Adamsu ģimenes treileris, lidojošie šķīvīši un VIŅA

Ar otrās dienas pastāvīgā klienta smaidu pasūtu divus kruasānus un kafiju – tā ir mana samaksa par interneta lietošanu šeit un jāteic diezgan patīkama, jo kafija garda un kruasāni arī. Esmu piecēlusies diezgan agri, lai sadarītu visu internetā un pēc tam dotos tālo ezeru lūkoties. Ap desmitiem atgriežos mājās, Kristiāns un pāris citi ļautiņi arī ir pamodušies, ieturam vieglas brokastis. Ēdot un pļāpājot cenšos nobildēt četrgadīgo puiku, viņš komplektā ar riepu šūpolēm izskatās lieliski. Bet, kā šis pamana pret sevi vērsto objektīvu, tā sataisa nopietnu ģīmi vai noslēpjas, kā jau cilvēki to mēdz darīt. „Pag, iedod man, viņam nepatīk, kad sveši bildē. Nilo, pasmaidi tētim!”, Kristiāns saka un puika uzreiz pārvēršas. Ok, Nilo ir Kristiāna, nevis Ritas dēls, tad laikam Ritas dēls ir cits, daudz lielāks jaunietis. Labi, nav mana darīšana.

Kristiāns jautā, kā es šeit jūtos, un atbildu viņam, kā ir – lieliski. Viņš atvainojas, ka māja ir tik pilna, ka man jāguļ uz grīdas. Viss kārtībā, es atsūtīju pieprasījumu salīdzinoši vēlu un man patīk gulēt uz grīdas. Dažreiz tā šķiet mīkstāka par pēļiem. Un neguļu jau uz plikiem dēļiem, man piešķirts nepiepūšams piepūšamais matracis un sega, uz kā gulēt. „Grīdas mīkstumu” līdz šim vislabāk esmu novērtējusi jogā – kad stundu esi tēlojis vardes, vārnas, govis, kaķus, kobras un citus dzīvniekus, tad brīdī, kad skolotājs paziņo maģiskos vārdus: „Un tagad iekārtojieties dziļajai relaksācijai”, man šķiet, ka nav nekā mīkstāka par grīdu un pāris milimetrus biezo paklājiņu.

Kristiāns arī atklāj, ka vienā dārza kvadrātmetrā var noķert kuslu internetu no blakus viesnīcas. Viņš arī pusstundas laikā tiek galā ar manām datorproblēmām, savulaik strādājis IT lauciņā. Jūtu, ka rīts strauji pārvēršas dienā, tāpēc atvados un dodos ķert mašīnas.

Iesākumā man jānonāk blakus pilsētā Junin de los Andes – no turienes tālāk iet ceļš uz ezeru, kā arī Junin šodien esot lauku izstāde-gadatirgus. Izeju cauri visai pilsētai un nostājos ar savu plakātu ceļa malā. Mašīnu daudz, šoferi smaida, es arī. Pēkšņi jūtu, ka man no mugurpuses kāds piebaksta. Smuka meitene spāniski jautā, vai man vajagot uz Junin. Kā tad. Viņi apturējuši pārdesmit metrus tālāk, bet nav varējuši mani sasaukt. Tencinādama labos ļaudis, rāpjos aizmugurējā sēdeklī. Ir pagājusi nepilna minūte, kopš sāku stopēt.

Iesākumā apmaināmies pāris frāzēm, tad klusējam. Pusceļā meitene man kaut ko jautā un es viņai atbildu. Gari, plaši, minūtes trīs. Aiztaisu muti un iekšēji iespiedzos. Es tikko pirmo reizi tekoši runāju spāniski. Labi, es saprotu, ka Havis, Rauls un Horhe, mani dzirdot, būtu saķēruši galvu un aizietu uz pirmo krogu piedzerties no bēdām, ka ir kopā pa visiem izniekojuši vienu savas dzīves gadu, mācot man spāņu valodu, bet es jūtos lepna kā pāvs. Štrunts par to gramatiku, meitene un viņas draugs visu saprata.

