Kosmoss ir skaņa

Grēks būtu uz karstām atmiņām neaprakstīt krāšņo vakardienu, bieži tomēr tādas negadās. To arī daru visu dienas pirmo pusi un līdz diviem esmu tikusi galā gan ar vārdiem, gan bildēm. Atliek vien aiziet līdz pilsētai un atrast kārtīgu internetu, pagalmā esošais labas veiksmes gadījumā ļauj pārbaudīt e-pastus.

Nonākusi centrā, vispirms gribu samainīt naudu. Tas nav līdz galam legāls pasākums, bet Kristiāns ir izstāstījis, kur to var izdarīt. Tomēr esmu izvēlējusies visnepareizāko laiku – dienas vidu. Biju aizmirsusi par tādu padarīšanu kā siesta – teju viss ir ciet. Labi, ka kafejnīcas ir vaļā – dodos draudzēties ar internetu. Draudzība ieilgst un sagaidu arī valūtas maiņas veikala atvēršanos. Tur gan mani, savukārt, sagaida neliels pārsteigums – dolāru banknotes, kas mazākas par 50, tiek mainītas par zemāku kursu. Ei nu saproti viņu loģiku.

Tikusi pie naudas, dodos uz veikalu – gribu šovakar pagatavot visiem atvadu vakariņas, lai vismaz kaut kā atlīdzinātu savu atrašanos šeit četras naktis. Esmu tikko sākusi dārzeņu uzšķēršanas darbus, kad pārrodas mūziķu bariņš un arī grib rosīties pa virtuvi. Tā nu es kopā ar vienu no puišiem jauki pavadu laiku – paralēli šmorējot un pļāpājot. Havjērs ar mūziku aizraujas kopš tīņa gadiem, raksta dziesmas par visu, kas nāk pretī – sākot ar ikdienišķām situācijām un beidzot ar kosmosu. „Kosmoss ir skaņa, tu taču zini, ka kosmoss ir skaņa”, viņš man jautā, ar karoti ķeksējot avokado ārā no mizas puslodēm. Vienā brīdī aizpļāpājamies līdz darbam. Havjērs reizi nedēļā lasa komunikācijas lekcijas kādā universitātē un piestrādā avīzē, rediģējot dizainu.
– „Pag, tas nozīmē, ka tu māki zīmēt, vai ne?”, vaicāju ar neslēptu interesi.
– „Nū, mazliet māku, jā”, Havjērs apstiprina.
– „Vai tu man, lūdzu, varētu uzzīmēt pingvīnu?”, es prasu un izstāstu pagājušās nedēļas notikumus.
Viņš smejas un apsola man pingvīnu. Apmaināmies ar kontaktiem un blakus Havjēra adresei (http://javipunga.bandcamp.com/) jau sēž viens Pingvīna kungs. „Es tev atsūtīšu pa e-pastu arī datorā zīmētu eksemplāru”, viņš sola.

Kamēr mēs gatavojam vakariņas, pārrodas Kristiāns un vaicā par maniem šīvakara plāniem, viņam esot dažas idejas. Man arī jau dažas ir – jāpabeidz sautējums un pulksten astoņos vakarā esmu sarunājusi tikšanos ar Hariju – mana vakardienas pēdējā šofera holandiešu draugu Hariju. Kristiāns saka, ka mēs varam paspēt līdz tam laikam veikt nelielu velobraucienu, viņš gribot man parādīt kādu īpašu vietu.

Labi, cik nu aši varēdama, piebeidzu sautējumu un lecam uz zirgiem. Sākumā izbraucam pa tūristiem mazāk zināmu pilsētas daļu, tad ceļš ved nelielā kalnā un beidzas pie pamestas hidroelektrostacijas. Domāju, ka tas arī ir mūsu galamērķis, bet nē – Kristiāns vedina tālāk – aiz pamestās ēkas vijas šaura taciņa. Kāpelējot pa akmeņiem un lienot pāri šķēršļiem, pēc maza brīža paveras ūdenskritums, mazs noslēpies brīnums. „Šī vieta ir tik tuvu pilsētai, bet retais par to zina”, saka Kristiāns, „Tev patīk?”. O, jā, man patīk gan pamestas ēkas, gan ūdenskritumi, šis ir labs komplekts.

