Polārais plunkšķis un akmens būda

No rīta septiņos mūs modina Aleksa balss. Iesākumā dzirdama klusa mūzika, tad pavisam liegi atskan „good morning, good morning”, uzzinām cik ir pulkstenis, kāds ārā laiks un to, ka brokastis jau ir galdā. Šodien būs mūsu pēdējā piezemēšanās uz paša kontinenta.

Antarktīda mūs pavada ar sauli un zilām debesīm, vairāki ceļabiedri jau nometuši ārējo jakas slāni, ātri ejot, svīstam ne pa jokam. Esmu, kā parasti, pieteikusies garākajam pārgājienam un mēs kāpjam augšup pa ledāju, dakteris Saimons un vēsturnieks Lorijs pieskata, lai mēs neieveltos kādā no daudzajām plaisām. Man ir mazliet bēdīgi atvadītos no Antarktīdas, es būtu ar mieru iet pa bezgalīgajiem sniega laukiem vēl un vēl. Tikuši kalna galā, veicam fotosesiju – es skraidu riņķī ar saviem paldies plakātiem, kā arī safotografēju Ceļojošo grāmatu, manu nākamo projektu. Nolēmu to iesākumā aizvest uz Antarktīdu un tad laist „pasaules plašajos ceļos”.

Atgriezušies pie okeāna, atkal koķetējam ar pingvīniem, kad mūs sauc atpakaļ pie zodiakiem. Šodien ir piemērots laiks… peldei! Jā, viena no šādu braucienu tradīcijām ir „polar plunge”, ko man labpatīk tulkot kā polāro plunkšķi. Kuģa sānos tiek nolaista platforma un visi, kas vēlas, var mesties ledainajā ūdenī. Gluži neprātīgi tas nav, drošības apsvērumu dēļ peldētājiem ap vidukli tiek piestiprināta virve. Dullo netrūkst! Lielākā daļa no bandas, ar kuru esmu jūs iepazīstinājusi, lec uz galvas ūdenī, arī Dunkans nelaiž garām šo iespēju. Mazs ķīniešu puika, kas neprot peldēt, kā vardulēns iekrīt ūdenī. Atzīšos, es ļoti trinos un mīņājos. Bet saprāta balss uzvar – kad salieku svaru kausos 10 sekunžu peldi un lepnumu par paveikto pret piedzīvojumiem nākamo divu nedēļu garumā pie labas veselības, tomēr izvēlos otro. Un galu galā – arī skatīties un fotografēt ir gana jautri. Rekur, piemēram, Rafaēla pelde.

Esam atpūtas pauzē pēc pusdienām, kad visi tiek saukti uz klāja. Džimmijs saskatījis zobenvaļu baru un kapteinis piekritis pievest mūs tuvāk. Brīdī, kad uzskrienu uz augšējā klāja, esam pavisam tuvu zobenvaļu (killer vale, orca) baram – mēs brīdi skrienamies ar veiklajiem vaļiem, līdz šiem apnīk un bars aizvirzās prom no kuģa. Esam gana priecājušies, kapteinis met kuģi riņķī un atgriežas plānotajā kursā.

Lai saprastu, cik īpaša ir mūsu pēcpusdienas piezemēšanās, mazliet jāieskatās vēsturē. No 1901. – 1904. gadam zviedru ģeologs Otto Nordenskjolds (Otto Nordenskjöld – palabojiet mani, zviedru-latviešu valodas speciālisti, ja latviskoju šo uzvārdu nepareizi) veica Zviedru Antarktīdas ekspedīciju. Kuģi “Antarctica” vadīja polārajos reģionos pieredzējis kapteinis Karls Antons Larsens (Carl Anton Larsen). Ekspedīciju kuģis nogādāja Nordensskjoldu un viņa vīrus Antarktīdā, kur viņi plānoja pārziemot un veikt pētniecības darbus, bet kuģis devas atpakaļ uz Folklendas salām un Ugunszemi, lai pavadītu ziemu tur un pavasarī atgrieztos pēc vīriem. Kad pavasarī “Antarctica” atgriezās pēc Nordensjolda, ledus neļāva kuģim piebraukt tuvumā vietai, kur atradās Nordenskjolda bāze, tāpēc trīs vīri brīvprātīgi pieteicās izkāpt maksimāli tuvu apmetnes vietai un ar slēpēm sasniegt Nordenskjoldu. Kuģis turpināja ceļu, lai pietauvotos citviet un… nogrima, atstājot bez pajumtes kapteini Larsonu un viņa komandu. Divdesmit vīri tika iesprostoti Paulet salā, kur viņi uzcēla šo akmens būdu, lai pārziemotu, tā pazīstama kā kapteiņa Larsona akmens būda. Ne Nordenskjolds, ne trīs vīri nezināja neko par traģisko kuģa likteni. Uz baltā kontinenta atradās trīs neatkarīgas grupas, kurām nebija iespēja sazināties savā starpā. Tikai vairāku neticamu jaušību rezultātā, viņi visi tomēr satikās un tika izglābti ar kuģi Urugvaja, kas joprojām aplūkojams Buenosairosā (man ir pieejama grāmata par šo ekspedīciju, dodiet ziņu, ja interesē, kā arī stāsta kopsavilkumu var izlasīt šeit: http://www.south-pole.com/p0000091.htm).

Tikai viens vīrs Ole Vennersgārds (Ole Wennersgaard) nomira un tika apbedīts šajā vietā, bet viņa nāves cēlonis bija dabisks, Ole mira no sirdskaites, nevis bada vai nosalšanas. Viņa kaps joprojām ir labi redzams vientuļās salas malā.

_DSF2435

Izstaigājusies pa Paulet salu, es apsēžos pie būdas drupām. Vēstures guru Lorijs vakar mums ir izstāstījis Nordenskjolda un Larsona ekspedīcijas piedzīvojumus, tāpēc atrasties šeit ir tik īpaša pieredze. Es sēžu viena un cenšos sajust, ko pārdzīvoja šie vīri, pavadot šeit tik ilgu laiku un nezinot, vai tiks izglābti. Virs drupām tālumā okeāna viļņos šūpojas mūsu kuģis – ko tikai viņi neatdotu, lai ieraudzītu šādu skatu – kuģi pie apvāršņa.

_DSF2672

Pēc garās dienas, esam savās kajītēs laikus. Tomēr aizmigt nav viegli – mēs laužamies cauri ledum un teju ik pēc minūtes atskan griezīgs troksnis, kārtējam aisbergam atsitoties pret kuģa metāla sāniem. Nākamajā rītā Alekss mums parādīs radara fotogrāfijas – tajā aisbergi tiek atzīmēti kā zaļi punkti. Parasti uz ekrāna ir pārdesmit punktu, bet tajā naktī viss ekrāns ir zaļš. Ir mazliet baisi un mēs ar Džoannu runājam par nāvi. Viņa saka, ka neiebilstu, ja mums šī nakts izrādītos pēdējā. Es gan saku, ka iebilstu – man jāatbrauc atpakaļ un jāizstāsta Antarktīdas stāsti.

One response to “Polārais plunkšķis un akmens būda

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s