Pāris jautā, kur tieši Junin gribu nonākt. Sāku stāstīt par gadatirgu. „Ā, rural! Mēs arī uz turieni!”, meitene priecājas un es tāpat. Nonākam galā, palūdzu atļauju nobildēt izpalīdzīgos cilvēkus, tad atvadāmies un aizejam katrs savā virzienā. Staigāju apkārt un priecājos par zirgiem, man šķiet, ka nekad neesmu redzējusi tik daudz dažādu šķirņu rikšotājus vienkopus. Šeit apskatāmi arī citi dzīvnieki – lamas, vistas, govis un kas tik vēl nē. Esmu staigājusi kādu stundu, kad nolemju pabāzt degunu kādā no ēku kompleksiem. Mazliet šaubos, vai turp doties, jo vieta izskatās pēc ēdināšanas zonas, kas mani neinteresē, jo somā līdzi pusdienu „desmaizes”. Tomēr kājas nes. Nu labi, dažreiz tās ir gudrākas par galvu.

Arī šoreiz. Tas nav ēdināšanas komplekss, šeit tiek tirgotas dažādas mantas. Pirmajā stendā, aiz citiem priekšmetiem un priekšā stāvošajiem cilvēkiem, es ieraugu VIŅU. Zinu, ka latviešu valodas gramatikā par nedzīvām lietām jāsaka TO, bet man gribas teikt VIŅU.

Pirms dodos pie VIŅAS, man jāpakāpjas dažus soļus atpakaļ un jāpastāsta, kas par lietu. Stāsts ir par vienu no trim idejām, kas piedzima paradīzē. Īstenībā šī bija pirmā, Pingvīns nāca pēc tam. Man jau pāris gadus pa galvu rosījās doma, ka gribu uztaisīt tādu mazu projektiņu, kurā nejaušība saslēgtu nepazīstamus cilvēkus kopējā ķēdē. Tā teikt, gribu ļaut jaušībai kārtīgi izskrieties. Iesākumā doma grozījās ap zīmītēm jeb vēstulēm, ko viens cilvēks uzraksta, iedod kādam tikko satiktam un lūdz nodot tālāk nākamajam satiktajam. Bet kaut kas līdz galam „nelīmējās”, domai trūka mugurkaula. Un paradīzē tā transformējās, visi punkti sastājās uz saviem i burtiem.

Tai jābūt grāmatai. Grāmatai ar tukšām lapām, kur pirmajā lapā ir instrukcija, ko darīt, bet pārējās aizpilda „nejaušie” cilvēki. Grāmata saucas „Travel book” vai kaut kā tamlīdzīgi, tās sūtība ir iedrošināt cilvēkus ceļot pašiem uz savu roku: „If the book can travel alone so can you”. Grāmatu viens ceļotājs nodod citam nejauši sastaptam ceļotājam. Saņemot grāmatu, katrs ceļotājs ieraksta nelielu informāciju par sevi un iedrošinājumu ceļot tiem, kas šaubās. Tad ceļotājs ar grāmatu nobildējas kādā īpašā vietā, augšupielādē to speciāli šim projektam veltītā Facebook lapā, un nodod tālāk nākamajam. Tā grāmata apceļo pasauli un redz visneticamākās vietas. Kad tā ir pilna, es palūdzu „pēdējam” ceļotājam to atsūtīt man pa pastu. Ja tā kaut kur noklīst pa ceļam – nekas, tā tiem ceļotājiem mēdz gadīties. Doma pati par sevi nav nekāda dižā jaunrade – tas ir kaut kas starp mūsu bērnības atmiņu kladēm, geokešingu un Amēlijas rūķi, bet man tāpat tā patīk, jo rada pēdas un kuņģa kutinošo sajūtu – tas būs forši! Un, ja kāds cilvēks tāpēc saņemsies un sāks ceļot uz savu roku – tā būs viena no manām mazajām laimēm un uzvarām! (Ja Tev ir kāds ieteikums (izņemot mani kaut kur aizsūtīt) šīs idejas sakarā, priecāšos, ja uzrakstīsi man privāti FB vai [email protected]).

