Ieraugot viesnīcas brokastu galdu, ieplešu acis. Biju domājusi ieraudzīt pāris lētas baltmaizes šķēles un ievārījumu, bet te ir šķiņķis, siers, avokado, sula, mmm. Vienīgi kafija ir šķīstošā, izvelku no somas savu dabīgo un pagatavoju kārtīgu rīta dzērienu. Garām iet saimniece un saka labrītu. „Tātad autobuss uz Los Antiguos attiet 9:30, vai ne?”, gribu pārliecināties, jo vakar pārdevēja veikalā man teica, ka tomēr 9:00. „Jā, jā, 9:30, gribi, lai piezvanu un viņi piebrauc tevi savākt?”, saimniece piedāvā šādu servisu. Kāpēc ne, lai tik zvana. Iesākumā neviens neceļ klaususli, bet, kad šoferis ir sazvanīts, viņa mazliet vainīgi paziņo sliktas ziņas, „zini, autobuss ir aizbraucis jau 8:00”. Ā, nu forši, zinot, cik bieži te kursē autobusi, tas neizklausās diez ko iepriecinoši.
Tomēr ir mazliet pirms deviņiem un, aši sametusi visu somā, skrienu uz centru, cerot, ka taisnība būs bijusi pārdevējai un autobuss kursē arī 9:00. Jā, mazs mikriņš stāv veikala priekšā un tas braukšot uz Los Antiguos. Lieliski, ierūmējos tajā un mazliet pēc 9 dodamies ceļā. Šķērsojam Čīles-Argentīnas robežu un drīz jau esam klāt Los Antiguos. Jau šovakar 8 vakarā iet autobuss uz El Chalten, tas man der. Nopērku biļeti un dodos klīst pa pilsētu.
Jūtos kā nonākusi citā klimata joslā. Lai arī abas pilsētas atrodas pavisam tuvu viena otrai, Chile Chico vējā salu pat jakā, bet šeit cepos plānā džemperītī. Iesākumā aizstaigāju līdz ezeram, tad ieraugu ceļa malā norādi, ka puskilometru tālāk tiek tirgoti ķirši. Los Antiguos tiek dēvēta par ķiršu galvaspilsētu un es labprāt nobaudītu kādu galvaspilsētas ķirsi. Kad ieraugu uzņēmumu, mani pārņem šaubas, ka šeit var nopirkt mazāk par paleti. Tomēr dodos iekšā birojā un vaicāju, vai varu dabūt kādu nieka kilogramu. Jā, to varot un tieku pie diviem maziem maišeļiem, pilniem ar augstākās kvalitātes ogām. Man ir tāda sajūta, it kā būtu piegājusi pie Rimi noliktavām un nopirkusi divus biezpiena sieriņus.
Uz durvīm ieraugu zīmīti, ka te iespējams arī doties ekskursijā, tas maksā 50 Argentīnas peso (ap 4 USD). Labprāt tādā piedalītos, mani interesē procesi ražošanas uzņēmumos, jo īpaši pārtikas. Sekretāre saka, ka ekskursija iespējama tikai četros pēcpusdienā, atbildu viņai, ka, visticamāk, atgriezīšos šajā laikā.
Tikko izgājusi pa durvīm, sāku sukāt iekšā ķiršus. Neesmu tikusi līdz nākamajam krustojumam, kad viens maisiņš jau ir apēdies – ķirši ir dievīgi. Tukšojot otru maisiņu, izstaigāju nelielo pilsētu. Tad piesēžu uz kafijas un interneta kombināciju, laiks paskrien nemanot un, tā kā tuvojas četri, sāku soļot atpakaļ uz ķiršu uzņēmumu. Pēc pusstundas esmu klāt. Opā, tur sēd jau cita sekretāre. Tā un šitā, es uz ekskursiju, piesakos pie meitenes. Man jau ir nelāgas aizdomas, ka viņi negribēs viena cilvēka dēļ krāmēties, bet pajautāt drīkst. Sekretāre sazvana kādu kolēģi, tad pakrata galvu, nē, šodien diemžēl nebūs ekskursija, lai pienākot rīt. Paldies, rīt es būšu 700 km tālāk. Mēģinu spiest uz jūtām – es jau te biju no rīta, jūsu kolēģe solīja, ka četros būs ekskursija, es visu dienu gaidīju un speciāli nācu uz šejieni. Melots nav, tikai mazliet sabiezinu krāsas. Nekā. Esmu diezgan vīlusies, tiešām biju sacerējusies ieskatīties ķiršu valstībā.
