Pingvīna trīsdiennieks

Tagad es sev jautāju – ja es būtu zinājusi, kā izvērtīsies „Operācija Pingvīns”, vai es būtu to uzsākusi? Es nezinu. Varbūt būtu nobijusies pati no sevis un notiekošā. Bet diezgan daudz kas dzīvē tiek paveikts, jo cilvēki neredz nākotnes šķēršļus. Tāpēc jaunībā ir daudz vieglāk dibināt uzņēmumus un realizēt idejas. Spara daudz, dzīves uzsistu punu maz. Ar vecumu mēs kļūstam „gudrāki”, piesardzīgāki un daudz ko nemaz nesākam darīt, jo spējam jau iepriekš paredzēt to „ellīti”, kurai būs jāiziet cauri. Un no laba prāta neviens tai katlā negrib līst. Es nerunāju par visiem, ir arī spilgti izņēmumi, bet man šķiet, ka tāda ir kopējā tendence un arī pati savā ziņā tā jūtos.

Vai es paredzēju, kas notiks? Noteikti nē. Biju pārliecināta, ka ideja tiks uzņemta ar tādu pašu vieglumu kā tika radīta – daļēji kā joks, daļēji kā eksperiments, daļēji kā sapnis. Un daudzi cilvēki to tā arī uztvēra. Un daudzi neuztvēra. Ne domu, ne ideju. Tā, kā zināms, nebija mēnešiem slīpēta, bet gan nakts vidū dzimusi un nākamajā dienā tautā palaista ideja. Bet, vai to slīpējot, es būtu panākusi labāk uztveršanu? Baidos, ka nē. Man šķiet, ka šeit pie vainas ir tāda mūsdienu kaite kā neiedziļināšanās, šķiet arī kāds lasītājs to minēja. Cilvēki nav ar mieru ieguldīt desmit minūtes, lai kaut drusku apskatītos, ko es līdz šim esmu darījusi un izlasītu rakstu kopumā, bet ir gatavi pēc tam tērēt stundas, izsakot viedokli. Un es nerunāju par tiem, kas izlasīja, bet tāpat nesaprata. Tur laikam tiešām neko nevar darīt. Un arī nevajag. Kā saka viens no maniem pēdējā laika virtuālajiem „miesassargiem” Edgars Koroņevskis: „Haters gonna hate” (http://www.koronevskis.lv/raksti/2015/01/21/operacija-pingvins-izaicinajums-un-atzinas/).

Smieklīgi ir tas, ka pats pingvīns vispār ielavījās idejā pēdējā brīdī. Man šķita, ka tai vajag kādu identitāti jeb tēlu un tāpat man šķita, ka Antarktīdai piestāv pingvīns. Visi tie, kuri man tagad pārmet, ka nevaru precīzi nosaukt visas vietas uz zemeslodes, kur sastopami pingvīni un piedāvā pārvākties dzīvot uz polāro staciju, raisa manī izbrīnas un jautrības kombināciju.

Ā, vēl skaidrības labad gribu pateikt, ka nevērsos pie neviena mēdija. Jā, manu uzrunāto 100 personāliju vidū bija arī žurnālisti, kurus pazīstu, bet tas arī viss. Tā kā neesmu Latvijā, nemaz īstenībā nezinu, cik liela tā „vētra” ir bijusi ārpus sociālajiem medijiem – man draugi pastāstīja par Delfi rakstu, teica, ka esot piesaukta radio Skonto rīta programmā un nākamajā Sestdienā ir intervija ar mani (par ko gan es, protams, zinu), kurā nav iztikts bez pingvīniem. Bet arī tur, līdzīgi kā manā idejā, pingvīns iešmauca pēdējā brīdī, jo pati intervija notika vēl pirms manas došanās uz Dienvidameriku, tas ir teju pirms trim mēnešiem, tikai tās publicēšana tika atlikta un nolikta uz šo nedēļas nogali pirms pingvīna dzimšanas. Tā kā visi tie, kas to uzskatīs par PR kampaņas sastāvdaļu, ziniet, ka, diemžēl vai par laimi, tā tāda nav. Vismaz ne manējā. Man ir aizdoma, ka Kosmoss šai sakarā kaut ko ir savārījis. Par pašu interviju runājot – neatceros, ko tolaik samuldēju, un pat nevarēju pārlasīt materiālu pirms nodošanas uz druku, jo brīdī, kad materiāls bija gatavs, kāpu vulkānā. Tagad, redzot, ka tur ietverta gan mana „slimības vēsture”, gan tas, ka esmu palīdzējusi Strazdumuižai, saprotu, ka tas, visticamāk, uzpūtīs uguni jau atdzist sākušajās diskusijās. Redz kā žēlojās, redz kā lielās. Bet lai jau deg. Vien ceru, ka tas neatnesīs negāciju atbalsis līdz putniem, kas nav pelnījuši tās dzirdēt.