Kā jau jūs saprotat, tā nevarēja būt kura katra grāmata. Idejas dzimšanas dienā kopā ar Džouvī un Mišelu klīdu pa Pukonu, un centos viņu sameklēt. Pat nopirku vienu variantu, bet jau pēc pāris minūtēm saprastu, ka nederēs. Tai ir jābūt īpašai grāmatai.

Palūgusi atļauju paiet garām cilvēkiem, es pieeju pie plaukta un paņemu VIŅU rokās. Jā, jā, ne tikai pa gabalu, pieskaroties vēl vairāk jūtu – VIŅA ir īstā. Priecīgi smaidīdama, pagriežos pret cilvēkiem un saku, ka gribu viņu nopirkt. Pārdevēja laipni smaida un… es no pārsteiguma sastingstu. Tā ir meitene, kuras mašīnu nostopēju, viņa taisa šīs brīnišķīgās grāmatas. Es viņu nebiju pamanījusi iepriekš, skatījos tikai uz grāmatu. Tagad man saslēdzas, ka mašīnas aizmugurējā sēdeklī redzēju pāris blokus un, skatoties uz tiem, nodomāju – re, kaut ko līdzīgu es gribētu savai Ceļa grāmatai. Ak, mīļā jaušība, tu jau sāc strādāt. Labi, labi, viss notiek. Nopērku grāmatu, pasaku meitenei, ka tā ir ļoti īpaša, apmaināmies ar kontaktiem.

Tāda pacilāta izmetu atvadu lociņu pa tirgu un eju uz savu ceļu, lai stopētu tālāk uz ezeru. Pulkstenis ir ap diviem. Iesākumā man šķita, cik tur tā darba – pa stundu noteikti nokļūšu līdz vietai pie ezera, no kuras atiet mazs kuģītis. Kristiāns teica, ka tas kursējot 11, 13, 15 un varbūt 17, par to viņš nebija pārliecināts. Bet labi, ja nepaspēšu uz kuģi 15, vismaz ezeru aplūkošu. Mana diena jau tā ir pārpārītēm izdevusies.

Stāvu minūtes desmit, garām pabrauc vien dažas mašīnas. Tad ceļā iegriežas milzīga māja uz riteņiem. Sieviete, kas sēž blakus šoferim, rāda man ar žestiem „malacis, stopēt ir forši”, es viņiem atpakaļ rādu, ka „jūsu treileris ir foršs”. Neko. Foršais treileris apstājas daždesmit metrus tālāk, lai sagaidītu otru, kurš vēl stāv šosejas malā. Ejot man garām, sieviete saka, ka viņi gan nebraucot uz Puerto Canoa, tā sauc vietu, no kuras atiet kuģi, bet līdz ezeram varot mani paķert. O, paldies, ideāli.

Ieraušos treilerī un sasveicinos ar turienes iemītniekiem, sešiem pēc skaita, divi pagaidām vēl guļot. Ģimene ceļo kopā ar saviem četriem bērniem un pāris draugiem. Nez kāpēc, kratoties lielajā mājā, mani pārņem „Into the wild” filmas sajūta. Arī apkārtnes ainava palīdz – tā ir mežonīga, māju praktiski nav. Pļāpāju ar ģimeni, man par nožēlu spāņu valodas čakra ir atkal aizvērusies, bet kā nebūt saprotamies. Nonākam līdz ezera sākumam, tas vienlaikus ir arī Lanin vulkāna dabas nacionālais parks, kur jāmaksā par ieeju. Vecāki aiziet noskaidrot situāciju, es ar pārējiem gaidu treilerī. Šie atgriežas ar kartēm un biļetēm. „Cik no manis?”, prasu. Nē, necik, mēs uzsaucam. Nu beidziet, man jums kaut ko vajadzētu uzsaukt par vizināšanu, nevis otrādāk. Nē, tu esi mūsu ciemiņš un aizvainosi argentīniešu viesmīlību, ja dosi naudu. Ak, cilvēki. Saku, ka vienīgais iemesls, lai viņi tā rīkotos, ir plāns mani pagatavot vakariņās, lai pabarotu kuplo saimi. „Jā, tieši tā, mēs īstenībā esam Adamsu ģimenīte”, mamma apstiprina.

Kratāmies tālāk gar ezera krastu, ģimene ar vienu aci lūkojas uz kempingu pusi. Viens ir pavisam smuks un prasu, kāpēc viņi negrib tajā palikt. Mamma stāsta, ka ir dzirdējusi, ka uz priekšu esot vēl smukāki un arī man būšot labāk, jo tikšu tuvāk savai Puerto Canoa vietai. Tas tiesa. Nezinu gan, vai no tā vairs būs diža jēga, pulkstenis jau ir pāri četriem pēcpusdienā. „Kur tu plāno nakšņot?”, mamma man prasa. Ļoti labs jautājums, es pati par to domāju pēdējo stundu. Man nav līdzi pilnīgi nekā, kājās atkal šorti, zem klajas debess laikam nevarēšu gulēt. Tas ir viens apsvērums. Otrs – man nav iespēju sazināties ar Kristiānu, lai pateiktu viņam, ka nebūšu mājās, tas nebūtu pieklājīgi, ja nu cilvēks uztrauksies (es noteikti uztrauktos, ja kāds mans sērferis pazustu). Tāpēc saku, ka centīšos visiem spēkiem tikt atpakaļ, ja nē – tad jau redzēs, vai nu būs tā, ka mani nakts vidū dzīs prom no kāda ugunskura vai mājas, kaut ko izdomāšu.

Nemanot tomēr esam nonākuši līdz Puerto Canoa, treileris apstājas, es nobildēju jauko Adamsu ģimenīti pilnā sastāvā, sabučoju abus vecākus un kāpju ārā. Lielā māja aizlīgo tālāk, notaurējot man skaļu atvadu signālu.

Eju pa saules nokaitēto ceļu līdz ūdens malai, kur atrodas piestātne. Biļešu kase izskatās vaļā. Kā tad. Pēdējais kuģis kursē 17:00. Pašlaik ir 16:40, perfekta laika plānošana. Nopērku biļeti, pārliecinos, ka nekāds transports vairs uz civilizāciju šovakar nekursēs, un saņemu padomu arī atpakaļceļā stopēt – tā ir mana vienīgā cerība. Par to es padomāšu vēlāk. Tagad izvelku savas maizītes un apriju tās dažās minūtēs, biju drausmīgi izbadējusies.

Drīz jau klāt ir kuģis un, izsēdinājis iepriekšējā reisa pasažierus, tas uzņem mūs – divpadsmit pieaugušos un dažus bērnus (bērnus nevar saskaitīt, viņi pārāk ātri pārvietojas). Kuģa ceļš ved no viena ezera otrā, pa vidu apskatāmas salas, krāšņais Lanin vulkāns un sastingusī lavas upe, uz kuras nu jau daudzviet saaugusi zaļā masa. Šodien īpaši izceļas mākoņi – tie debesīs zīmē ķekšus, pakavus, daži pārvērtušies par lidojošajiem šķīvīšiem. Pat vulkāns uzlicis sev mazu mākoņa nimbu, tēlo te svēto.

Es ar vienu aci vēroju pasažierus, kuriem klupt krāgā ar savu lūgumu. Finālā izlemju par labu pārim labākajos gados. Man pat nav jāuzsāk saruna – šie paši lūdz mani viņus nofotografēt. Jā, pāris brauc uz Junin, tikai pa ceļam gribot vēl apskatīt kādu baznīciņu. Ar prieku mani aizvedīšot. Es arī priecīga – no Junin nonākt uz manu pilsētu jau būs daudz vieglāk un vēl baznīcu redzēšu.

Pāra mašīna ir kruts 4×4 fords, sēdekļi vēl smaržo pēc rūpnīcas. Šis pāris ir no tiem, kas parasti stopētājus neņem, bet es šai gadījumā esmu kuģa biedrs, tas ir citādāk. Vīrs nodarbojas ar nekustamo īpašumu attīstīšanu, arī šeit atbraukuši daļēji darba darīšanās, plāno uzcelt nelielu viesnīciņu pie kaimiņu ezera. Viņu spāņu valoda ir lēna un vienkārša, atkal „jūtos zirgā”. Mani vedēji pirms pāris gadiem bijuši skatīties ledus klučus, tagad dalās ar informāciju, kuri ir smukākie. Nonākot galā, labie cilvēki mani paved gabaliņu uz priekšu, lai esmu pilsētā un uz atvadām izkāpj no savas karietes, lai mani apskautu un sabučotu. Paldies, jums arī veiksmi visā!

