Ziloņu salas vēsturiskā loma

„Ernesta Šekltona „Endurance” ekspedīcija ir viena no pasaulē zināmākajiem stāstiem par cilvēka drosmi un izturību”, saka mūsu vēsturnieks Lorijs Deksters. „Tomēr es gribu jums parādīt Šekltonu ne tikai kā ikonu, bet kā cilvēku, ar visām viņa vājībām, daudzas detaļas arī „Endurance” stāstā bieži tiek piemirstas”, piebilst Lorijs, pirms sākt stāstu.

Es vairs neatceros, vai biju ko dzirdējuši par Šekltonu pirms tam, bet mana pirmā nopietnā iepazīšanās ar viņu notika Rimi biznesa skolā, kuras ietvaros mums bija arī kurss par līderību. Šī gadu ilgā skola bija labākais, kar ar mani noticis izglītības lauciņā, biju arī ļoti iedvesmota pēc konkrētā moduļa.

Domāju, vairums no jums ir pazīstami ar „Endurance” ekspedīciju, bet ļaujiet atstāstīt to, papildinot ar detaļām, kuras mums darīja zināmas Lorijs.

Kad Ziemeļpols un Dienvidpols bija atklāts, Šekltons domāja, ko vēl tādu interesantu pasākt, un izdomāja. Īstenībā ne viņš pats – ar ideju šķērsot Antarktīdu pirmais nāca klajā cits pieredzējis polārpētnieks Viljams Spīrs Brūss, bet viņš neprata piesaistīt līdzekļus un vienīgais, pie kā Brūss tika, bija preses izsmiekls.

Toties sabiedriskajās attiecībās un līdzekļu piesaistē talantīgais Šekltons šo uzdevumu izpildīja un devās ekspedīcijā, kuru nosauca „Imperiālā Trans-Antarktikas ekspedīcija”. Ceļā devās divi kuģi ar 28 vīriem uz katra no tiem – „Endurance”, uz kura klāja bija arī pats Šekltons un kuriem bija jāveic pati ekspedīcija, un „Aurora”, kuras komandas uzdevums bija „panākt pretī” pamatgrupai un izvietot pārtikas un degvielas rezerves kontinenta otrā pusē plānotā maršruta beigās.

Līdz pēdējam brīdim nebija skaidrs, vai ekspedīcija notiks, jo pasaule atradās Pirmā Pasaules kara priekšvakarā, tomēr Vinstons Čērčils deva zaļo gaismu un 1914. gada augustā kuģi devās ceļā. Šekltons gan vēl steidza kārtot pēdējās biznesa un privātās lietas, un pievienojās kuģim septembra beigās Buenosairesā. Šekltona labā roka uz kuģa bija pieredzējušais pētnieks Frenks Vailds (Frank Wild), kurš gan piedzīvoja diezgan skumju dzīves nogali. Pavisam nesen tika atrasti Vailda pelni un 2011. gada nogalē viņš tika pārapbedīts blakus savas bosam Dienviddžordžijā. Atsevišķu stāstu ir pelnījis arī fotogrāfs Frenks Hērlijs (Frank Hurley), pateicoties kuram mēs varam skatīt šī varoņeposa bildes.

Decembra sākumā, par spīti Dienvidžordžijā mītošo pieredzējušo norvēģu brīdinājumam par neparasti biezo ledu pie Antarktīdas, Šektons atstāja Dienviddžordžijas krastus un devās Vedela jūrā. Norvēģiem bija taisnība un janvāra vidū kuģis iesala ledū. Pēc mēneša, saprazdams, ka nekur viņi tālāk šoziem netiks, Šekltons samierinājās ar domu un radīja dažādus uzdevumus vīriem, lai viņus nodarbinātu. Viņi spēlēja teātri un futbolu, dresēja suņus un veica dažādas citas izdarības, kas ļāva atvairīt drūmas domas. Šekltons cerēja, ka atnākot pavasarim, viņi izkļūs no ledus skavām un varēs turpināt ceļu no tās vietas, kur šie kopā ar ledu būs aizdriftējuši. Bet nekā. Ledum sākot kustēties, kuģis brakšķēja un krakšķēja, sāka šķiebties, līdz vīri saprata, ka viņu mājas drīz būs zem ūdens. Viņiem bija pietiekami daudz laika, lai pārnestu no kuģa uz ledu glābšanas laivas, pārtikas rezerves un personiskās mantas. Katram vīram bija atļauts ņemt līdzi divas mārciņas mantu, ieskaitot zābakus. Bija arī izņēmums – viņš atļāva paņemt līdzi smago bandžo, jo apzinājās mūzikas dziedinošo un uzmundrinošo lomu.