Labi, ja tādas tās lietiņas, velku ārā lielo fotoaparātu un pēdējo kārti. „Ak, cik žēl”, es fotografējot uz sienas redzamos sertifikātus, novelku. „Vispār jau esmu žurnāliste no Latvijas, gribēju apmeklēt jūsu uzņēmumu un aprakstīt šeit redzēto. Bet nekā.” Un arī tas nav melots. „Uzgaidiet vienu mirklīti”, sekretāre saka un pazūd iekštelpās. Vēl pēc brīža viņa pabāž galvu un pārprasa: „No kurienes jūs esat?”. „Latvijas, no valsts Eiropas ziemeļaustrumos”, paskaidroju. Pie sevis domāju, ka diez vai pingvīnbiksēs izskatos pēc īpaši cienījamas žurnālistes, bet, kā vēsta sens latviešu teiciens, „neskati sievu no biksēm”.
Izskatās, ka šitas gājiens ir nostrādājis – kopā ar sekretāri parādās iesirms kungs un sniedz man roku, „Esmu Aleksandro, lūdzu nāciet iekšā.” Kad mēģinu lauzītā spāņu valodā izklāstīt sava apmeklējuma iemeslus, kungs laipni piedāvā pāriet uz angļu valodu. „Tēju, kafiju, ūdeni?”, viņš piedāvā un man ir sajūta, ka esmu pēkšņi nonākusi citā dimensijā. Atsakos un aši mēģinu aptvert situācijas maiņu. Tā, esmu iekšā, jāapvalda sajūsma un jāsakoncentrējas „darbam”. Parasti pirms intervijām izpētu jau pieejamo informāciju par objektu vai subjektu, sagatavoju jautājumus. Tagad jāimprovizē. Nekas, neesmu kritusi ne uz mutes, ne uz galvas, gan jau tikšu galā.
Man nav līdzi pat papīra gabals, bet ir telefons. „Jūs neiebildīsiet, ja ierakstīšu mūsu sarunu”, jautāju kungam un viņam nav nekas iebilstams. „Varu lūgt jūs vēlreiz nosaukt savu vārdu un amatu”, sāku sarunu. „Esmu Aleksandro Cimmermans, šī uzņēmuma direktors un īpašnieks”, kungs saka. Ak, tik augstos plauktos esam, nu labi. Mēs brīdi aprunājamies, tad dodamies apskatīt ražotni. Gan saruna, gan ražošanas gaita ir ļoti interesanta. Apskatu visu procesu – kā ķirši no kokiem nonāk ražotnē, tad iet aukstā dušā un diennakti atpūšas vēsumā, lai pēc tam tiktu vēderā īpašam skanerim, kas tos pēc krāsas un izmēra sašķiro astoņos veidos. Ogas slīd pa konveijeri, darbinieki kā čaklas skudriņas seko līdzi, lai pie skaistajām ogām nenonāktu kāda lapa vai traumēta oga – tām lemts liktenis pārdzimt zaptē vai kompotā, bet pārējās ceļos pāri jūrām un okeāniem, lai nonāktu pie ķiršu cienītājiem visā pasaulē.
p.s. Šodiena bija Madonas Daigas diena – pilnīgi citā noskaņā nekā pirms pāris mēnešiem. Atzīšos – pa dienu biju pārņemta citām lietām, bet vakarā, iesēžoties autobusā, gan piedomāju. Turās, agrāk vai vēlāk viss saliksies, kā vajag!
- februāris, 101. diena
Izdevumi:
| „Tālais” transports | 68 USD |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | 5 USD |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | – |
| Citi | – |
| Dienas bilance | 73 USD |
| Ceļojuma bilance | – 764 USD |
