Satelīts un dzīves jēga

No rīta kopā ar divām vācu un vienu franču meiteni dodos līdz 20. autobusa galapunktam, lai apskatītu kalnus un ezerus. Īpaši labi saprotos ar franču meiteni, viņas vārds ir Elodī. „Nu, tā kā „melody”, tikai bez „m””, viņa parasti saka visiem, kas nevar atcerēties viņas vārdu. Iepriekšējā vietā, kur kaučsērfojusi, puišiem nav palīdzējis arī tas, viņi parasti teikuši, „ei, mūzika, panāc šurp!”

Jo lielāks bariņš, jo ilgāka pendelēšanās, tāpēc galā nonākam ap vieniem dienā. Man atliek vien tik daudz laika, lai apgrieztos riņķī un apēstu pusdienu maizītes – tad jādodas atpakaļ uz pilsētas otru galu. Trijos esmu sarunājusi ekskursiju Rikija darbavietā un to es negribu nokavēt. Kalnus un ezerus es vēl savā ceļā redzēšu, bet nez vai to, kā top satelīti.

Esmu klāt pusstundu pirms norunātā laika. Recepcijas darbiniece prasa, kas mani pieteicis, saku, ka Rikijs Livingstons. Pēc tam sāku domāt, ka vārds Rikijs kaut kā neizklausās nopietni. Palūru datora monitorā, protams, tur rakstīts Rikardo. Saprotu, ka es, tā vietā, lai teiktu, ka esmu ieradusies pie Jāņa Bērziņa, esmu paziņojusi kaut ko līdzīgu: „Čau, es pie Jankas!”. Bet nu labi, galvenais, ka sazinājusies ar „Janku”, darbiniece pārliecinās, ka ar mani viss kārtībā un varu tikt ielaista. Gaidot pārējos ekskursijas dalībniekus, iepazīstos ar uzņēmuma vēsturi, kas apkopota biezā grāmatā. Uzzinu, ka uzņēmums Invap ne tikai aizraujas ar satelītu būvi, bet šeit top arī radari, vēja ģeneratori, uzņēmumam ir arī vairāki kodolreaktori Argentīnā, Austrālijā, Ēgiptē, Peru un citviet, tie pamatā kalpo izpētes mērķiem.

Ceturksni pēc trijiem ierodas gids un sākas ekskursija. Tā ir spāniski. Šai valodā spēju saprast kaut ko par pusdienu saturu vai viesnīcas istabiņu, ne stāstus par augstajām tehnoloģijām. Tāpēc esmu priecīga, kad pēc brīža pievienojas Rikijs un izskaidro man šo to angliski. Mēs varam pa logiem ieskatīties testa laboratorijā, kā arī milzu telpās, kur tiek likti kopā un testēti satelīti. Tagad galveno uzmanību saņem jau debesīs rotējošā satelīta jaunākais brālis Arsat-2, kuru plānots uzšaut debesīs šī gada beigās.
– „Kas ir tie lielie, sarkanie aparāti?”, prasu Rikijam.
– „Ar tiem tiek simulētas vibrācijas dažādās frekvencēs un mēs skatāmies, kā satelīts uz to reaģē. Tas pamatā nepieciešams, lai būtu pārliecība, ka satelīts labi pārdzīvos brīdi, kopā ar raķeti trauksies debesīs. Arī kosmosā tam nebūs viegla dzīve, nāksies piedzīvot solārās vētras un citus pārbaudījumus.”
– „Un tas baltais rīks?”.
– „Tajā tiek iestellēts satelīts un grozīts uz visām pusēm, lai pārbaudītu tā darbaspējas visos leņķos”.

Lielās telpas vidū, kā galvenais varonis, stāv milzīgs agregāts.
– „Kas tas ir?”, prasu Rikijam.
– „Tas ir viņš, Arsat – 2, pats personīgi”, Rikijs lepni saka.
Es savām acīm varu raudzīties uz objektu, kas drīzumā atradīsies 36 000 km augstumā. Tāpēc, mīļie cilvēki, ir vērts kaučsērfot. Ne jau lai ietaupītu 20 eiro par naktsmītni, bet, lai varētu skatīties acīs īstam satelītam un klausīties stāstos par kosmosu no cilvēka, kas par to kaut ko sajēdz.

„Ejam”, Rikijs man saka un mēs atdalāmies no grupas. Rikjis mani ieved savās darba telpās, kur parastajiem mirstīgajiem nevajadzētu atrasties. Viņš atbild par laboratorijas segmentu, kur tiek testētas satelītu sastāvdaļas. „Redzi, tas ir barošanas bloks, tās ir baterijas, bet tas – saules panelis”, viņš rāda uz detaļām, kas pieslēgtas pie daudziem vadiem, citas pat ievietotas inkubatorā. Detaļas atgādina pie sistēmām pieslēgtus slimniekus. Šeit īstenībā ir vēl sterilāka vide kā slimnīcā, daudzas detaļas ir pagalam jūtīgas. „Visas redzamās lietas maksā miljonus”, Rikijs saka. Bet, ja kaut kas augšā noiet greizi, tad tie būs miljardiem lieli zaudējumi. Rikijs mani pieved pie milzīga monitora, kurā redzams „dashboards” – katras detaļas galvenie rādītāji. Katrā no tiem var ieskatīties sīkāk, lai precīzi saprastu, kas notiek. „Šādi izskatās arī gaisā esošā satelīta dati, tas ir vienīgais veids, kā mēs varam to kontrolēt un vajadzības gadījumā kaut ko izmainīt no attāluma”, viņš paskaidro.

es_un_satelits

„Labi, pazūdam no šejienes”, Rikijs saka un sākam virzīties izejas virzienā. Uzņēmuma telpās aizliegts filmēt un fotografēt, bet Rikijs mani noknipsē uz plakātu fona – tas nav nekas konfidenciāls. Pateicos Rikijam par brīnišķīgo iespēju un eju uz pieturu gaidīt autobusu. Dzirdu kādu braucamo notaurējam sveicienu, paiet dažas sekundas, kamēr saprotu, ka tas bija man – garām brauca baltais busiņš, ar kuru mēroju ceļu līdz Villa de Angostura.

Nosmaidu par mazo sakritību, iesēžos autobusā un aizbraucu līdz centram. Tur esmu plānojusi samainīt naudu un nopirkt ko ēdamu, esam sarunājušas ar Elodī, ka rīt dosimies pārgājienā. Sapirkusi ēdamos, izeju no veikala un uzskrienu virsū jaunam vīrietim, kas arī piedalījās ekskursijā. Man viņš bija iekritis acīs, jo izskatījās citādāk kā pārējie. Sakumā nospriedu, ka viņš ir otrs gids. Sasmaidāmies un sākam runāties. Beidzot esmu atradusi „cienīgu pretinieku” – viņa angļu valoda ir tieši tāda pati kā mana spāņu. Puisi sauc Leo un izrādās, ka viņš šodien bijis darba intervijā Invap un pie reizes arī izmantojis iespēju apskatīt uzņēmumu. Tagad viņš dodas uz hosteli pārģērbties, tad pastaigāšoties pa pilsētu. „Kādi esot mani plāni?”. Samainīt naudu un doties mājās. Ak tā. Es saprotu, ka varētu arī iet iedzert alu, bet šobrīd vairāk alkstu nonākt pie datora un aprakstīt ekskurijā redzēto. Atvadāmies un aizejam katrs uz savu pusi.

Aptaujāju pāris valūtas mainītājus, dolāra kurss šodien ir sliktāks kā vakar, samainu vien mazliet eiro. Nezinu, vai tas bija gudri darīts, jo eiro šeit ne pārāk kotējas, Dienvidamerika ir ASV dolāra mīļotāja. Tikusi pie naudas, soļoju uz centrālā laukuma pusi – izmetīšu mazu lociņu un tad došos atpakaļ. Es parasti neeju suvenīru veikalos, bet šis izskatās liels un man vajag atrast kādam cilvēkam pastkarti, tāpēc izņēmuma kārtā ieeju iekšā. Veros riņķī, kur varētu būt kartīšu stends, kad ap stūri izpeld divas sejas. „Kāpēc mans vīrs pēkšņi kliedz”, pēc tam savas domas man atstāstīs meitene. Es iekliedzos sekundi vēlāk un visbeidzot arī viņa. Manā priekšā stāv holandiešu pāris, kas arī bija Peru Hop busā un ar kuriem noceļojām kopā vairāk kā nedēļu. Tāds prieks! Apkampušies un mazliet nomierinājušies, ejam iedzert alu. Apsēžamies pirmajā krogā pa ceļam un stāstām viens otram, kur esam bijuši un ko esam redzējuši, kopš šķīrāmies Kusko. Es viņiem izstāstu savu neticamo atkalsatikšanos ar Džouvī, kā rezultātā piedzima Pingvīns. Viņi, savukārt, uzskrējuši virsū Alī un Fainai, kopā svinējuši Jaunogadu. Nopļāpājam vairāk kā stundu, novēlam cits citam labu ceļavēju un ejam tur, kur katrs bijām paredzējuši, pirms satikāmies.

Es ar smaidu līdz ausīm izstaigāju centrālo laukumu, apskatu tirdziņu un tad uzņemu kursu māju virzienā. Protams, jūs jau nojaušat, ka uz nekādām mājām es neaizgāju. Jau nākamajā kvartālā atkal uzskrienu Leo. Labi, sapratu, mums tomēr jāaprunājas. Leo domā tāpat un, veicis vietējo iedzīvotāju aptauju, viņš noskaidro, kur var dabūt vislabāko alu pilsētā. Tas patiešām ir labs, daudz gardāks par visiem līdz šim Argentīnā baudītajiem.

Šķiet, ka mūs ar Leo visvairāk vieno pārdomas par jaušībām, dzīves sakritību virknēm. Galu galā vienas tādas dēļ pašlaik te sēžam. Leo izstāsta arī sakritību virkni, kas viņu novedusi līdz šodienas darba intervijai. Mums pašlaik vēl nav ne jausmas, kāpēc te sēžam, bet citreiz atbildes tiek dotas tikai pēc kāda laika. Pēc trešā alus Leo ir vēl filozofiskāk noskaņots un prasa: „What is purpose of your life?’. Es nevaru atturēties un atbildu: „42”. Viņš nav redzējis filmu un man nākas paskaidrot savu atbildi sīkāk. „Varbūt mums ir kopā kaut kas jādibina”, Leo laikam ir iespaidojušas pāris manas idejas. „Ei, nedzen zirgus, laiks rādīs”. Pārejam pie privātām tēmām un viņš man lepni rāda savu divarpus mēnešus veco prātvēderu un daiļo sievu. Lenām kļūst tumšs un mums jādodas katram uz savu pusi – Leo draugam šodien ir dzimšanas diena, Rikija mājās droši vien iet vaļā ballīte, ir piektdienas vakars.

Un vēl kāda – priekšā ir cilvēki 15, tiek ceptas picas un sumināta viena no vācu meitenēm, arī viņai, izrādās, šodien ir dzimšanas diena. Man par pārsteigumu, no San Martin šovakar atgriezusies Vika. „Zane, tev bija taisnība, Kristiāns ir tāds saulstariņš”, arī viņa ir sajūsmā par sirsnīgo argentīnieti. Māja ir tik pilna, ka mēs šonakt dalām gultu ar Viku. Abas esam nogurušas no piedzīvojumu pilnās dienas, tāpēc diezgan agri nosvīstam no ballītes un liekamies uz auss.
– „Es ceru tevi kādreiz vēl sastapt, varbūt pusceļā starp Vāciju un Latviju, kaut kur Polijā,” Vika man pirms iemigšanas saka.
– „Jā, varbūt Brazīlijā vai Urugvajā”, es atbildu.
– „Krievijā vai Mozambikā”.
– „Indijā vai Kostarikā”.
Mēs smejamies un drīz vien, par spīti ballītes troksnim blakus istabā, esam katra pie saviem sapņiem.

  1. janvāris, 87. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports 3 USD
Proviants 17 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas bilance 20 USD
Ceļojuma bilance – 530 USD

4 responses to “Satelīts un dzīves jēga

  1. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #35 (26.01.-01.02.). | baltais runcis·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s