100. diena ceļā

No rīta mēģinām šķirties ar Mišelu un Danielu tieši tādā pašā veidā kā iepazināmies – stāvot ceļa malā mazu gabaliņu atstatus un mēģinot noķert auto atsevišķi. Pēc stundas gaidīšanas pieņemam lēmumu tomēr iet uz pilsētu un tur gaidīt autobusu, kurš atbraukšot kaut kur starp vieniem un diviem dienā. Uz pilsētas pusi braucošs auto gan apstājas un vēl pēdējo reizi visi trīs kopā ieveļamies kravas kastē.

Pilsētā ejam padzert kafiju un tad kopā ar citiem mugursomniekiem nostājamies ceļa malā un gaidām autobusu. Es vēl mēģinu benzīntankā aprunāties ar šoferiem, bet nekā – neviens nebrauc man vajadzīgajā virzienā. Pēc vieniem tiešām pienāk viens autobuss un viss gaidītāju bars ar milzu somām metas uz to kā bites uz medus podu vai mušas uz ko citu. Mēs arī. Ir skaidrs, ka visiem vietas nepietiks. Pēc brīža top skaidrs, ka šajā autobusā ir vien sešas vietas, bet būšot vēl viens autobuss. Pēc brīža pienāk tas un atkārtojas iepriekšējais scenārijs. Mēs ar angļiem paliekam pēdējie – ne viņu, ne manā garā nav spraukties citiem pa priekšu. Bet Kosmoss visu izkārto – iesākumā šoferis sasēdina braucējus līdz galamērķim, Mišela ar Danielu tiek iekšā. Es esmu vienīgā, kurai vajag līdz pusceļam, un autobusā ir palikusi tieši viena brīva vieta.

Drīz jau ir klāt mans krustojums un, vēl vienu reizi sabučojusi ceļabiedrus, lecu laukā. Māju, kamēr autobuss pazūd aiz līkuma – tur aizbrauc cilvēki, ar kuriem esmu dalījusi vīnu, maizi un vēju. Bet brīnumainā kārtā ir tikai mazliet skumji, varbūt sāku iemācīties atvadīties. Bija jau doma, ka mēs varētu vēl kādu brīdi paceļot kopā, bet vietā, kur pāris izdomājis šķērsot robežu, tas jādara kājām ejot pāris dienas ar visām smagajām somām. Tas ir viens faktors. Otrs – vienā brīdī ir nepieciešams izmantot prāmi, bet tas kursējot tikai 18. februārī, kas man ir drusku par vēlu. Un, galu galā, jāļauj arī viņiem no manis atpūsties.

Tā nu stāvu viena kā koks krustcelēs, saule cepina, ēnas nav nekur. Šoreiz tieku apžēlota un mani paķer jau otrā mašīna un aizved līdz tuvākajam ciematam. Izsoļoju tam cauri un atkal mēģinu kaut ko noķert. Vienīgais, ko noķeru, ir ceļa putekļu vērpetes, ko atstāj garām braucošās mašīnas.

Ir mana 100. ceļojuma diena – kaut kā biju iedomājusies to pavadīt mazliet citādāk, nevis rijot putekļus ceļa malā. Bet norāju sevi – kas man nekaiš. Auksti nav, lietus nelīst, paēdusi esmu, čurāt nevajag (labi, tikai mazliet) – tātad, dzīve ir skaista. Pēc brīža nāk mazs mikroautobuss, kura galamērķis ir man vajadzīgā pilsēta Chile Chico un kāpju vien tajā. Atkal jau ceļš ir neticami skaists, labi, ka nav iespējas stāties un bildēt, es droši vien līdz vakaram nenonāktu galā.

Bet mēs nonākam gan – ir pusastoņi. Jau sen biju nolēmusi, ka savu 100-to dienu atzīmēšu nakšņojot puslīdz pieklājīgā viesnīcā. Eju iekšā pirmajā, kas pēc tādas izskatās un prasu, vai viņiem ir brīvas istabas. Jā, esot. Bet palikšana šeit maksājot 20 000 peso (32 USD), saimnieks steidz vēstīt. Pilnīgi saprotu, ka pēc nedēļas gulēšanas teltī, neizskatos pēc personas, kas to varētu atļauties.

Samaksāju un tieku pie privātas istabas. Ar gultu, ar gultasveļu, ar dvieli, ar savu dušu un internetu, kas strādā istabiņā. Nu ko viens cilvēks vairāk var vēlēties. Ak, jā, vakariņas. Nostaļģijas vārdā nopērku ceptu cāli, sinepes un tortiljas – tās būs manas svētku vakariņas. Domīgi pastāvu pie vīna plaukta un alus ledusskapja, bet tomēr paeju garām – man šovakar jāsacer vairāki svarīgi e-pasti.

Tomēr gluži sausā šovakar nepalieku, virtuvē jau vakariņo japāņu kungs, ar kuru iepazinos mikriņā – viņš mani aicina pievienoties uz glāzi baltvīna. Eh, labi. Lieku galdā savu cāli un vakariņojam kopā. Vēl viņš mani pacienā arī ar sojas mērci no Japānas, mazo pudelīti viņš taupīgi tukšo jau divus mēnešus. Bet drīz braukšot mājās, esot noguris no ceļošanas. Bijušajam matemātikas skolotājam ir 65 gadi un viņš atzīst, ka tagad ceļot esot grūtāk nekā jaunībā. Tad viņš esot ar kājām nogājis no viena Japānas gala līdz otram – vairāk kā 3000 km; 50 vai 100 km pārgājiens toreiz šķitis tīrais nieks. Bet tagad viņš sagurstot pat visu dienu stopējot. Vai arī no situācijām, kad nav pieejamas naktsmājas. „Pirms pāris dienām vienā pilsētā nebija nekādas palikšanas iespējas, pilnīgi nekādas. Es atradu vecu kuģi un gulēju tā kajītē, bet tā bija ļoti netīra un man bija auksti. Man šķiet, ka kļūstu pārāk vecs tādām atrakcijām”, viņš nopūšas. Stāstu viņam, ka tieši šī iemesla pēc nopirku telti – lai vienmēr būtu savs jumts virs galvas. Aizpļāpājamies arī līdz Antarktikas tēmai, viņš nesen pabijis Ushuaia, bet uz balto kontinentu neesot braucis, tas esot pārāk dārgs prieks. Es piekrītu, bet saku, ka man brīnumainā kārtā ir izdevies tikt pie tās trakās naudas. Izstāstu viņam Pingvīnsāgu, šis smejas un saka, ka tas esot labs stāsts. „Pirms tu to pastāstīji, es jau nodomāju, ka tu vinnēji naudu kazino”, viņš smejas un japāņiem raksturīgā manierē ar roku sit pa galda malu, pats priecādamies par savu joku.

Es nomazgāju mūsu abu vakariņu traukus un viņš grib zināt, kā „gracias” ir latviski. „Paldies”, es saku un viņš to rūpīgi piefiksē savā blociņā. Turpat tiek pierakstīts arī „labrīt” un „priekā”. „Faktiski esmu gatavs doties uz tavu valsti”, japānis smejas un dodoties gulēt, aši ieskatās blociņā un paziņo man „paldies!”.

12. februāris, 100. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 18 USD
Pilsētas transports
Proviants 21 USD
Naktsmītnes 32 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 71 USD
Ceļojuma bilance – 716 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s