Nostājos atkal ceļa malā, izvelku šilti ar San Martin uzrakstu un gaidu pēdējo šodienas šoferi. Lai arī mašīnas plūst teju nebeidzamā straumē un cilvēki laipni smaida un ar žestiem paskaidro, kāpēc nevar mani uzņemt, nekur netieku. Ir pagājušas jau 15 minūtes un man ir divas domas. Vai nu esmu iztērējusi šodienas Kosmosa labvēlības limitu (kas jau tā bija ar kaudzi), vai arī man jāsagaida kāda īpaša mašīna. Kamēr es apceru šīs domas, no pretējās ielas puses atnāk jauna meitene, pienāk pie manis un dod man plastikāta karti, ar kuru varot lētāk nopirkt autobusa biļetes un… naudu. Ei, nē, šis nu gan nav tas gadījums. Kosmoss, šodienai gana. Mīļā, labā, es stopēju, galvenokārt, piedzīvojumu garšas, mazāk naudas taupīšanas dēļ. Pateicos, samīļoju meiteni ar skatienu un paklausu viņas padomam – iet uz otru pilsētas galu, jo šai vietā teju visi šoferi brauc tikai līdz centram.

Eju uz priekšu un paralēli mēģinu arī stopēt. Esmu nolēmusi braukt arī ar autobusu, ja tas nāks pirmais – lēnām sāk krēslot. Man jāiet gar daudziem luksoforiem, tas ir labi, jo mašīnas jau apstājušās. Rādu savu plakātu, bet nekā. Tomēr pie viena no krustojumiem, kurā deg sarkanā gaisma, lēnām pieripo kāds auto ar jaunu vīrieti pie stūres. Rādu viņam San Martin uzrakstu kopā ar skatienu „lūdzu, būtu forši” un jā… soma tiek pārlikta uz aizmugurējo sēdekli, durvis atveras. Ou, fū, paldies, labvakar. Pablo runā arī angliski un es ar priecīgu prātu izklaidēju viņu, daloties savos šodienas un citu dienu piedzīvojumu stāstos. Pablo pats ir „kārtīgs” ģimenes cilvēks un strādā šejienes slimnīcā par aparatūras tehniķi, bet viņa brālis maisoties pa pasauli ar ģitāru. Un man vajadzētu iepazīties ar viņa trako holandiešu draugu, kurš uzkāpis visās pasaules augstākajās 7 virsotnēs, sarakstījis kaudzi grāmatu un sadarījis vēl visādas dullas lietas. Pašlaik draugs kopā ar savu argentīniešu draudzeni nobāzējies San Martin. Uh, ar vislielāko prieku. Pablo man iedod savu un drauga e-pastu, redzēs, kas tur sanāks. Tieku aizvesta līdz pat Kristiāna mājas durvīm, lai diena iegūtu skaistu noslēgumu.

Gluži gan noslēgums tas nav. Esmu tikko pabeigusi dušas procedūru un apēdusi vakariņās sauju lēcu, kad atgriežas Kristiāns un mūziķi, kas šonakt atkal paliks šeit. Viņi jau dārzā sarīkojuši mazu mājas koncertu. Tam par godu Kristiāns pārceļ mani gulēt uz citu, klusāku vietu. „Ja tu man radīsi šitik labus apstākļus, palikšu vēl nedēļu”, jokojot draudu Kristiānam. „Tu esi labs cilvēks”, viņš saka, „vari palikt šeit, cik vien ilgi vēlies.” Ohh, ahh, paldies. „Tu esi ļoti, ļoti laipns un šeit ir skaisti, bet mani gaida pingvīni”.

25. janvāris, 82. diena

Izdevumi: