Kā gadījies, kā ne – uz kuģa man bija brīvs brīsnis un Urugvajas hostelī labs internets, tāpēc varu tomēr pastāstīt kā mums veicās Antarktīdas brauciena nākamajā dienā.
Kad no rīta kajītē ieskanas telefona signāls, paķeru klausuli un, pirms Alekss paspēj kaut ko pateikt, atdarinu viņa mierpilno rīta balsi un saku „good morning” pirmā. Otrā galā atskan smiekli. Vēlāk uzzināšu, ka ne es vienīgā šādi esmu uzvedusies. Alekss zvana, lai pateiktu, ka varam gulēt tālāk – ārā esot tāds draņķa laiks, ka nekāda pastaiga neesot iespējama. Es pārāk apbēdināta par šo ziņu nejūtos, pagriežos uz otriem sāniem un guļu tālāk. Citreiz centība neatmaksājas – Dunkans Aleksa zvanu bija sagaidījis jau pilnā ekipējumā ar visiem gumijas zābakiem kājās.
Paēduši brokastis, izkāpjam lietainajā Gritvikenā (Grytviken) – vaļu mednieku stacijā, kas uz salas sāka strādāt pirmā un tika aizvērta pēdējā. Tagad tūrisma sezonas laikā mazajā miestiņā atrodas muzejs, kā arī pasts. Tieši ar pasta apmeklējumu es sāku savu Gritvikenas vizīti. Nopērku marku kaudzi un ķeros pie līmēšanas. Garām iet viens no pasažieriem, ieraugot manu pastkartīšu kaudzi nosvilpjas, un piedāvā savu palīdzību marku līmēšanā. Es priecīgi piekrītu – man gribas redzēt šeit arī kaut ko ārpus pasta ēkas sienām. Kad markas salīmētas, process vēl nav galā – es aizeju uz muzeju un saspiežu pingvīnzīmogus uz visām pastkartēm, tinte nejauki smērē – lai nožāvētu pastkartes, aizņemu vienu no muzeja ekspozīciju stendiem.
Kad sākotnēji uzzināju, ka mūsu kuģa maršrutā nav iekļauts Antarktīdas pasta apmeklējums, gaužām sabēdājos – ļoti gribējās nosūtīt visiem Pingvīniem pastkartītes tieši no kontinenta. Tomēr tagad, kad esam dzirdējuši tik daudz stāstu par Dienviddžordžiju un uzzinot, ka patiesībā šeit nonāk daudz mazāk cilvēku nekā Antarktīdā, mans prāts ir priecīgāks un ceru, ka jūsu arī tāds būs, kad pastkarte atceļos līdz jūsmājām.
Pabeigusi pasta darbus, dodos uz kapsētas pusi. Mums ir sarunāta kopēja tikšanās un tosts bosam pēc pāris stundām, bet man gribas pie Ernesta Šekltona kapa iesākumā pabūt vienatnē. Kā par nelaimi, viss garais ceļš līdz nomaļajai kapsētai ir īpaši dusmīgu roņu pilns. Dažviet tie sagūluši tik tuvu, ka jāiet garām metra attālumā. Es noņemu no pleciem mugursomu, ar ko biedēt dzīvniekus, saņemu dūšu un dodos uz priekšu. Vicinādamās uz visām pusēm tieku līdz baltajiem kapsētas vārtiņiem. Fū, dažreiz kapos var atpūties ne tikai mirušie. Aiz sētas roņi netiek un es varu brīdi pabūt ar savām domām. Visi pārējie kapi ir vērsti paralēli jūrai, bet Šekltona un pavisam nesen pārapbedītā Frenka Vailda, bosa labās rokas, pīšļu atdusas vieta skatās ūdens virzienā.
Mans nākamais individuālais gājiens ir pēc slēpņa. Diemžēl arī nevienam Antarktīdas slēpnim mēs neatradāmies tuvumā, bet šeit vienam ir jābūt, esmu cieši nolēmusi to atrast. Brīdi rāpjos kalnā un drīz vien bez grūtībām atrodu slēpni – arī tas veltīts nevienam citam kā Šekltonam!
