Dodamies ceļā uz Antarktīdu

Stāsti

20. februāra rīts paiet zināmā stresā – jāpaspēj nopirkt pēdējās ceļojumam neieciešamās lietas, jāsaraksta vēl viena pastkartīšu kaudze un jāizstāsta jums biļetes rezervācijas stāsts. Man ir sajūta, ka kaut ko esmu aizmirsusi izdarīt internetā – turpmākās trīs nedēļas tas būs ļoti lēns un par bargu naudu, labākajā gadījumā varu cerēt uz kāda e-pasta aplūkošanu. Pēdējā brīdī atceros par slēpņošanu, sasodīts. Jau desmit minūtes kā jābūt ostā, bet es vēl kopēju slēpņus uz datora. Fū, beidzot arī tas ir izdarīts, veļu plecos smago somu un skrienu uz ostu. Lielākā daļa ceļabiedru jau ir priekšā, bet man pietiek laiks, lai samīļotu Pasaules gala zīmi – šī ir Vārnas diena, kad man kaut kas vai kāds jāapskauj. Priekā, Vārna!

IMG_6929

Drīz vien tiekam sasēdināti autobusos un aizvizināti līdz trapam – tas ir ļoti īss brauciens un jau pēc dažām minūtēm varam kāpt uz kuģa, kas būs mūsu mājas turpmākās 22 dienas. Mazais ekspedīciju kuģis „Sea Adventurer” izskatās pēc liliputa blakus kruīza monstram „Golden princess”. Mēs visi esam vienisprātis – mēs neparko negribētu būt uz tā otra kuģa.

Vispirms tiekam sadalīti nelielās grupās un kompānijas „Quark Expeditions” darbinieki, kas organizē šo braucienu, iepazīstina mūs ar kuģi. 100 metrus garais un 16 metrus platais „Sea Adventurer” var uzņemt maksimums 117 pasažierus un tā daudzie atvērtie klāji ir ideāli piemēroti putnu un dzīvnieku vērošanai. Mūsu kuģis dzimis bijušajā Dienvidslāvijā un mēs esam teju vienā vecumā, šodien vairs tik nepraktiskus kuģus nebūvē. Sākotnēji tas nesis aktrises Allas Tarasovas vārdu un bijis iekārtos pēc labākajiem padomju dizaina standartiem, bet vēlāk ticis būtiski renovēts un ieguvis tagadējos vaibstus. Lielākās kuģa telpas ir konferenču zāle un ēdamzāle. Vēl šeit ir neliels bārs, bibliotēka un mazītiņa trenažieru zāle. Pārējās telpas ir kajītes un citas ar kuģa tehnisko darbību saistītas telpas. Ak, jā – komandtiltiņš. Šī ekspedīcija praktizē atvērtā tilta principu, kas nozīmē, ka mēs jebkurā diennakts laikā varam kopā ar kapteini un viņa komandu uzturēties pie kuģa vadības verķiem. Mēs nedrīkstam iet tikai pašā priekšā, lai netraucētu profesionāļu darbu, kā arī nopietnās situācijās jāuzvedas klusu.

Esam apskatījuši kuģi un visi tiek pa skaļruni aicināti doties uz kādu no klājiem, lai vērotu kuģa attauvošanās procesu. Bahamu salu karogs ir aptinies ap mastu un ir redzama tikai tā daļa. Es skatos un smaidu – nu gluži kā man par godu.

_DSF9674

Kapteinis meistarīgi izmanevrē kuģi no ostas, mēs pavadām ar skatiem Ušvajas pilsētu, kurā vairs neatgriezīsimies – kuģis finišēs Buenosairosā. Kad esam attālinājušies no ostas, nokāpju uz savu kajīti un beidzot varu iepazīties ar cilvēku, ar kuru dzīvošu kopā uz kuģa. Džoanna ir 65-gadīga kanādiešu kundze, uz kuras ceļojumu pieredzes fona es izskatos kā tikko dzimis kaķēns blakus tīģerim. Pirmais iespaids ir labs, šķiet, ka mēs tīri labi sadzīvosim.

Esam izgājuši nepieciešamās drošības apmācības, pēc kurām balss skaļrunī aicina pirmajās vakariņas, un mēs ar Džoannu kāpjam divus stāvus augstāk. Balti galdauti, divas dakšas un naži, vīna glāzes un auduma salvetes. Viesmīļi, kas gatavi izpildīt teju jebkuru tavu kulināro iegribu. Mamma mia. Protams, nav jau tā, ka neesmu smalkos restorānos ēdusi, bet tagad, pēc mēnešiem ilgas ēst gatavošanas kempingos, hosteļos un citu ļaužu virtuvēs, man šis viss šķiet kā filmā.

Pirmā maltīte gan nav pārāk izdevusies – mans pasūtītais „well done” steiks ir pusjēls, tāpat kā Džoannas lasis. Bet esmu pārāk apžilbusi no jaunās situācijas, lai žēlotos domās, kur nu vēl vārdos. Toties Džoanna, brīdī, kad zāles pārzinis apvaicājas par vakariņu kvalitāti, ir ļoti tieša: „piedodiet ser, bet mans lasis vidū ir gandrīz sasalis”. Nepaiet ne pāris minūtes, kad Džoannas priekšā parādās cits, šoreiz patiešām labi pagatavots lasis. Bet viņa vairs nav izsalkusi un piedāvā man notiesāt zivi, ko es, protams, neatsakos paveikt. „Ja kas, šeit var pasūtīt visu, ko vēlies. Ja nevari izvēlēties starp zupu un salātiem, pasūti abus!”.

Džoanna ir bijusi līdzīgā braucienā pērn un dalās ar galdiņa biedriem ne vienā vien padomā. Viņa silti iesaka visiem uz nakti iedzert daktera piedāvātās tabletes pret jūras slimību – šonakt mēs iekuģosim Dreika šaurumā, kas pat labos apstākļos esot elle. Pērn pa gaisu lidojuši trauki un pasažieri. Zivis barojuši gandrīz visi. Lai arī nekad dzīvē neesmu izjutusi jūras slimību, paklausu Džoannai un iedzeru uz nakti tableti. Tāpat ņemu vērā, kas teikts uz gultas novietotajā informācijas lapiņā: „visas lietas uz šī kuģa dalās divās daļās – tās, kas ir uz zemes, un tās, kas tur drīz nonāks”. Rūpīgi nostiprinu atvilktnēs datoru, fototehniku un citus smalkos verķus, pēc tam aizāķēju arī pašas atvilknes. Ielienu baltajos palagos (šito laimi) un, viļņu šūpšanas ieaijāta, jau drīz esmu cieši aizmigusi.

20. februāris, 108. diena (1. Antarktīdas ceļojuma diena)

6 komentāri

  • Es pirms mēneša turpat kuģoju ar Golden Princess 🙂 Un mēs visi tieši domājām, skatoties uz mazajām laiviņām- cik labi, ka mēs esam uz šī lielā kuģa, jo mēs šūpošanu okeānā nejutām vispār- tikpat kā staigāt pa sauszemi, – nekas nebija jānostiprina 🙂 Un mums bija izcili paveicies- dienā, kad bijām Dreika šaurumā, bija ideāli mierīgs okeāns- viļņu augstums bija tikai 2m, kas 17-stāvu kuģim vispār nav pat manāms. Horna ragu lēni un nesteidzīgi apkuģojām visapkārt tik tuvu, it kā tas būtu mums nolikts kuģim blakus uz paplātes pārsimts metru tuvumā.

  • Zane! forss apraksts!
    Ak Lolita Lolita – Golden Princes istam celotajam ir ka cietums ar kazino, peldbasiniem, maksligam palmam utt. Sajuta drosvien tada ka visu laiku atrodies Las Vegas. Pheeewww…

  • Cik burvīgi, omulīgi iekārtojos pie siltas tējas, lai sekotu Tavam ceļojumam ledus kontinentā! 🙂 Tavas prombūtnes laikā sanāca aiz pieraduma apmeklēt šo lapu un tad secināt – pareizi, viņa taču vēl ir pie pingvīniem!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.