Bet tagad gan jāsteidzas atpakaļ – ir bez dažām minūtēm astoņi un negribu kavēt tikšanos ar Hariju. Centrā atvados no Kristiāna un Milo (nevis Nilo, kā izrādās), un minu pedēļus picērijas virzienā. Harijs jau ir priekšā – atpazīstu viņu pēc internetā redzētājām fotogrāfijām. Sasveicināmies, piesienu zirgu pie reklāmas staba, un dodamies aprunāties.
– „Kā tu atgadījsies šeit?”, prasu Harijam.
– „Es kopā ar sievu atbraucu ar velosipēdiem. No Aļaskas. Mums ceļā pagāja divi ar pusi gadi, bet mēs galīgi nesteidzāmies, daudz līkumojām. Bijām domājuši šeit uztrurēties piecas nedēļas, bet pieteicās pirmais bērns, tad otrais – tā nu esam šeit jau piecus gadus. San Martin ir lieliska vieta, kur dzīvot un uzaudzināt bērnus.”

Harijs ir ne tikai kaislīgs riteņbraucējs. Viņš ir kalnu aizrautais. Pats uzkāpis katra kontinenta augstākajā virsotnē un nodibinājis kompāniju, kas organizē šādus kāpienus – lai gūtu priekšstatu, ieskaties www.7summits.com. Savulaik pats strādājis arī kā gids, tagad viņš pārsvarā sadarbojas ar vietējiem gidiem. Harijs ir arī fotogrāfs un vairāku ceļvežu autors. Īsāk sakot, daļēji citējot Juri Andersonu: „pret Hariju man ir reāls respekts”. Bet, kā visi Lielie Cilvēki, Harijs ir tik ļoti vienkāršs, tāds, kura ego pa daļiņai izkaisīts katrā no virsotnēm, atstājot pašā vien sirsnību un cilvēcību. Arī Harijs ir kaučsērfingā, bet vairāk dod priekšroku palīdzēt riteņbraucējiem caur vietni „warm showers”.

Tā mēs runājam, līdz ieraugu aiz loga Kristiānu un Milo. Šie ienāk apsveicināties, bet finālā izlemj pievienoties mums uz picu un kausu alus. Lai arī abi puiši šeit dzīvo gana ilgi, viņi nav pazīstami. Tomēr abiem ir daudz kas kopīgs un pēc brīža jau esmu klausītāja lomā. Atvadoties viņi apmainās kontaktiem, bet es iekšēji vibrēju no prieka – esmu bijusi kā mazs ķēdes posms, kura dēļ šie cilvēki ir satikušies un man ir sajūta, ka „tas var būt brīnišķīgas draudzības sākums”. Abiem sirds ir īstajā vietā, aug dēli līdzīgā vecumā un abi ļoti iemīļojuši šo vietu. Bariloche, mans nākamais pieturas punkts, esot draņķis, abi ir vienisprātis.
– „Es taču viņai visu laiku saku, lai labāk paliek ilgāk šeit, nevis steidzas uz Bariloche”, Kristiāns saka Harijam.
– „Nu, tādā gadījumā tev jāpiezvana manam nākamajam namatēvam un jāizdomā, kāpēc es neieradīšos rīt, kā esmu solījusi,” cenšos “iebiedēt” Kristiānu.
– „Nav problēmu, es piezvanīšu.”

Kad izejam no picērijas, man paliek aukstas kājas. Stabs, pie kura biju pieķēdējusi velosipēdu, ir tukšs. „Kristiān, tur, tur… nav velosipēda”, ar šausmām skatos uz tukšo vietu. Pagriežos pret Kristiānu un šis izskatās tāds kā viltīgs. Izrādās, viņš manu velo pārlicis citā vietā un pieķēdējis kopā ar savējo, ķēms tāds. Vismaz pabrīdināt varēji. Iebliežu viņam vidēji dusmīgu dunku, viņs atvainojoties atbild ar vienu no saviem sirsnīgajiem apskāvieniem. Uz atvadām nelaižu garām iespēju nobildēties ar Hariju, tad mēs laižam mājās.

Pirmais uzdevums – Milo pabarošana, jau ir izpildīta krogā, tagad viņš tikai jāiebāž dušā – bērns jāatdod mātes gādībā tīrs un paēdis. Mājās jau priekšā ir Rita ar Lukasu. No rīta aprunājos ar Ritu – Lukas ir viņas dēls, viņam rīt paliek 21. Pašai Ritai ir 54, ko nevar pateikt nevienā acī. Šie abi sukā iekšā manu sautējumu un nebeidz to slavēt. Forši, man prieks, ka garšo. Pie sienas Rita piespraudusi afišu – parīt viņa ar Lukasu un vēl vienu meiteni uzstāsies teātrī ar savu leļļu izrādi. Ak, to gan es gribētu redzēt. „Nu redzi, tev vienkārši ir jāpaliek līdz piektdienai”, Kristiāns jau kuro reizi saka.