Tad esmu gatava baznīcas, vienīgās ēkas, kas saglabājusi savu sākotnējo funkciju, apmeklējumam. Mīlīgā, Novēģijā būvētā koka baznīciņa tikusi izmantota gan tradicionāliem mērķiem, kā arī kalpojusi kā noliktava, kino un sapulču telpa. Baznīcas sānā atrodas neliela bibliotēka, kur vaļu mednieki varēja veldzēt prātu pēc grūtajām darba stundām.
Viens no interesantākajiem šejienes apmeklējuma objektiem ir muzejs. Tur iekārotas ekspozīcijas par vaļu medībām, kā arī par pirmajām polārajām ekspedīcijām. Kārtīgi gan visu izpētīt nav laika, jau klāt sarunātais tikšanās laiks ar pārējiem. Kad atkal dodos kapsētas virzienā, pretī nāk ceļa biedrene Alisone un sveicina mani ar tekstu: „Hello, geocacher!” – izrādās arī viņa slēpņo un, ieraudzījusi manu ierakstu logbukā (atpazinusi mani pēc valsts), priecājas satikt vēl kādu meklēšanas spēles aizrauto.
Uzsaukuši tostu bosam, tā Šekltonu dēvēja visi viņa komandas biedri, atgriežamies uz kuģa. Šodien pusdienas bija paredzētas uz klāja, bet lietus šos plānus ir izjaucis – glīti uzstellētie galdiņi mirkst slapjumā.
Pēcpusdienā atkal kāpjam uz zemes un dodamies pārgājienā. Garākā maršruta gājēji ceļu uzsāk pirmie, mēs ejam Šekltona vārdā nosauktā ūdenskrituma virzienā. Vējš kļūst aizvien stiprāks, tāpēc brīdī, kad esam tikuši līdz ūdenskritumam, tiekam pa rācijām saukti atpakaļ – Alekss pieņēmis lēmumu visus nogādāt uz kuģa, jo vējam jau ir vētras spēks. Pārējās grupas nav tikušas pat līdz pusei, mēs priecājamies, ka esam vismaz pabijuši pie ūdenskrituma.
Visi laimīgi nonāk atpakaļ kuģī un pēc brīža ir klāt vakariņu laiks. Šodien mēs ar Džoannu tiekam pie dzimšanas dienas kūkas – kuģa tradīcija ir, ka, ja pie galdiņa sēd jubilārs, tiek atnesta torte ar svecīti un apkārtējie nodzied apsveikuma dziesmu. Šodien dzimšanas diena ir austrālim Kenam. Es Kenu satiku jau Ušvajā, pie tam divas reizes – pirmo, klīstot pa nacionālo parku, otro – braucot ar motorolleri. Viņš ir aizrautīgs fotogrāfs un arī viens no ceļabiedriem, ar kuriem kontaktējos visbiežāk.
2. marts, 118. diena (11. Antarktīdas ceļojuma diena)
Sīkā
Zanīt! Es Antarktīdas ekspotīciju ķeru ar lielo āķi! Super! ietaupīšu pāris dolārus, jo šķiet, ka esmu jau tur bijusi 🙂
Bet man ir lūgums (un es domāju, ka kolēglasītāji pievienosies). Varbūt ir iespējams izveidot kādu karti ar maršrutu un pumpiņiem, nu tādu pavisam vienkāršu, lai priekšstats rodas par Tavu virzību 🙂
Patiesībā superīgi būtu tāda vispārējā, arī par citiem ceļojumiem. Tā teikt, izglīto tautu ģeogrāfijā.
Jau iepriekš pateicos par sapratni.
Zane Eniņa
Jā, paldies par ierosinājumu. Ir tā, ka ekspedīciju komanda ir solījusi veselu informācijas mapi par braucienu, biju cerējusi, ka tā būs pieejama uzreiz pēc brauciena un palīdzēs man šo aprakstu tapināšanā, bet nekā – tā vēl joprojām nav pieejama. Es ļoti ceru, ka šajos materiālos būs pieejamas arī kartes, tad noteikti tās arī šeit publiskošu.