endurance_nogrimshana

Jāteic, ka kuģa namdaris, Harijs Maknišs (Harry McNish), daudz agrāk paredzēdams šādu kuģa galu, bija piedāvājis Šekltonam uzbūvēt nelielu kuģi no „Endurance” izejmateriāliem – to bija gana un arī Makniša prasmes bija atbilstošas. Tomēr Šekltons Makniša priekšlikumu noraidīja.

Tad sākās nežēlīga cīņa, ik dienu veicot nelielu attālumu, vētrā velkot smagās ragavas ar iedzīvi. Tomēr, cik pa dienu vīri pavirzījās uz priekšu, tik pa nakti ledus kustība aizvirzīja viņus atpakaļ. Beidzot Šekltons saprata šīs cīņas bezjēdzību (viņam pirms tam jau uz to norādīja Maknišs, par ko abi sastrīdējās) un viņi izveidoja uz ledus „Pacietības nometni”. Aprīļa sākumā beidzot vīriem izdevās tikt brīvā ūdenī un viņi glābšanas laivās uzsāka cīņu, lai tiktu līdz tuvākajam zemes pleķim.

laivu_vilkshana

Tā izrādījās mazā un nemīlīgā Ziloņu sala, kuras krastos pēc piecu diennakšu cīņas, vīriem beidzot izdevās piestāt. Tā bija pirmā reize, kad pēc 497 dienām viņi beidzot stāvēja uz sauszemes. Šekltons saprata, ka šajā nostūrī viņiem nav nekādu cerību uz izglābšanos, tāpēc pavēlēja Maknišam uzbūvēt slēgtu klāju vienai no glābšanas laivām un kopā ar pieciem vīriem devas ceļā uz Dienviddžordžiju, lai tur meklētu palīdzību.

LaunchingTheJamesCaird2

Pārējie vīri netālu uzcēla apmetni no divām apgāztām glābšanas laivām, komandas vadība prombūtnes laikā tika uzticēta Frenkam Vaildam un šo vietu tagad sauc “Point Wild”.

zilonju_sala

Iespējams, Šekltons atkal pieļāva vienu kļūdu, jo kā balastu sakrāva lielāku akmeņu daudzumu, nekā bija nepieciešams, kas padarīja laivu grūtāk pārvietojamu un vīriem bija vēl mazāk vietas jau tā lielajā šaurībā. Bet, kas zina. Dienvidžordžija tika izvēlēta, jo uz šo salu bija vienīgā teorētiskā iespēja nokļūt nokļūt apkaimē valdošās straumes un vēja virziena dēļ. Gritvikenā (Grytviken) muzejā apskatama šīs laivas kopija, oriģināls atrodas Londonā.

muzejs

16 dienas vīri cīnījās okeāna plašumos 7 metrus garajā laivelē. Lai lietotu sekstantu, nepieciešams saskatīt sauli un horizontu, bet daudzas dienas bija mākoņainas un lielajos viļņos horizontu tikpat kā neredzēja. Tikai pateicoties talantīgā kapteiņa Vorslija navigēšanas spējām, pēc 1300 kilometriem viņiem izdevās nepalaist garām mazo salu nekurienes vidū. Ja viņš būtu kļūdījies kaut par pus grādu, vīru cerības uz izglābšanos būtu zudušas.

