Atvadas no Dienviddžordžijas: pingīvni, albatrosi, roņa kodiens un bārdas

Stāsti

Šorīt atkal ir agrais rīts, ceļamies sešos un dodamies pie karaliskajiem pingvīniem, šoreiz lai atvadītos. Jau dodoties uz krastu, redzam veiklos peldētājus visapkārt laivai. Lai tiktu līdz kolonijai, kā ierasts, jātiek cauri roņu laukam. Visi roņi kā roņi – pamūk, kad viņus pabiedē ar roku plaukšķināšanu, bet viens pagalam nešpetns radījums neliekas mierā neparko. Deivs cenšas viņu dabūt prom no cilvēkiem, bet nekas viņam nesanāk.

Tas beidzas ar to, ka ķīniešu pasažiere, kurai šis ir saderināšanās brauciens, tiek pie roņa koduma stilbā.

IMG_7385

Pārējie sveiki un veseli tiek līdz pingvīniem, arī šī kolonija ir milzīga.

Atkal varam vērties mazo „viesmīļu” izdarībās, īpaši mūs priecē jaunuļi, kas savā tīņa vecumā atbilstoši uzvedas.

Nonākot atpakaļ pie zodiakiem, vēl brīdi uzkavējos un vēroju pingvīnu peldes.

Uz kuģa atgriezušies ieturam brokastis un esam gatavi jauniem piedzīvojumiem – šoreiz esam piestājuši pasaulē lielāko jūras putnu, klejojošo albatrosu ligzdošanas vietā. Šo putnu spārnu vidējais platums ir 3 metri, kad tāds laižas pāri galvai, sajūta ir vienlaikus grandioza un mazliet biedējoša. Albatrosi var izaudzināt mazuli reizi divos gados un perēšanas procesā piedalās abi vecāki – kamēr viens perē olu vai sargā mazuli, otrs dodas okeānā ieturēties. Pēc pārtikas šie putni var doties pat 7500 km tālu. Viens no albatrosiem bijis tik neprātīgs, ka izveidojis ligzdu pie pašas novērošanas platformas, varam milzīgo putnu apskatīt pavisam tuvu. Cenšamies uzvesties, cik vien klusu iespējams, lai netraucētu putnu, šis pacietīgi vēro mūs, tāpat kā mēs viņu.

Krastā šiverē ronēni un džentū pingvīni. Divi, īpaši ziņkārīgi radījumi, revidē ekspedīciju komandas mantu kaudzi.

Atceļā atkal varam priecāties par neskaitāmiem roņiem.

Tās bija mūsu atvadas no savvaļas radības pārpilnās Dienviddžordžijas salas. Paēduši pusdienas, esam gatavi kuģot tālāk – uz Folklendu salām. Pēcpusdienā varam noskatīties filmu par lidojošo cilvēku, kurš īpašā tērpā lec no kalnu virsotnēm. Ceļā uz vienu no kalniem Kanādā viņu aizvizina mūsu ekspedīcijas komandas darbonis Maiks ar savu kuģi Misty Islands. Maiks uz Antarktīdu brauc tikai pāris mēnešus gadā, kad Ziemeļu puslodē ir ziemas vidus. Pārējā laikā viņš ir aizņems vizinot pasažierus ar savu kuģi, strādājot fermā un audzinot jauno paaudzi.

Vakarā Solans, kurš pats var lepoties ar kārtīgu zoda rotu, lasa lekciju par bārdām – kāda nu kuram polārpētniekam bijusi un kā tā palīdzējusi pārvarēt skarbos klimata apstākļus. Man gan vakars beidzas ir zināmu vilšanos – pēc tik ilga laika jūrā mani nez kāpēc atkal apciemojusi jūras slimība.

4.marts, 120. diena (13. Antarktīdas ceļojuma diena)

4 komentāri

    • kā ta nu ne – sēd zēns un perē. lidojošos es nemācēju smuki nofočēt, bet, kad būs pieeja kolēģu materiāliem, biju plānojusi ielikt kopsavilkumu, tur notiekti šie putni ir arī lidojumā.

  • Zane, Tava dzīve ir viena vareni dzīvota dzīve. Nez cik dzīvju vajadzētu, lai šo vienu – pa kārtiņai vien atmiņās saliktu un izgaršotu. Tik intensīvai šā brīža uztveršanai būs vajadzīga mierpilna klātesamība, to visu vēlreiz izdzīvojot prātā un sirdī. Te Tev priekšā mūža darbs – ilgām, garām un baudīgām vecumdienām. Cerams, tajā lauku miera sapņu saimniecībā:)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.