Vai es nožēloju „izdarīto”? Noteikti nē. Šeit varu pateikt paldies un citēt vienu manu trakās idejas atbalstītāju Ansi Jurģi Stabingi, kurš par manu aktivitāti Tviterī saka: “Kā rāda pētījumi (un pieredze), cilvēki ilgtermiņā nožēlo nevis to, ko IR, bet to, ko NAV IZDARĪJUŠI”. Sākumā ļoti aktīvi iesaistījos, komentēju, pēc tam tikai vēroju, pēc tam aizgāju kāpt vulkānā. Bija diezgan spraiga „notikumu attīstība”, kas, iespējams, sāk vilkt uz kādu interesantu „case study”. Pilnu analīzi solu pēc operācijas beigām, bet jau tagad gribu padalīties dažos novērojumos un secinājumos. Man šķiet, ka līdz šim notikušajā var izšķirt trīs posmus.

Pirmais. Ideja tiek palaista Feisbukā, tiek atzīta par smieklīgu un interesantu – par to liecina komentāri un daudzie šēri. Pagaidām ziņa atrodas pamatā man pazīstamo un viņu paziņu lokā, cilvēki to uztver tā, kā biju iedomājusies. Posms ilgst aptuveni piecas stundas, parādījušies vien pāris „labāk bērniem” un „kā tā drīkst” viedokļi. Arī finansiālais rezultāts ir tāds, kā biju iedomājusies – pirmajā diennaktī tiek savākta aptuveni piektā daļa no summas.

Otrais. Ideja iziet ārpus paziņu loka, tiek publicēts Delfu raksts. Uz galvas sāk gāzties viens samazgu spainis pēc otra. Mans blogs, kurš savos trīs pastāvēšanas gados bija saņēmis labi ja trīs negatīvus, es pat teiktu, drīzāk neitrālus komentārus, tiek pārpludināts ar vēmekļiem. Sākumā jutos briesmīgi. Tā ir mana smilšukaste, kurā šos gadus esmu veidojusi vārdu mandalu un aicinājusi visus pievienoties ar saviem alvas zaldātiņiem – bez maksas un no sirds. Un cilvēki ir nākuši, priecājušies, izrotājuši ar saviem vārdiem. Un te pēkšņi iebrāžas pūlis, to visu izmīda, piedirš un aizskrien prom. Skaidrs, ka es dzīvoju sevis radītā pasaulē, sauciet to par burbuli, ja gribat, bet man te patīk. Ja tev nepatīk, nu nenāc. Domāju, vai man vajadzētu dzēst komentārus, bet nolēmu to nedarīt. Izdzēsu vienīgi vienu, kurš bija rupjš, lai tie vārdi nav jālasa maniem vecākiem. Posms ilgst aptuveni diennakti. Ir savākta aptuveni trešdaļa summas. Tas ir vairāk nekā biju iedomājusies.

Trešais. Ideja ir izplatījusies vēl tālāk un sākas pretreakcija negativitātei. Sāku saņemt daudzas uzmundrinājuma vēstules no pazīstamiem cilvēkiem, bet vēl vairāk – no nepazīstamiem. Laikam no šī posma mans mīļākais Tvitercitāts pieder Ventam Zvaigznem, par kura smadzeņu potenciālu šaubīties var vien tas, kurš neko nav dzirdējis par šādu cilvēku: „Saīgu par moralizētājiem, kuri vienīgie zina, kam te drīkst ziedot un vākt ziedojumus. Ņēmu un atbalstīju @enina_zane “Operāciju PINGVĪNS”. Ne tikai viņš. Pirmajās trīs diennaktīs operācijā piedalās 67 cilvēki, ir savāktas aptuveni divas trešdaļas – kas ir daudz vairāk un daudz, daudz ātrāk nekā es biju cerējusi.

Lai gan latviešiem ir teiciens par „hop” neteikšanu, pirms nav pārlēkts, es tomēr teikšu kaut ko līdzīgu. Tagad arī es ticu, ka braukšu uz Antarktīdu. Jo 67 cilvēki tam noticēja pirms manis.

32 responses to “Pingvīna trīsdiennieks

  1. Paldies, Zane! Prieks, ka tu uzdrīksties sapņot un savus sapņus piepildīt, ne tā kā daudzi no mums. Es sapņoju katru reizi, kad lasu Tevis rakstīto. Tu man palīdzi turēties virs zemes un neaizmirst, cik tas ir forši. Maz zinu par tevi, tik no šeit rakstītā, bet paldies, ka Tu esi tik traki forša! Turu īkšķi.Un Tava humora izjūta un attieksme pret dzīvi- miljons:)

  2. Zane, Tu jau zini, es ar un PAR Tevi ! Lai arî ko més darîtu, ‘réjéji’ vienmér atradîsies.. Sekojam saviem sapnjiem un pie velna, ko domà vai ‘rej’ tie citi! Neviens nevienam neko nepiespiezh, arî ziedot pingvîniem ne.. Nozhélo to, ko esi izdarîjis, nevis to, ko neesi ! :) Tu esi apbrînojami uznjémîgs un drosmìgs cilvéks, kas spéj iedvesmot citus, tà turpinàt!

  3. Zane!
    Es ilgi klusēju un vēroju, kas notiek. Ai, nošēroju arī. Patiesību sakot, klusēju pēc tam. Un tomēr gribu izteikties.
    Patiesībā es mazliet Tevi apskaužu. Par Tavu uzdrīkstēšanos un drosmi. Dievs dod man savus sapņus piepildīt tā, kā Tu piepildi savējos. Es cenšos. Un ticu, ka man sanāks tāpat kā Tev.
    Daudz domāju. Likās – pazīstama situācija. Un tad atcerējos.
    Man ļoti tuvam un ne vairs jaunam cilvēkam tuvojās liela jubileja. Un dzima traka ideja – uzdāvināt ceļojumu uz sapņu pilsētu. Bija krīzes vidus un ar galveno domubiedru sapratām, ka mums ir par īsu… Tad dzima apmēram tikap traka, varbūt ne tik publiska ideja kā Tev – aicināt radus un draugus palīdzēt uzdāvināt šo ceļojumu.
    Tika rakstītas vēstules, zvanīts un katrs uzrunāts personīgi. Bija, kas ar visām četrām atbalstīja. Un daudzi no šiem atbalstītājiem bija pat pietiekami sveši, daži pat neatbildēja, vienkārši deva savu artavu (lai ierakstītu dāvinātāju sarakstā, man nācās no viņiem info izvilkt ar varu). Un paldies viņiem par to! Daži vienkārši klusēja,bet daži… Lielākais kuriozs laikam bija tas cilvēks, kas piezvanīja gaviļniekam un nolamāja par ubagošanu…. Labi, ka gaviļnieks nesaprata, par ko ir runa.
    Labā ziņa – mums izdevās! Savā visnotaļ cienījamā vecumā kāds cilvēks bija laimīgs.

    Un te nu ir morāle, kuru mēģināju “izpīpēt”. Patiesībā tā ir skaudība, Visparastākā skaudība. Ka kāds “maita” uzdrīkstas to, par ko konkrētā persona pat sapņot neuzdrīkstas. Ja vispār šai konkrētai personai ir sapņi. Un patiesībā ir nožēlojami, ja cilvēkam nav sapņu un kāda, kas šos sapņu palīdz piepildīt.
    Ļoti vientuļa un nelaimīga tāda dzīve. Un man viņu no visas sirds ir žēl.

    Ja man būtu lieki 50 USD, es nedomādama Tev tos uzdāvinātu (nevis ziedotu). Šobrīd es vienkārši sūtu Kosmosam ziņu, ka Zanei dikti vajag uz Antarktīdu :)

    Ps. Savulaik klausījos, kā Tu stāsti par sapņiem, kuri piepildās. Sēdējām ļoti aukstā un caurvējainā vietā. Pēc tam ļoti saslimu. Bet stāsts par sapņiem, kas piepildās mani silda vēl joprojām.

  4. Sveika, Zane! Jau otro rītu sēžot rīta agrumā un dzerot rīta kafiju lasu Tavus ierakstu par operāciju Pingvīns. Jāsaka, ka tie rakstu palagi ir gari, bet ļoti interesanti. Iespējams, tādēļ cilvēkiem nav laika un vēlēšanās iedziļināties tavā domā, kā tu jūties…Viņi tikai rej…Tavu ideju atbalstu, jo sapņiem ir jādod spārni. Turklāt pilnībā piekrīt augšā rakstītajam komentāram – tiem rējējiem vienkārši skauž. Dzīves nomocīti cilvēki kļūst neiecietīgi, neko zināt negriboši un viņi domā tikai par to, kā piepildīt savu vēderu, sapņus utt. Es ticu, ka Tev izdosies:) P.S. Līdz ar šo jezgu esmu uzzinājusi, ka ir tāda Zane Eniņa, viņas sulīgie bloga ieraksti (ne tikai par šo jezgu). Un manā gadījumā šis ir mazais atklājums. Tas, ka cilvēki iir skaudīgi, ļauni un spēj pateikt sliktus vārdus, diemžēļ nav atklājums, bet atkārtota fakta konstatēšana. Priekā:) Lai viss izdodas”) Stiprus nervis Tev un nepārvaramu spītu un vēlmi tikt pie tiem piengvīniem:)

  5. Zane, man visskaistākais Tavā stāstā ir tas, ka Tu ne tikai piepildi savu sapni, bet tu iedvesmo tik daudzus citus. Tu to esi darījusi vienmēr, arī “sēžot” ofisā. Nav vērts veltīt energiju tiem, kas nevēlas iedzilināties – un te es nedomāju tikai par tevi vai pingvīniem. Es Tevi vēlējos atbalstīt divas reizes Tava celojuma laikā – bet neizdarīju – pirmo reizi, izlasot par Lieldienu salu sapni, un otro reizi vēlējos lūgt kaut ko traki skaistu noveltīt Kristeram. Jā, Tu droši vien zini, vinš aizgāja laikā starp Ziemassvētkiem un jauno gadu. Arī vins bija iedvesmotājs un sapnotājs. Turpinot Tavu Ziedona tēmu

    Kur tu tādu gaismu nemi,
    Kātu tādos gaisos tiec?
    (Nesniedz zemi, nesniedz zemi,
    Kājas zemi neaizsniedz.)

    Skaistu mūžu tu sev lemi
    Grūtu augstumu sev liec.
    (Nesniedz zemi, nesniedz zemi,
    Kājas zemi neaizsniedz.)

    Viz visapkārt zvaigźnu čemi,
    Te nav staigāts vēl, ne iets.
    (Nesniedz zemi, nesniedz zemi,
    Kājas zemi neaizsniedz.)

    Gunita

  6. Paldies tev Zane un pasveicini pingvīnus! Piedod, ka mana pusdienu nauda ir Latvijas reģionu līmenī, taču arī es mēdzu izmest naudu visādiem niekiem, tāpēc priecājos, ka šoreiz tā nebūs!

  7. Zane, neķer kreņķi un baudi pasauli un dzīvi!
    Ja ir tāda opcija, ka var samesties naudu kādai biznesa idejai cilvēki no visas pasaules, kālab lai nesamestos pozitīvam mēķim – ceļojumam uz tik tālu vietu? vai tad vidējais latvietis tā vienkārši var izņemt no konta miljonu un aizbraukt tur? drīzāk ieslīgst kredītos vai krāj visu mūžu un beigās tālāk par degungalu netiek! daudz kas paliek kā doma, kā sapnis…
    un kādēļ LV nevar ziedot pozitīvām idejām? kādēļ tik jābūt skumjām, bēdām, lai LV iedzīvotāji samestos kāda cēla mēķķa labad?
    Tu šā vai tā aizbrauksi un pastāstīsi vēl citiem, kas un kā ar pingvīniem tur! :) jo tādi cilvēki, kā Tu, iekš LV ir retums. un tāpēc ej un dari, un piepildi sapņus! :) jo lai kaut kur tā aizceļotu jābūt drosmei, ticībai sev un izturībai. daudziem tūkstošiem tādas nav… daudziem pat nav intereses tālāk par savu kvartīru ko redzēt. uz priekšu!
    veiksmi!
    Tava kursabiedrene

  8. Es arī ar vienu savas acs un auss kaktiņu paspēju pamanīt šo jucekli, kas te sacēlies Tevis dēļ :) Izteikšu savu viedo viedokli, kas noteikti līdzinās daudziem citiem.
    Man pašai arī ir grūti neņemt galvā citu komentārus par mani vai manu darbu, bet ar gadiem šo prasmi tomēr apgūst arvien labāk.:))
    Katrā kritikā, protams, ir savs racionalitātes grauds, ko var ņemt vērā, bet tomēr visbiežāk plosās tie cilvēki, kuriem savā dzīvē īsti nav ko darīt vai arī viņiem nepatīk sava dzīve, savi līdzcilvēki un neīstenotie sapņi, tāpēc viņi rakājas citu dzīvītēs, nosoda citu sapņus, utt..
    Vislabāk ir tad, ja spējam pieturēties pie principa, ka svarīgs ir tikai mums svarīgo cilvēku viedoklis, jo visiem nav reāli izdabāt.
    Un tiešām var tikai pabrīnīties, kāpēc cilvēkiem tik traki jācepās, ja vienmēr pastāv izvēles iespēja: atbalstīt vai neatbalstīt, saprast vai nesaprast, utt.. Šo izvēli ikviens var izdarīt bez smakojošas verbālas caurejas sociālajos tīklos, nepaaugstinot savu personisko un adresāta asinsspiedienu. :)
    Dzīvosim katrs pats savu skaisto dzīvi, sapņosim savus skaistos sapņus un, ja vēlēsimies, palīdzēsim tiem, kuru sapņi mūs iedvesmo, vai kuriem vitāli nepieciešama mūsu morālā vai finansiālā palīdzība (protams, ja esam par to pārliecināti)!!!
    Zane, lai dzīvo sapņi un to piepildījums!!!

  9. Zane, šis gājiens ir viens tiešām labs termometrs vidējā latvieša temperatūras mērījumam. Diemžēl nevaru tevi atbalstīt finansiāli, bet gribu bilst, ka apbrīnoju Tavu drosmi, uzdrīkstēšanos un savā ziņā “nekaunību”. Es pat gribētu zināt sīkāk.. kā Tu to visu ceļošanu tīri praktiski finansiāli dabū gatavu.. nepaspēju izpētīt visu Tavu blogu, varbūt tur kaut kur tas ir, bet tiešām gribētu pamācīties, jo iekš tā temperatūras cipara lielā mērā mīt latviešu skaudība. Man, manai kaimiņienei, draudzenei un vecākās meitas skolotājai un citām te jāvergo melnu muti saules gaismu neredzot, vienām 2, 3, 4 bērnus audzinot, dzenājot bezatbildīgos un izvairīgos latviešu tēvus-vīriešus, kuri izvairās no alimentu maksāšanas un tusē ar jaunām beibēm, bet Tu 3 dienās dabūsi piķi, lai brauktu pie pingvīniem. Kā??? Bet nu tā kā mums bez pazeminātas temperatūras ir arī sava daļa inteliģences, mūsu attieksme ir vēlme mācīties…. tad iemāci mums arī tā. Mēs te esam uz pauzes un pievērsušas Tev lielu uzmanību. Kur ir tā atslēga uz to vieglumu, prieku, bezrūpību un atļaušanos? :)

  10. Īpaši aptaurētiem un kritiski noskaņotiem vari arī pamācošā tonī klāstīt, ka šādi uzvesties un uzdrīkstēties Tevi sakūdīja Jaunā Derība, un konkrēti Mateja ev. 7:7. Savukārt par nevienlīdzīgo un nebeidzamo cīņu starp naudas šķiešanu Pingvīniem vai lietderīgu atdošanu grūtdieņiem, arī, tur pat, Mateja ev. (nedaudz rediģējot un izraujot no konteksta) 26:8-11. Citējot klasiķus: “Būtu tikai cilvēks, pants atradīsies”. Domāju, Tu droši vari teikt “Hop”! Prieks, ka Tu uzdrīkstējies! Jauku dienu! F

  11. Es esmu no neuzmanīgajiem lasītājiem. Laikam tāpēc nevaru atrast konta numurus un citu informāciju. Esmu sajūsmā par Zanes gan ceļošanas talantu gan sevišķi rakstīšanas dotībām.

  12. Sveika, Zane!
    Šķiet, dzīvē nekad neesam tikušās… \tomēr Tavu blogu sāku lasīt toreiz, kad aicināji sev jubilejā (vai vārda dienā) nedāvināt ziedus/dāvanas, bet gan palīdzēt Strazdumuižas centram… tad es “savilku kopā” atraktīvo rakstītāju ar iepriekš publiski redzēto/dzirdēto personu..
    Es turu īkšķus par to, lai Tava tikšanās ar pingvīniem notiktu pēc iespējas ātrāk! tas ir lieliski, ka cilvēkam pietiek drosmes, uzņēmības un nekaunības īstenot savus sapņus! Latvieši ar savu”: es jau neko nevaru, nez ko citi padomās, kā tā var utt… labi, lirika… :)
    Atkārtošos, sakot to pašu, ko savā FB ierakstā, “daloties” ar ziņu par “Operāciju pingvīns” – galvenais, lai beigās nav kā Madagaskaras pingvīniem, kuru pirmā un vienīgā reakcija, nokļūstot “apsolītajā zemē” – Antarktīdā – bija “It’s sucks!”:))

  13. Zane, malacis! Lai pīļu dīķis papēkšķina, Tu esi gandrīz pie pingvīniem un tas ir svarīgākais! Visa šī cepšanās man atgādina stāstu ar paziņu Lindu O’Grady, kura, cilvēks, mierīgi rakstīja savu dienasgrāmatu par ārzemnieka dzīvi Rīgā, vienā dienā to atrada Tvnets un viss notika tāpat kā ar Tevi. Linda tagad laimīgi dzīvo Berlīnē, raksta blogu par vāciešiem un no šī visa tikai tapusi stiprāka. Muļķība un skaudība ir grūtas lietas, bet tam nevajag veltīt ne savu laiku, ne uzmanību! Keep smiling! :)

  14. Zane, es zināju, ka Tev izdosies, jau tajā brīdī, kad ar smaidu sejā lasīju Tavu pirmo pingvīn-vēstījumu. Lasot komentārus zem šī raksta, es apmierināti smaidu – punkti sastājas uz i. Man neviltots prieks, un man prieks un lepnums, ka es Tevi pazīstu :) daudz bučas!

  15. Kā reizi sanāca saruna ar draugiem pagājušajā nedēļas nogalē par to, ka Antarktīda visticamāk būs pēdējais kontinents, uz kuru aizceļosim, kad visos pārējos jau būs būts. Tas tieši cenas dēļ, jo tā tiešām ir 5000-6000USD, bet kādai paziņai arī ir paveicies dabūt pēdējā brīdī 10 dienu kruīzu uz Antarktīdu par 1500USD (nezinu gan ne kurā laikā, ne kādos apstākļos). Novēlu gan paviesoties Antarktīdā, gan tiešām atlicināt kādu daļu no saziedotās summas pingvīnu labklājībai! ;)

  16. Zane, bet varbūt, ka Jūs neesat iedziļinājusies komentāru būtībā, tāpat kā domājat, ka komentētāji nav iedziļinājušies Jūsu rakstītajā.
    Manuprāt, komentāros izpaužas tasd, kas tautas ētiskajā un uz tikumiem vērstā atziņā “Kas nestrādā, tam nebūs ēst!”. Zināms gandarījums, ka kopumā šī atziņa ir ne vien saglabājusies mutvāru folklorā, bet arī iekšējā pārliecībā. Jo vairums it kā negatīvo komentētāju grib uzsvērt, ka maize, tāpat kā izklaide ir jānopelna, nevis jāizdīc. Kuram, pasakiet, negribas ceļot, negribas sev privātmāju? Man gribas, lai kāds uzsauc vēnu operāciju, ko valsts neapmaksā, bet par kuru jāsamaksā 800 eiro, ja negribu riskēt ar trombiem, utt. Arī mani bērni pusaudži spriedelē, ka negrib nekādus darba devējus un pienākumus, ka sapnis ir ceļot pa pasauli kā aristikrātam, kam finansējums nāk no iepriekšējo paaudžu bagātības procentiem, kas aug paši bez sevis, bez piepūles.
    Lūk, to grib pateikt tā dēvētie negatīvie komentētāji, ka nav ētiski godīgi savas izklaides paģērēt kaut joka pēc uz citu nopelnītā! Daž jau piemetināja, ka ideja būtu bijusi laba, ja no tās varētu saredzēt, kādu labumu tā dos sabiedrībai kopumā, nevis tikai personīgi Jums. Bloga ieraksti neskaitās. Ja minētu, ka ceļojuma laikā kādam palīdzēsit, ko atrisināsit, kaut atstāsit piezīmi par Latviju kā alpīnists karodziņu virsotnes galā, pat tas būtu iemesls domāt par atbalsu, nevis tik tāpēc, “ka manir sapnis”. Diemžēl patmīlīgs, egoistisks sapnis. Vismaz pēc Jūsu uzsaukuma spriežot!
    Lai veicas tālajos ceļos!

    • Zita, egoistiski ir arī gribēt, lai visi domātu vienādi ;)
      Runājat par godīgumu…bet kas tad izlemj, ka tas ir vai nav godīgi? Kā redziet, daudzi nolēma, ka tas ir godīgi. Pat ne tikai nolēma, bet arī iedeva naudu, lai vēl stingrāk pateikti, ka Zane to ir pelnījusi. Vai tagad kāds arī apšaubīs to cik godīgi šie cilvēki ir iztērējuši savu naudu? Tā ir viņu nauda, ko viņi ir sapelnījuši un ar kuru viņiem neviens nevar liegt rīkoties! Būtībā šeit “godīguma” apšaubīšana ir līšana svešā maciņā… Un cik tad tas tagad ir godīgi?… ;)

    • O, jā, Zita, kur nu parastajam pilsonim izaugt līdz apziņai – piepildīt kāda cilvēka sapni vienkārši tāpat – ne par ko. Ne par karodziņu, ne par sabiedrību kopumā. Sabiedrība kopumā to ekskluzīvo komentētāju dēļ pat nav pelnījusi sev nekādu labumu.

      Bet par Jūsu operāciju – kā teica viens mazs zēns Klāvs, bagātie domā, kā vairāk nopelnīt, nabagi – kā mazāk maksāt par elektrību. Te ir ko padomāt: http://www.satori.lv/raksts/8538/Berniba_beidzas_sesu_gadu_vecuma Jums ar šādu attieksmi naudas nekad nepietiks, lai cik tās nebūtu, jo naudai ir viens vienkāršs likums – tā ir jāprot pieņemt un arī jāprot atdot.

  17. Piekrītu Oskaram,ka -šis sen jau vairs nav stāsts par pingvīniem … Un pat par nikniem rūcējiem -ne. Šis ir kārtējais stāsts ar to,ka visi kopā mēs varam būt,gan dāsni, gan ar humoru apveltīti,gan pietiekoši tuvi radinieki Dullajam Daukam. Un “kosmoss” sabīdīja tā,ka Zanei krita tā misija- mums visiem to atgādināt!

  18. Zane, nepazīstu Tevi personīgi, bet priecājos par to brīdi, kad kāds no maniem draugiem nošēroja tavu linku un es to ieraudzīju un izlasīju. Atbalstīt šobrīd varu vien ar domām, bet priecājos, ka Tev izdevās un ka Tu ceļo un piepildi savus sapņus.
    Tāpat priecājos, ka turpināšu lasīt Tavu blogu un neklātienē apceļošu pasauli kopā ar Tevi!

  19. Lai kaut ko iegūtu, kaut kas arī jādod pretī :) Šajā gadījumā Antarktīdai pretī dodamais sanāca sirdsmiers, iespēja iziet cauri visa veida negācijām. Toties ieguvumu – miljons! Ne tikai pati Antarktīda, bet arī iekšējais spēks, uzņēmība, uzdrošināšanās, domas un prāta skaidrība, mērķa nepazaudēšana, sastopoties ar kritiku.
    Atzīstos, nebiju šīs idejas piekritēja, jo domāju, ka šī nu ir lieta, kur katram divi gadi jāstrādā un jākrāj, tikai tad var braukt. Bet nu vairs neesmu par to tik droša, ir diezgan acīmredzami, ka arī došanas un gūšanas mācība ir tikusi arī mums – šī bloga lasītājiem. Arī mums ir tikusi iespēja mācīties, ka ne viss ir tikai balts un ne viss ir tikai melns. Un arī mums, lasītājiem, ir jāsāk dot kaut kas pretī! :) Paldies, Zane!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s