Kad Milo novannots, Rita šo izklaidē. Izrādās, arī šeit bērni jāj uz ceļiem „rikšiem, rikšiem, aulēkšiem” un saujā tiek vārīta putriņa, ar pieciem miltiem katlā. Tikai šajā versijā tā ir ola, kuru četri pirksti pagatavo, bet piektais viens pats visu apēd un pēc tam, kutinādams, skrien noslēpties padusē. Abi demonstrē arī „spēli”, ko neesmu redzējusi:

„Tu tiešām rīt dodies prom”, Rita man pārvaicā un es apstiprinu, ka tā tas ir. „Lukas, mums Zanei jānodemonstrē kāds fragments no mūsu izrādes, nāc šurp”. Lūdzu:

Tikmēr Milo ir apžuvis, nogādājam to pie mammas un dodamies uz krogu – tur šovakar uzstājas mūziķi, kas nakšņo pie Kristiāna. Visi pa kārtai spēlē, baigie malači. Pat kluss pāris, par kuriem neko nezināju, izrādās esam muzikanti. „Klau, visi pārējie, kas pie tevis paliek, ir mākslinieki, ko es tur daru”, smejoties saku Kristiānam. „Tu jau arī esi māksliniece”, viņš smaida pretī, „tikai spēlējies ar vārdiem, nevis notīm”. Mazliet nosarkstu un pievienoju arī Kristiānu „mākslinieku” pulkam – saku, ka viņa bildes ir ļoti labas.

Pulkstens jau tuvojas diviem naktī un laiks doties pie miera. Kamēr Kristiāns atvadās no mūziķiem, man izdodas samaksāt par alu. Mēs jau cīnījāmies pie picas, arī tur man veicās diezgan labi – man ir sajūta, ka šodien man ir jābūt „došanas režīmā”, vakar biju „ņemšanas”. Izejot no kroga, vēl mirkli uzkavējamies. Citi pabeidz malkot dzērienus vai kūpināt pīpi, bet Rita ar Lukasu izklaidē visus ar saviem burvīgajiem priekšnesumiem.

Tad nu gan laiks doties, Kristiānam septiņos no rīta sākas darbs. Ejam pa naksnīgajām ielām mājās un Kristiāns izvelk no kabatas atslēgas un dod tās man:
– „Ņem, es atradu šī džempera kabatā vēl vienu mājas atslēgu eksemplāru, tās ir tavējās.”
– „Kristiān, es rīt braucu prom.”
– „Nē, tu paliec līdz piektdienai.”

Vēl pēc gabaliņa viņš liek lietā citu iekārdināšanas stratēģiju.
– „Lukasam rīt paliek 21, es cepšu šokolādes torti. Iedomājies, mājās cepta šokolādes kūka ar iebiezināto pienu un svaigām ogām uz tās, mmm…”.

Ei, beidz spēlēt uz jūtām. Man jau arī gribas palikt, bet, ir arī aizdoma, ka tādā tempā es līdz Antaktīdai nonākšu pēc gada. Kristiāns pošas naktsmieram un saku, ka laiks atvadām – es rīt vēl gulēšu, kad viņš dosies uz darbu. Viņš nopūšas un es nonāku garā, garā apskāvienā: „Es ceru, ka tu šeit labi pavadīji laiku, daudz redzēji un piedzīvoji. Ka tev bija laba ierosme rakstīšanai. Es tev novēlu daudz, daudz veiksmes turpmākajā ceļā un visā, ko dari.” Negalvoju, ka precīzi atceros visu teikto, bet vārdi bija tikpat silti, cik apskāviens. Man ir sajūta, ka dieviņš atņēmis sirsnību vismaz desmit citiem cilvēkiem (iespējams, latviešiem), lai to saliktu vienā argentīniešu puisī. Es spēju nomurmināt tikai klusu „paldies”. Šonakt nez kāpēc nevaru iemigt, laikam matē tēja pie vainas.

26. janvāris, 83. diena

Izdevumi: