis reizi gadā.

Cik tev ir gadu?
42.

Vai tu plāno pavadīt atlikušo dzīvi, dodoties uz polārajiem reģioniem?
Pasaulē ir tik daudz vietas, kurp doties. Es turpināšu ceļot, bet es nezinu, cik ilgi tieši polārajos apstākļos, jo tie tomēr fiziskā ziņā ir diezgan sarežģīti.

Kas ir grūtākais tavā šī brīža darbā?
Saglabāt labu omu un veselību, jo pēc garas sezonas jūtos ļoti noguris. Ir grūti noturēt vienmēr labu emocionālo stāvokli, kad visu laiku cilvēki mainās – vieni sāk ceļojumu, citi dodas prom. Tu nevari atļauties būt nelabā noskaņojumā. Tā ir sliktākā lieta, ko tu vari izdarīt – izjaukt kādam ceļojumu, tāpēc, ka tev ir pagadījusies „slikta diena”. Ar to es cīnos visu laiku. Bet kopumā ir diezgan viegli strādāt ar cilvēkiem, kuri atrodas atvaļinājumā, visi ir diezgan atbrīvoti.

Cik bieži tev pašam ir atvaļinājums?
Parasti esmu uz kuģiem astoņus mēnešus gadā, tad divus mēnešus, septembri un oktobri – pavadu ASV un divus, aprīli un maiju – ceļoju.

Cilvēki mēdz jautāt ceļotājiem, kura ir tava iecienītākā vieta, kas gan parasti nav viegli atbildams jautājums.
Vai ne? Tā ir! Un tavas preferences mainās, jo tu mainies. Es līdz šim neesmu daudz ceļojis pa Eiropu, tāpēc tagad to daru, mani pēdējie ceļojumi ir bijuši uz Šveici, Lihtenšteinu, Poliju, Ukrainu, tavu valsti. Nākamā valsts manā sarakstā ir Japāna un Āzijas reģions. Ir tik daudz vietu, kas mani interesē.

Labākais ēdiens?
Meksika.

Jaukākie cilvēki?
Mongolija un Kirgizstāna.

Iespaidīgākie dabas skati?
Zimbabve un Kenija, arī Malaizija.

Ar ko Latvija palikusi prātā?
Man Latvija bija īpaša vieta, lai novērtētu cilvēku gara spēku. Daudzi neapzinās, kādai vēsturei Latvija ir nesen gājusi cauri. Es iznācu no Okupācijas muzeja un devos taisnā ceļā uz bāru. Kaut kas tāds liek justies pazemīgam un pateicīgam vienlaikus, kad saproti, ko citi cilvēki ir piedzīvojuši un pārdzīvojuši. Kopumā man radās sajūta, ka cilvēki Latvijā ir laimīgi un ļoti draudzīgi. Protams, Rīgas arhitektūra ir vienreizēja. Bet man ļoti patika arī apskatīt mazākas pilsētas – piemēram, Sigulda, kur var doties garās pastaigās. Man nebija ne jausmas, ka platākais ūdenskritums Eiropā atrodas Kuldīgā, es tajā pabradāju. Bet, galvenais, es neko daudz nezināju par Latviju un daudzi cilvēki pasaulē vispār neko nav dzirdējuši par Latviju, tāpēc došanās turp ir kā svaigs gaiss, kad tu vari uzzināt ko pilnīgi jaunu. Es nekad nebiju dzirdējis par Rundāles pili, bet tā ir brīnišķīga vieta – tik labi uzturēta un skaista. Vai Jūrmala. Cilvēki neiedomājas, ka Latvija var būt vieta, kur var apmeklēt burvīgas pludmales vai doties pārgājienos.

Kad tu biji Latvijā?
Esmu tur bijis trīs reizes. Pirmo reizi 2008. gadā braucu ar vienu no Dragoman tūrēm uz Helsinkiem, tad mēs apskatījām tikai Rīgu. Arī nākamajā reizē biju Latvijā ar Dragoman, bet mums jau bija iespēja apskatīt mazliet vairāk, pabijām arī Sabilē. Un tad, pirms pāris gadiem, noslēdzot polāro sezonu Arktikā, es devos uz Helsinkiem, tad Tallinu, pēc tam Rīgu. Tur noīrēju mašīnu un apceļoju Baltiju. Visas Baltijas valstis ir tik atšķirīgas, ne tikai valodas ziņā, bet tajā, kā cilvēki dzīvo, veido pilsētas, gatavo ēdienu.

Ar ko, tavuprāt, atšķiras Latvija un Lietuva?
Lietuva nebija tik atvērta un visi valkāja tumšākas drēbes (smejas), bija jūtama Lietuvas vēsturiskā saistība ar Poliju, karaļu lietas, Latvija šajā ziņā ir neatkarīgāka.

Atgriežoties pie pasaules ceļojumiem – dzirdēju, ka vienā no braucieniem jūs tikāt aplaupīti.
Tas notika pirms 11 gadiem Venecuēlas austrumos, kad mēs bijām trīs dienu ilgā ceļojumā nekurienes vidū. Kāds zināja par mūsu plāniem un, kad mēs ieradāmies apmetnē, kur plānojām nakšņot, mūs tur sagaidīja bariņš cilvēku ar ieročiem. Viņi lika mums atdod no somām visu vērtīgo – naudu, elektroniku. Kad mēs to izdarījām, viņi bija diezgan vīlušies, jo nekā daudz mums nebija. Bijām atstājuši daļu mantu mūsu smagajā auto un devušies džungļos tikai ar nepieciešamāko. Viņi piedraudēja man, ka gadījumā, ja mēs neatradīsim vairāk naudu, viņi mani nošaus. Es centos izskaidrot, ka mums nav līdzi vairāk naudas, jo šeit džungļos nav nekā, ko pirkt. Beigās viņi saprata, ka neko vairāk no mums tiešām nevarēs izspiest, aizlaidās ar mūsu laivām un atstāja mūs džungļu vidū. Viens no gidiem pieteicās brīvprātīgi aizpeldēt pa upi līdz tuvākai vietējo apmetnei, no tās ar koka kanoe viņš tika līdz nākamajam ciemam, tur ar motorizētu kanoe aizbrauca līdz pilsētai, no kuras mēs sākām ceļojumu. Nākamajā dienā mēs tikām izglābti. Jā, tas bija diezgan traki. Bet es to neuztvēru kā kaut ko pārāk īpašu, es domāju, ka visiem tā gadās. Un tas arī kļuva par manu atskaites punktu. Ja kādreiz pēc tam sastapos ar problēmām, vienmēr teicu sev – “Deiv, zini, šis nav tik slikti kā toreiz džungļos”. Es arī ieguvu iesauku „bīstamais Deivs”, jo vienmēr pamanījos iekulties nepatikšanās. Katru reizi, kad es domāju, ka viss, vairāk nekas traks nevar atgadīties, kompānija mani nosūtīja uz kādu jaunu reģionu un vienmēr notika kaut kas negaidīts.

Tas bija trakākais, kas ar tevi ir noticis?
Nūūū. Man ir diezgan daudz stāstu. Daži mani pasažieri ir gandrīz noslīkuši, tad citam pasažierim bija jāveic steidzama operācija Etiopijas vidū, pats gandrīz nomiru no smadzeņu malārijas un viens puisis tika sadurts ar skrūvgriezi.

Kā tas gadījās?
Mēs bijām kādā ciematā Āfrikā un es biju riktīgi noguris no saviem pasažieriem. Tā vietā, lai dotos apskatīt ciematu, viņi visi sēdēja man blakus un nemitīgi uzdeva jautājumus, tāpēc nolēmu, ka man uz brīdi jātiek no viņiem vaļā. Es domāju un domāju, līdz izdomāju. Ok, es visiem teicu – pirmais, kurš atgriezīsies ar piecām noteiktām fotogrāfijām, saņems balvu – es izmaksāšu aukstu dzērienu bārā (un Āfrikā tos nav tik viegli atrast). O, forši, visi piekrita un prasīja, kas jānobildē. Pirmais – jums jānofotografē zaļš dārzenis (tos ir gandrīz neiespējami atrast), otrais – „Western Union” uzraksts (jo tas atradās vienā ciemata galā), trešais – mošeja (kas atradās otrā ciemata galā), ceturtais – cūka (tā bija musulmaņu zeme, bet es zināju, ka dažas tomēr ir iespējams atrast) un piektais – sieviete, kas kaut ko nes uz galvas (kas ir diezgan vienkārši, bet viņām tas ne visai patīk un tu vari tikt pie pļaukas). Un tā, visi ar lielu aizrautību devās ceļā un es beidzot kopā ar otru šoferi varēju mierīgi apsēsties un izbaudīt mirkli miera. Tas ilga kādu pusstundu. Pēc pusstundas viens no pasažieriem atskrēja atpakaļ, viss vienās asinīs, bļaudams: „Deiv, Deiv”. O nē, kas notika, prasīju viņam. „Zini, es jau biju nofotografējis zaļo dārzeni, cūku, uzrakstu, arī sievieti (viņa gan mani iepļaukāja) un tad es devos uzņemt pēdējo, mošejas bildi. Brīdī, kad fotografēju, pieskrēja kāds vīrietis ar skrūvgriezi rokā un gribēja durt man krūtīs, es pieliku priekšā roku un viņš caurdūra to. Tad viņš nometa skrūvgriezi un aizbēga.” Vēlāk izrādījās, ka šis vīrietis bija psihiski slims. Kad viņš sāka skriet prom, tas bija tajā pašā virzienā, kur mūsu hotelis, tāpēc, kad sadurtais pasažieris arī sāka skriet turp, viņš domāja, ka tiek izsekots un sāka nomētāt sadurto pasažieri ar akmeņiem, pārsizdams arī viņa galvu. Tā nu mans pasažieris stāvēja manā priekšā asinīm noplūdis un mēs pavadījām visu pēcpusdienu, apmeklējot slimnīcu un policiju.

Es arī dzirdēju, ka tu esi strādājis kopā ar Nobela prēmijas laureātiem.
Jā, tas bija šeit, Quark kompānijā. Tā bija mana pirmā darbadiena un es to pavadīju lādējot uz kuģa dažādas lietas un vēl nebiju lāga iepazinies ar pārējiem komandas biedriem. Pirmajā Arktikas dienā es vadīju zodiaka braucienu un dzirdēju, ka pasažieri apspriež ekspedīciju komandu. Viņi runāja par jūras biologu, kas ir viens no vadošajiem pasaulē. Tiešām, es prasīju? Jā, jā, viņš esot uzrakstījis četras grāmatas. Tad cita kolēģe esot sarakstījusi grāmatu par Arktiku. Ja, tiešām, es atkal brīnījos. Un tad viņi prasīja – kurš no jums ir saņēmis Nobela miera prēmiju, man nebija ne jausmas, ko atbildēt. Kad atgriezos uz kuģa, aiztaisīju ekspedīcijas komandas telpas durvis un teicu: „Tā, lūdzu apklustiet uz brīdi. Kurš no jums ir saņēmis Nobela miera prēmiju?”. Izrādās viņi bija veseli divi. „Un ko es šeit daru starp šiem cilvēkiem”, es nodomāju. Mēs esam laimīgi, ka varam darīt šādu darbu, mēs to apzināmies un ļoti novērtējam.

Vai tev ir gadījušies arī kādi traki gadījumi, strādājot Quark?
Jā, vienmēr jau kaut kas interesants atgadās. Esmu dabūjis meningītu Ziemeļpolā, laivas motors ir uzkritis man uz galvas, esmu ticis parauts zem kuģa kopā ar zodiaku – tas notika Dienviddžordžijā.

Un pēc visa šī tu nekad neesi domājis pārtraukt šo darbu?
Man šķiet, lai ko es darītu, tāpat iekultos piedzīvojumos.

No tā, ko tu esi redzējis un piedzīvojis, kas ir palicis atmiņā visspilgtāk?
Vērot, kā mazi polārlācēni zīž pienu, ir diezgan īpaši, arī redzēt dzīvnieku nāvi, piemēram Āfrikā, kad lauvas dodas medīt, satikt pingvīnus un roņus Dienvidžordžijā, nirstot peldēt blakus haizivs mazulim un vērot vienam otru. Man ir ļoti, ļoti veicies.

Ko tu vēlētos pateikt noslēgumā?
Cilvēkiem, kas vēlas iepazīt pasauli, ir vai nu jālasa kaut kas tāds, ko tu, piemēram, raksti vai arī jādodas to apskatīt pašiem. Manas valsts cilvēkiem vispār nevajadzētu būt nekādiem aizbildinājumiem, jo mums ir tik daudz iespēju ceļot, kādu nav citiem. Lai apskatītu visu pasauli, nepietiktu pat ar 900 gadu ilgu mūžu. Mēs varam apskatīt vien daļu un vienmēr būs vēl tik daudz, ko redzēt, tik daudz, ko piedzīvot. Tāpēc, nekad nepārtrauciet pētīt!

Paldies, Deiv!

Šodien ir tā diena, kad sūtu siltus sveicienus Vārnai un nākamo apkampiena foto – šoreiz tas ir kuģis, mūsu mājas un drošības sala.

_DSF7176

5. marts, 121. diena (14. Antarktīdas ceļojuma diena)

3 responses to “Bīstamais Deivs

  1. Pirms 15minūtēm skatījos kā ganās stirnas un dzērves manā piemājas pļavā un tagad ceļoju kopā ar Tevi pa tālām zemēm… pasaule ir tik bezgala skaista. Paldies ,ka reizēm kāds to atgādina ! :)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s