8. maija rītā viņi ieraudzīja Dienviddžordžijas salu, bet tai dienā vētra neļāva pārgurušajiem vīriem tikt krastā. Kad beidzot viņi tur nokļuva, cīņa vēl nebija galā. Vaļu mednieku stacija atradās otrā salas pusē. Maknišs piestiprināja zābaku zolēm kuģa skrūves un trīs spēcīgākie vīri ar primitīvām palīgierīcēm šķērsoja salu vietā, kur neviens to vēl nebija darījis. Daudzus gadus vēlāk, trīs mūsdienu pieredzējušākie alpīnisti atkārtoja šo gājienu ar vismodernāko aprīkojumu un atzina šo maršrutu par neticami grūtu esam.

Pēc trīs diennaktīm viņi izdzirdēja vaļu mednieku stacijas fabrikas svilpienu – pirmo skaņu no ārpasaules 18 mēnešos, un veiksmīgi sasniedza civilizāciju. Nākamajā dienā viņi aizbrauca pēc pārējiem trim vīriem otrā salas pusē, bet, lai izglābtu Ziloņu salā palikušo komandu, bija nepieciešami veseli četri mēģinājumi. Tas izdevās tikai pēc četriem mēnešiem, kad uz salas gaidošo vīru cerības sāka izplēnēt. Šo grūto uzdevumu paveica Yelco kuģa kapteinis Luiss Alberto Pardo (Luis Alberto Pardo), tāpēc viņam par godu šajā vietā uzstādīts neliels piemineklis.

Alison Wells MG_6643

Filmas “Šekltona Antarktīdas piedzīvojums” nobeigumā, kā arī daudzajos līderības kursos, tiek lietota frāze “neviena vīra dzīvība netika zaudēta”. Šajā komandā nē. Tomēr otrs kuģis, “Aurora”, kas izpildīja savu uzdevumu un izvietoja pārtikas rezerves, zaudēja trīs vīrus. Runājot par šo eksedīcijas daļu, tiek lietots apzīmējums “Šekltona aizmirstie vīri”. Bet, iespējams, ja Šekltons būtu bijis kopā ar viņiem, tā nebūtu noticis. Un jā, Šekltons nekad nepiedeva Maknišam viņu strīdu uz ledus, un par spīti tam, cik nozīmīgi bija šī vīra nopelni visas komandas izdzīvošanā, viņš nesaņēma Polāro medaļu.

Bet arī šo un vēl citu jaunu nianšu uzzināšana par Ernestu Šekltonu, nav mazinājusi manu cieņu pret šo apbrīnojamo vīru, man šķiet, ka kļūdas un vājības tikai liecina par cilvēcību.

shekletons

Atstāsts gan iznāca mazliet garāks nekā biju domājusi, bet ceru, ka tas arī jums liks ar lielāku cieņu aplūkot šo mazo zemes pleķīti, kas pat dienas vidū izskatās neticami nomaļš un nemīlīgs.

_DSF2831

Zodiaki mūs apved apkārt salai un varam aplūkot gan pašu vietu, gan kapteiņa krūšutēlu, ko no visām pusēm apsēduši pingvīni. Pingvīni arī dzīvojas pa ūdeni, tāpat kā roņi, kas rotaļājas ap laivām tieši blakus bortam.

Apskatījuši vēsturisko vietu un gana komunicējuši ar roņiem, dodamies atpakaļ uz kuģi.

Šodien mēs uzsāksim kuģot uz Dienvidžordžiju tieši pa to pašu maršrutu, ko veica Šekltons ar vīriem. Tikai nesalīdzināmos apstākļos, protams. Rīt mums būs jāpavada visa diena jūrā, tāpēc šovakar organizatori parūpējušies par „Pētnieku ballīti”, visi tiek aicināti pārgērbties. Mēs ar Džoannu aizņemamies no kuģa recepcijas bezgaumīgu mākslīgo ziedu kompozīciju, izjaucam to, un pārtopam par būtnēm, par kurām uz salas iestrēgušie kuģotāji varētu sacerēt dziesmas un ilgoties – Džoanna ir īru roze, bet es feja.

???????????????????????????????

Arī citi pasažieri, un, protams, ekspedīciju komanda, ir centušies un vakars var sākties.

IMG_7016

26. februāris, 114. diena (7. Antarktīdas ceļojuma diena)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s